— Bet viens no ārstiem sacīja, ka viņa jau tagad vairs nav cilvēks, — Gūta pabeidza iesākto.
— Blēņas, — Nunans dobji ierunājās. — Ejiet pie īsta speciālista. Aizvediet pie Džeiinsa Kāterfīlda. Es ar viņu parunāšu, vai gribat? Vienošos ar viņu…
— Pie Miesnieka? — Viņa nervozi iesmējās. — Nevajag, Dik, pateicos. Tas bija viņš, kas tā sacīja. Acīmredzot tāds ir mūsu liktenis.
Kad Nunans beidzot sadūšojās un pacēla acis, Pērti- ķēna virtuvē vairs nebija, bet Gūta sēdēja nekustīgi, pus- pavērtu muti, acis stingi skatījās vienā punktā, cigaretei viņas pirkstos bija izaudzis garš, līks pelēku pelnu stabiņš. Tad viņš pastūma glāzi pa galdu uz viņas pusi un palūdza:
— Bērniņ, sataisiet man vēl vienu porciju… un sev arī. Iedzersim.
, Viņa nokratīja pelnus, ar acīm meklēja, kur nomest izsmēķi, un iesvieda to trauku skalojamā ierīcē.
— Par ko?! — viņa rūgti vaicāja. — Ko mēs esam nodarījuši? Nevar būt, ka mēs esam paši sliktākie cilvēki šajā pilsētā!
Nunans nodomāja, ka viņa tūlīt sāks raudāt, taču Gūta to nedarīja. Viņa atvēra ledusskapi, izņēma degvīnu un sulu, no plaukta paņēma otru glāzi.
— Tomēr neļaujieties izmisumam, — Nunans ierunājās. — Pasaulē nav nekā tāda, ko nevarētu labot. Ticiet,
Gūta, man ir sakari ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Es darīšu visu iespējamo.
Sajā brīdī viņš pats ticēja saviem vārdiem un domās parcilāja cilvēkus, savus sakarus un pilsētas, un viņam jau šķita, ka par līdzīgiem gadījumiem kaut kur ir dzirdējis un viss it kā beidzies laimīgi, jāmēģina tikai atcerēties, kur tas noticis un kas bijis dziedinātājs, bet pēkšņi viņš iedomāja, kāpēc atnācis uz šo māju, atcerējās Lemhena kungu un to, kāpēc bija sadraudzējies ar Gutu, un tad viņam vairs negribējās domāt neko, viņš atvairīja domas par sakariem ar visuvarošiem cilvēkiem, nosēdās ērtāk, «atslēdzās» un gaidīja, kad viņam pasniegs dzērienu.
Sajā brīdī priekštelpā atskanēja šļūcoši soļi, klaudzieni pret grīdu, un Maitu Ērglis Bārbridžs pretīgā balsī caur degunu nošņākuļoja:
— E-ē, Rudais! Pie tavas Gūtas laikam kāds ieradies, tu lempi… Es tavā vietā to gan tā neatstātu…
Un Redrika balss:
— Piesargi protēzes, Bārbridž. Labāk turi muti! Tur ir durvis, neaizmirsti tās aizvērt aiz sevis, man laiks ēst vakariņas.
Bārbridžs:
— Tpfū, ak dievs, nu vairs nevar ne pajokot!
Un Redriks:
— Maitu Ērgli, mēs abi savu tiesu jau esam nojokojuši. Pietiek. Tinies prom ātrāk!
Noklakšķēja atslēga, balsis pieklusa — acīmredzot abi runātāji bija izgājuši kāpņu telpā. Bārbridžs pusbalsī kaut ko teica, un Redriks atbildēja: «Pietiek, pietiek, viss ir izrunāts!» Pēc tam atkal Bārbridža burkšķēšana un Redrika asā balss: «Es jau teicu — pietiek!» Noklaudzēja durvis, atskanēja žiglu soļu troksnis priekštelpā, un uz virtuves sliekšņa parādījās Redriks Suharts. Nunans, viņu sagaidot, piecēlās, un abi spēcīgi paspieda viens otram roku.
— Es jau domāju, ka tas esi tu, — sacīja Redriks, apskatīdams Nunanu žirgtām, zaļganām acīm. — Rešņuk, tu esi vēl vairāk apvēlies! Pa bāriem staigādams, uzba- rojies… Oho! Redzu, jūs te jautri pavadāt laiku! Gūta, vecenīt, uztaisi porciju man arī, gribu jūs panākt…
— Mēs vēl nemaz neesam sākuši, — Nunans paskaidroja. — Tikai gatavojāmies. Vai tad no tevis var kur sprukt!
Redriks asi iesmējās un iegrūda ar duri Nunanam pa plecu.
— Tūlīt mēs paskatīsimies, kurš kuru panāks, kurš kuru pārspēs! Ejam uz viesistabu, ko mēs te pa virtuvi! Gūta, stiep šurp vakariņas…
Viņš iebāza galvu ledusskapī un atkal atliecās, turēdams rokā pudeli ar krāsainu etiķeti.
— Uzdzīvosim! — Redriks paziņoja. — Kā nākas, jāuzcienā labākais draugs Ričards Nunans, kurš savējos neatstāj nelaimē vienus. Kaut arī viņam no tā nav nekāda labuma. Ek, žēl, ka nav Gutalīna…
— Piezvani viņam, — Nunans ieteica.
Redriks pakratīja sarkanmataino galvu.
— Vēl telefons nav ievilkts tajā vietā, kur viņam tagad piezvanīt. Nu, ejam, ejam …
Viņš pirmais iegāja viesistabā un ar blīkšķi nolika pudeli uz galda.
— Tagad būs dzīres, tētuk! Iepazīstieties! — viņš uzrunāja nekustīgo večuku. — Sis te ir mūsu draugs Ričards Nunans! Bet tas, Dik, ir mans tētuks Suharts, vecākais …
Ričards Nunans, domās stingri koncentrējies, atpleta muti platā smaidā līdz ausīm, pavicināja roku gaisā un, pagriezies pret veidojumu, teica:
— Ļoti priecājos, mister Suhart. Kā jūtaties?… Mēs jau esam pazīstami, Red, — viņš sacīja Suhartam, jaunākajam, kurš rakņājās pa bāru. — Mēs vienreiz esam redzējušies, tiesa gan, tā pa acu galam…
— Apsēdies, — Redriks viņam teica, pamādams uz krēslu iepretī vecītim. — Ja gribēsi ar viņu sarunāties, tev būs jārunā skaļāk, jo viņš neko nedzird. — Redriks salika glāzes uz galda, ātri attaisīja pudeles un teica Nunanam: — Ielej visiem. Tētukam nedaudz, tikai paša glāzes dibenā …
Nunans bez steigas sāka liet dzērienu. Vecītis sēdēja iepriekšējā pozā, skatīdamies sienā. Un nereaģēja, kad Ričards piebīdīja viņam pokālu. Bet Nunans jau bija iejuties jaunajā situācijā. Tā bija baismīga un nožēlojama spēle. To uzsāka Redriks, un Nunans iesaistījās šajā spēlē, kā visu mūžu bija iesaistījies svešās spēlēs — gan briesmīgās, gan nožēlojamās, gan apkaunojošās, gan daudz bīstamākās nekā šī. Redriks, pacēlis pokālu, teica:
— Nu tad atiet?
Un Nunans jatļ gluži dabiski paskatījās uz vecīti, bet Redriks nepacietīgi pieskandināja savu pokālu Nunana glāzei un atkārtoja — Atiet, atiet… — Tad Nunans tikpat dabiski pamāja un viņi iztukšoja glāzes.
Mirdzošām acīm Redriks sāka runāt tādā pašā saspringtā, nedaudz mākslotā tonī:
— Pietiek, brāli Cietuma kameras mani vairs nekad neredzēs. Ja tu, draudziņ, zinātu, cik mājās ir labi! Nauda ir, esmu jau noskatījis sev jauku kotedžu, tādu ar dārzu, nebūs nemaz sliktāk kā Maitu Ērglim… Zini, es gribēju emigrēt, jau cietumā apņēmos to izdarīt. Rauj tevi velns, domāju. Atgriezos mājās, un — še tev! — emigrāciju aizliedza! Vai tad mēs šo divu gadu laikā esam k|uvuši kā spitālīgie, vai?
Viņš runāja un runāja, bet Nunans, laiku pa laikam iemalkodams viskiju, māja ar galvu, līdzjūtīgi iestarpināja pa lamuvārdam, pa retoriskam jautājumam, pēc tam ņēmās iztaujāt par kotedžu — kas par māju, kur atrodas, cik maksā? — un viņi ar Redriku sastrīdējās. Nunans pierādīja, ka kotedža ir dārga un atrodas neizdevīgā vietā, viņš izvilka piezīmju grāmatiņu, sāka to šķirstīt un nosaukt pamestu kotedžu adreses; tās taču tiks atdotas tikpat kā par velti, bet remonts neizmaksās dārgi, ja iesniegs lūgumu par emigrāciju, saņems atteikumu no varas iestādēm un pieprasīs kompensāciju.
— Kā redzu, tu jau sāc nodarboties ar nekustamiem īpašumiem, — Redriks secināja.
— Es nodarbojos ar visu ko pa druskai, — Nunans atbildēja un piemiedza aci.
— Zinu, zinu, esmu dzirdējis par tavām afērām!
Nunans iepleta acis, pielika pirkstu pie lūpām un pameta ar galvu uz virtuves pusi.
— Tur nav ko slēpt, to jau visi zina, — Redriks attrauca. — Nauda nesmird. Tagad es to esmu skaidri apjēdzis… Bet Krumsli esi izraudzījis par pārvaldnieku — es smējos vēderu turēdams, kad to padzirdēju! Iecēli āzi par dārznieku… Viņš taču ir psihs, es viņu pazīstu no bērna kājas!