Viņš atkal pameta skatienu uz Artūra muguru un kādu laiku, acis piemiedzis, raudzījās, cik viegli puisis soļo, kapdams uzreiz pāri diviem gulšņiem: platiem pleciem, šauriem gurniem, un garie, spīdošie melnie mati — tādi paši kā māsai — šūpojas soļu taktī. Pats uzprasījās, Redriks nīgri nodomāja. Pats. Kāpēc viņš tik izmisīgi lūdzās, lai ņem līdzi? Gandrīz vai drebēja, acīs asaras… «Ņemiet mani, mister Suhartl Mani ir aicinājuši dažādi cilvēki, bet es gribētu tikai kopā ar jums, viņi taču nekur neder! Tēvs gan… bet viņš tagad nevar!» Redriks ar pūlēm atvairīja šīs atmiņas. Viņam bija pretīgi to atcerēties, varbūt tāpēc domas pievērsās Artūra māsai. Tas nav pat aptverami: tik karaliska sieviete, bet patiesībā tukšs cilvēks, īsts māneklis, lelle, nevis dzīva sieviete. Kā manas mātes blūzes pogas — tādas dzintaraini zeltainas, puscaurspīdīgas, kuras gribas iebāzt mutē un sūkāt cerībā sajust neparastu saldumu. Redriks tās arī bija sūkājis un katru reizi izjutis briesmīgu sarūgtinājumu, bet pietika pogas atkal ieraudzīt — un viņš jau bija aizmirsis šo sarūgtinājumu, pat ne aizmirsis, bet gluži vienkārši atsacījies noticēt pats savai atmiņai.
Varbūt papticītis man viņu uzsūtījis, Redriks nodomāja par Artūru. Paskat, kāds lielgabals viņam bikšu aizmugures kabatā… Nē, diez vai. Maitu Ērglis mani pazīst. Viņš zina, ka ar mani nav nekādi joki. Un zina, kāds esmu Zonā. Nē, tās visas ir blēņas. Viņš nav pirmais, kas mani lūdzis, nav pirmais, kas lējis asaras, citi pat metušies ceļos… Bet lielgabalus viņi visi stiepj līdzi tikai pirmajā reizē. Pirmajā un pēdējā. Vai tiešām pēdējā? Ai, puis, pēdējā gan! Redzi nu, Maitu Ērgli, kā sanāk, — tiešām pēdējo reizi. Jā, papucīt, ja tu būtu zinājis par šo viņa ideju, būtu ar kruķiem pārmācījis viņu, savu dēliņu, kuru pats izlūdzies no Zonas… Pēkšņi viņš juta, ka priekšā kaut kas ir, tepat netālu, metrus trīsdesmit četrdesmit no viņiem.
— Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.
Puisis paklausīgi sastinga uz vietas. Viņam bija laba reakcija — viņš palika stāvam ar paceltu kāju, pēc tam uzmanīgi nolaida to uz zemes. Redriks apstājās Artūram blakus. Seit bija slīpums un sliežu ce|š manāmi gāja uz leju, izgaistot miglā. Un tur, miglā, kaut kas bija. Kaut kas liels un nekustīgs. Nekaitīgs. Redriks uzmanīgi ievilka nāsīs gaisu. Jā. Nekaitīgs.
— Uz priekšu, — viņš klusinātā balsī teica un, pagaidījis, kamēr Artūrs pasper soli, devās tam pa pēdām. Iesānis viņš redzēja puiša seju, skaisto, pareizi veidoto profilu, vaigu gludo ādu un apņēmīgi sakniebtās lūpas zem smalkās ūsu līnijas.
Viņi ienira miglā līdz jostasvietai, pēc tam līdz kaklam, bet pēc neliela brītiņa priekšā parādijās sašķiebies vagonetes siluets.
— Tā, — Redriks noteica un sāka ņemt nost mugursomu. — Apsēdies turpat, kur stāvi. Pīppauze.
Artūrs palīdzēja viņam noņemt mugursomu, un abi apsēdās blakus uz sarūsējušās sliedes. Redriks atsprādzēja vienu no mugursomas kabatām, izņēma sainīti ar ēdamo, termosu ar kafiju un, kamēr Artūrs attina vīstokli un salika sviestmaizes uz mugursomas, izvilka no azotes blašķi, atskrūvēja vāciņu un, piemiedzis acis, iedzēra pāris nelielu malciņu.
— Gribi? — ar plaukstu apslaucījis blašķei kaklu, viņš pastiepa to Artūram. — Dūšas uztaisīšanai…
Artūrs aizvainots pakratīja galvu. — Dūšas uztaisīšanai man nevajag, mister Subart. Ar jūsu atļauju — es labāk iedzeršu kafiju. Seit ir ļoti drēgni, vai ne?
— Drēgni gan, — Redriks piekrita. Viņš noslēpa blašķi, paņēma sviestmaizi un sāka gremot. — Kad migla izklīdīs, redzēsi, ka visapkārt ir vieni vienīgi purvi. Agrāk te bija odu, ka biezs …
Viņš apklusa un ielēja sev kafiju. Tā bija karsta, stipra, salda un pašlaik patīkamāka nekā alkohols. Kafijas smarža atgādināja mājas, Gutu. Un ne vienkārši Gutu, bet Gutu rītasvārkos, tikko pamodušos, ar nospiedumu vaigā, kas palicis no spilvena. Velti es iesaistījos šajā darījumā, viņš nodomāja. Piecsimt tūkstoši… Priekš kā man šie piecsimt tūkstoši? Taisos par to bāru pirkt, vai? Nauda vajadzīga, lai par to nebūtu jādomā, tas tiesa. To Diks pateica pareizi. Māja ir, dārzs ir, bez darba Hārmontā nepaliksi… Maitu Ērglis ievilināja mani kā vientiesīgu zaļknābi…
— Mister Suhart, — pēkšņi Artūrs, raudzīdamies sāņus, ierunājās, — vai jūs patiešām ticat, ka šī lietiņa spēj izpildīt vēlēšanos?
— Blēņas, — Redriks izklaidīgi atteica un sastinga ar kafijas glāzīti pie mutes. — Bet kā tu zini, ka mēs ejam pēc tādas lietiņas?
Artūrs apmulsis iesmējās, iebrauca ar visiem pieciem pirkstiem melnajos matos, paraustīja tos un atbildēja:
— Nojautu!… Tagad jau neatceros vairs, kas tieši uzvedināja mani uz tādām domām… Agrāk tēvs nepārtraukti bubināja par šo Zelta lodi, bet pēdējā laikā pārstāja un sāka bieži apciemot jūs, es taču zinu, ka jūs neesat nekādi draugi, lai arī ko tēvs sacītu… Turklāt pēdējā laikā viņš kļuvis tāds savāds… — Artūrs atkai iesmējās un, kaut ko atcerējies, pakratīja galvu. — Bet pilnīgi es to sapratu tajā reizē, kad jūs abi nezālēm aizaugušajā laukā izmēģinājāt šo dirižabli… — Viņš uzsita ar plaukstu pa mugursomu, kurā atradās cieši satītais gaisa balona apvalks. — Vaļsirdīgi runājot, es jūs izsekoju, un, kad redzēju, ka balonā paņemat no zemes sev līdzi maisu ar akmeņiem, man uzreiz viss bija skaidrs. Manuprāt, Zonā vairs nav palicis nekā smaga, vienīgi Zelta lode. — Viņš nokoda gabaliņu maizes un ar pilnu muti domīgi teica:
— Es tikai nesaprotu, aiz kā jūs to aizkabināsiet, lode droši vien ir gluda …
Redriks vēl arvien pāri glāzītei skatījās uz viņu un domāja, cik ļoti tēvs un dēls atšķiras viens no otra. Viņiem nebija nekādas līdzības. Ne sejā, ne balsī, ne arī dvēselē. Maitu Ērglim balss sēcoša, pieglaimīga, varētu teikt — neģēlīga, bet, runājot par Zelta lodi, viņš runāja lieliski. Tad viņā nevarēja neklausīties. «Rudais,» viņš teica, pārliecies pār galdu, «mēs esam palikuši tikai divi, par abiem mums ir divas kājas — un abas tavējās… Kam citam tā lai tiek, ja ne tev? Tā varbūt ir pati vērtīgākā lieta, kas Zonā atrodama! Kam tā tiks? Vai tiešām šiem baltrocī- šiem ar viņu mašīnām? Bet es taču to atradu, es! Cik daudz mūsējo nav palikuši ceļā uz turieni! Bet atradu es! Glabāju pats sev. Un arī tagad nevienam neatdotu, bet, kā pats redzi, rokas kļuvušas par īsām… Vienīgi tev — nevienam citam. Cik daudz dažādu pienapuiku es neesmu savācis, veselu skolu, saproti, viņiem atvēru, bet viņi nav
spējīgi, viņi ir no cita kaula. Nu labi, ja netici — netici, nevajag ari. Tev būs nauda. Atdosi man tik, cik pats gribēsi, es zinu, tu man pāri nedarīsi… Bet es varbūt atgūšu kājas. Kājas atdabūšu, vai saproti? Zona taču atņēma man kājas, varbūt Zona tās arī atdos? …»
— Ko? — Redriks atjēdzies vaicāja.
— Es prasīju, vai drīkst pīpēt, mister Subart?
— Jā. Pīpē, pīpē… Es arī to darīšu.
Viņš vienā rāvienā izdzēra atlikušo kafiju, izvilka cigareti un, to murcīdams, blenza miglā, kas sāka izklīst. Nenormālais, viņš nodomāja. Vājprātīgais. Kājas šim vajag, maitasgabalam…
Pēc visām šīm sarunām dvēselē palika kaut kādas savādas nogulsnes. Ar laiku tās neizgaisa, bet — gluži otrādi — krājās un krājās. Viņš nesaprata, kas tās ir, bet tās traucēja, Maitu Ērglis viņu it kā inficēja, taču nevis ar kādu nelietību, gluži otrādi… Ar spēku, vai? Nē, nevis ar spēku. Bet ar ko tad? Nu labi, viņš sev teica. Tagad iedomāsimies tā: es nebūtu atnācis uz šejieni. Būtu gan jau pilnīgi sagatavojies, mugursomā salicis visu vajadzīgo, bet tad pēkšņi kaut kas būtu noticis… piemēram, viņi būtu mani sagrābuši. Vai tas būtu slikti? Noteikti — slikti. Kāpēc slikti? Vai tāpēc, ka naudiņa aizgājusi gar degunu? Nē, ne tāpēc, būtība nav naudā… Tāpēc, ka labums tiktu tiem neliešiem. Tādiem kā Krekšķis un Kaulainais? Patiešām, tas jau ir tuvāk patiesībai. Aizskaroši. Bet kas tad man? Vienalga, beigu beigās viss tiks viņiem …