Te vecītis lēni, ar stūrainām kustībām, gluži kā liela lelle, pacēla roku, kas gulēja uz cejgala, un ar kokainu klaudzienu nometa to uz galda blakus savai glāzei. Roka bija tumša, ar zilganu mirdzumu, krampjos sarautie pirksti to darīja līdzīgu vistas kājai. Redriks apklusa un paskatījās uz vecīti. Viņa seja noraustījās, un Nunans ar izbrīnu ieraudzīja šajā vasarraibumiem nosētajā plēsīga zvēra fizionomijā vistīrāko un neviltotāko mīlestību un maigumu.
— Dzeriet, tētuk, dzeriet, — Redriks sirsnīgi teica.
— Mazliet jau var, dzeriet uz veselību… Nekas, — viņš pusbalsī sacīja Nunanam, sazvērnieciski piemiegdams aci.
— Gan viņš līdz glāzītei aizkļūs, vari būt mierīgs…
Skatīdamies uz večuku, Nunans atcerējās, kas notika toreiz, kad Boida laboranti bija ieradušies pēc šī paša veidojuma. Laboranti bija divi, abi spēcīgi mūsdienu puiši, sportisti un tā tālāk, bija arī ārsts no pilsētas slimnīcas un tam līdzi divi sanitāri, rupji, dūšīgi tēvaiņi, kas spēj stiept nestuves un nomierināt trakojošos. Vēlāk viens no laborantiem stāstīja, ka «šis Rudais» sākumā it kā neesot sapratis, par ko tiek runāts, ielaidis visus dzīvoklī, Jāvis apskatīt tēvu, un droši vien vecīti tā arī aizvestu, jo, kā likās, Redriks bija iedomājies, ka tēvu ievietos slimnīcā profilaktiskai apskatei. Bet šie stulbeņi sanitāri, kuri iepriekšējo pārrunu laiku slaistījās pa priekštelpu un blenza uz Gutu, kura virtuvē mazgāja logus, — kad šie nejēgas ar nestuvēm tika pasaukti, tic ķērās pie vecīša kā pie nedzīva koka kluča, stiepa un vilka un beigu beigās nometa uz grīdas. Redriks pārskaitās, un tad priekšā izlīda stulbenis ārsts un sāka pamatīgi skaidrot, kas, kur un kāpēc. Redriks klausījās viņā minūti vai divas un pēkšņi eksplodēja kā ūdeņraža bumba. Laborants, kas to stāstīja, pats neatcerējās, kā atradies uz ielas. Rudais velns nolaidis pa kāpnēm visus piecus, turklāt nevienam nav Jāvis iziet pa durvīm savām kājām. Laboranta vārdiem runājot, viņi visi izlidojuši no turienes kā lodes. Divi palikuši turpat nemaņā guļam, bet pārējos trīs Redriks trencis pa ielu kvartālus četrus, pēc tam atgriezies pie institūta mašīnas un izdauzījis tai visus stiklus — šoferis aizmucis pa ielu pretējā virzienā…
— Vienā bārā man iemācīja samaisīt jaunu kokteili, — Redriks teica, liedams glāzē viskiju. — Sauc par «Raganu recekli», es tev uztaisīšu, kad brauksim prom. Tā, brālīt, ir tāda manta, ko tukšā dūšā bīstami lietot: jau pēc vienas porcijas nejūt vairs ne rokas, ne kājas. Dari, ko gribi, Dik, bet es tevi šodien pacienāšu uz goda, nudien pacienāšu. Atcerēsimies vecos labos laikus, «Boržču» … Ernests, nabadziņš, sēž vēl šodien, vai zini? — Viņš izdzēra, noslaucīja lūpas ar plaukstas virsu un nevērīgi pavaicāja:
— Vai tur Institūtā pie «raganu recekļa» vēl nav ķērušies? Zini, pa šo laiku esmu mazliet atpalicis no zinātnes …
Nunans tūlīt saprata, kāpēc Redriks sāk par to runāt. Viņš sasita rokas un iesaucās:
— Ko tu, draudziņ! Zini, kāds trakums sanāca ar to pašu «recekli»? Vai par Kariganovu laboratorijām esi dzirdējis? Tā ir tāda privāta bodīte… Sie sadabūja porciju «recekļa»..,
Viņš pastāstīja par katastrofu, par skandālu, tomēr beigu beigās visi gali bijuši ūdenī un nav noskaidrots, kur šie ņēmuši «recekli», bet Redriks klausījās šķietami izklaidīgi, klakšķināja mēli, purināja galvu, pēc tam enerģiski ielēja vēl viskiju glāzēs un teica:
— Tā viņiem, riebekļiem, arī vajag, kaut viņi nosprāgtu …
Viņi iedzēra. Redriks paskatījās uz tētuku, viņa seja atkal noraustījās, viņš pastiepa roku un piebīdīja pokālu tuvāk krampjos sarautajiem pirkstiem, un tie pēkšņi atslāba, atlaidās un atkal savilkās, satverot pokālu aiz apakšas.
— Tā mums ies ātrāk, — viņš teica tin pēkšņi ieaurojās: — Gūta! Vai ilgi vēl mūs mērdēsi badā?… Viņa tevis dēļ tā cenšas, — Redriks paskaidroja Nunanani. — Noteikti gatavo tavus iecienītos salātus — ar moluskiem, viņa tos ir pietaupījusi, es redzēju… Nu, bet kas vispār institūtā notiek? Vai ir atrasts kaut kas jauns? Runā, ka jums tagad visur strādā automāti, tomēr maz izstrādā.
Nunans sāka stāstīt par notikumiem institūtā, tin, kamēr viņš runāja, pie galda blakus večukam nedzirdami parādījās Pērtiķēns, brīdi stāvēja, uzlikusi spalvainās ķepas uz galda malas, un pēkšņi ar bērnam raksturīgu kustību pieglaudās pie veidojuma un uzlika galvu tam uz pleca. Un Nunans, joprojām pļāpādams, skatīdamies uz abiem šiem baismīgajiem Zonas izdzimteņiem, nodomāja: «Ak dievs, vai tad vēl nepietiek? Kam vēl jānotiek ar mums, lai mēs beidzot saprastu? Vai tiešām ar to vēl ir par maz?,,.» Viņš zināja, ka ir par maz. Viņš zināja, ka miljardiem cilvēku neko nezina un negrib zināt, bet, ja arī uzzinās, pašausmināsies minūtes desmit — un viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Jāiet prom, viņš nikni nodomāja. Velns lai parauj Bčjj-bridžu un Lemhenu… velns lai parauj šo dieva nolādēto ģimeni!
— Ko tu blenz uz viņiem? — Redriks klusā balsī vaicāja. — Neuztraucies, viņai tas nav kaitīgi. Gluži otrādi — stāsta, ka šie atlējumi nākot veselībai par labu.
— Jā, es zinu, — Nunans atteica un vienā rāvienā iztukšoja glāzi.
Ienāca Gūta, lietišķi izrīkoja Redriku, lai tas sakārto šķīvjus uz galda, un nolika visiem priekšā lielu, sudrabainu bļodu ar Nunana iecienītajiem salātiem.
Te pēkšņi večuks, it kā neredzama roka būtu parāvusi viņu aiz diedziņa, spēji pacēla pokālu pie mutes, kura pamazām vērās vaļā.
— Nu, draugi! — Redriks jūsmīgi iesaucās. — Tagad mums sāksies dzīres uz goda!
Pa nakti ieleja atdzisa, bet rītausmā tur kļuva pavisam salti. Viņi gāja pa uzbērumu, kāpdami pa satrunējušiem gulšņiem sarūsējušu sliežu starpās, un Redriks skatījās, kā uz Artūra Bārbridža ādas jakas mirdz sabiezējušas miglas pilieniņi. Puisis soļoja viegli un līksmi, it kā aiz muguras nebūtu nogurdinošas nakts un nervu sasprindzinājuma, no kura vēl tagad trīcēja katra cīpsliņa ķermenī, it kā divas briesmīgas stundas nebūtu pavadītas miklā, kailā pakalna virsotnē; tās viņi pārlaida mokošā pussnaudā, saspieduši kopā muguras, lai būtu siltāk, nogaidot, kamēr izzūd «briljantzaļā» straume, kas tecēja ap kalnu un izgaisa gravā.
Uzbēruma abās pusēs gulēja bieza migla. Laiku pa laikam uz sliedēm uzviļņoja smagi, pelēki mutuļi, un tad viņi soļoja, līdz ceļiem brizdami pa slīdošiem, gaistošiem miglas vāliem. Gaisā bija jūtams mitras rūsas smārds, bet no purva uzbēruma labajā pusē vilka sasmakušas gaļas dvaka. Visa apkārtne tinās necaurredzamā miglā, taču Redriks zināja, ka uzbēruma abās pusēs stiepjas ar akmens šķembām klāts paugurains līdzenums, bet aiz tā miglā slēpjas kalni. Vēl viņš zināja: kad uzlēks saule un migla kritīs, nosēžoties uz zemes rasas veidā, kaut kur kreisajā pusē viņam jāierauga sadragātā helikoptera karkass, bet priekšā — vagonešu sastāvs, un tad sāksies īstais darbs.
Iedams Redriks pabāza plaukstu starp muguru un mugursomu, paceļot to augstāk, lai hēlija balona mala asi negrieztos mugurkaulā. Smags gan, velns, kā es ar tādu kravu parāpošu uz priekšul Pusotra kilometra četrrāpus… Labi, stalker, nav ko īdēt — zināji, kur ej. Ceļa galā gaida piecsimt tūkstoši monētu, to dēļ ir vērts arī sviedrus liet. Piecsimt tūkstoši — trekns kumosiņš, vai ne? Mazāk par piecsimt tūkstošiem viņi ne velna no manis nedabūs. Un Maitu Ērglim nedošu vairāk par trīsdesmit. Un smurgulim… bet smurgulim — neko. Ja vecais mūdzis pateicis kaut pusi patiesības, tad smurgulim — neko.