— Br-r-r… — Artūrs nodrebinājās. — Drēgnums velk cauri līdz kauliem. Mister Subart, varbūt tagad iedosiet man pāris malciņu?
Redriks klusēdams izvilka blašķi un pastiepa to Artūram. Bet es uzreiz nemaz nepiekritu, viņš pēkšņi nodomāja. Reizes divdesmit pasūtīju Maitu Ērgli vienu māju tālāk, taču divdesmit pirmajā reizē tomēr piekritu. Tas gāja pāri spēkiem. Un pēdējā saruna mums iznāca īsa un pavisam lietišķa. «Sveiks, Rudais. Es atnesu karti. Varbūt tu tomēr apskatīsi?» Bet es paskatījos viņam acīs, tās atgādina augoņus — dzeltenas ar melnu punktu, un teicu: «Lai notiek.» Un tas bija viss. Atceros, ka toreiz biju piedzēris, veselu nedē|u dzēru, ap dūšu bija riebīgi… Velns parāvis, vai nav vienalga! Ko es tik briesmīgi rokos atmiņās kā nenormāls! Vai mani pārņēmušas bailes, vai? …
Viņš sarāvās. Pēkšņi no miglas atskanēja gari stiepta, grūtsirdīga čirkstoņa. Kā vaļā palaista atspere Redriks pielēca kājās, un tūlīt tikpat strauji piecēlās arī Artūrs. Bet visapkārt atkal valdīja klusums, vienīgi sīkie oļi zem viņu kājām, birstot lejup pa uzbērumu, klusu švirkstēja.
— Tie laikam ir ieži, kas nosēžas, — Artūrs nedroši nočukstēja, ar pūlēm izrunādams vārdus, — Vagonetes ar iežiem … tur stāv sen …
Redriks stingi blenza zemē sev priekšā un neko neredzēja. Viņu bija pārņēmušas atmiņas. Tas notika naktī. Viņš pamodās no tāda paša trokšņa, tikpat grūtsirdīga un gari stiepta. Tur kliedza Pērtiķēns, sēžot savā gultā pie loga. Arī Gūta pamodās un satvēra Redrika roku, viņš sajuta viņas plecu, kas acumirklī pārklājās ar sviedriem; tā viņi gulēja un klausījās, bet, kad Pērtiķēns apklusa un apgūlās, viņš vēl brītiņu pagaidīja, tad piecēlās, nokāpa lejā virtuvē un kāri izdzēra puspudeli konjaka. Kopš tās nakts viņš sāka dzert.
— Zināt, ieži ar laiku nosēžas, — Artūrs murmināja. — No mitruma vai erozijas, tas var notikt visādu iemeslu dēļ…
Redriks paskatījās uz viņa nobālušo seju un atkal apsēdās. Cigarete bija nez kur pagaisusi, viņš sameklēja jaunu. Artūrs vēl brīdi pastāvēja kājās, bailīgi grozīdams galvu, pēc tam arī viņš apsēdās un klusu teica:
— Es zinu, ļaudis runā, ka Zonā it kā kaut kas dzīvo. Nez kādi cilvēki. Nevis atnācēji citplanētieši, bet tieši cilvēki. It kā toreiz citplanētiešu Apmeklējums viņus tur pārsteidzis, uz viņiem iedarbojušies inutagēni… un viņi pielāgojušies jaunajiem apstākļiem. Vai jūs, mister Su- hart, esat dzirdējis par to?
— Jā, — Redriks atteica. — Tikai tas nav šeit. Tas noticis kalnos, ziemeļrietumos. Kaut kādi gani.
Redz, ar ko viņš ir mani inficējis, Redriks nodomāja. Ar savu neprātu viņš ir mani aplaidis. Tad tāpēc es nācu uz šejieni, redz, ko man šeit vajag… Pamazām viņu pārņēma dīvaina, visai neparasta izjūta. Viņš apzinājās, ka patiesībā šī izjūta nemaz nav jauna, ka tā jau sen slēpusies viņā, bet tikai nupat viņš to ir apjautis, un viss nostājās savā vietā. Kas agrāk šķita muļķības, prātu izkūkojuša veča vājprātīgi murgi, tagad pārvērtās par vienīgo cerību, galveno dzīves jēgu, jo tikai tagad viņš saprata: vienīgais, kas viņam vēl atlika šajā pasaulē, vienīgais, kā dēļ viņš pēdējos mēnešus dzīvoja, — šis vienīgais bija cerība uz brīnumu. Viņš, stulbenis, idiots, noraidīja šo cerību, mīdija kājām, ņirgājās par to, nodzēra, tāpēc ka viņš tā bija pieradis, tāpēc ka jau no mazotnes nekad dzīvē ne uz ko nebija paļāvies, vienīgi pats uz sevi, un tāpēc ka jau no mazām dienām šī paļaušanās uz sevi viņam bija izpaudusies iegūto zaļo papīriņu žūksnī, ko viņam izdevās izraut, izplēst, ar zobiem izgrauzt no apkārtējā vienaldzības haosa. Tā bija vienmēr, un tāpat būtu arī turpmāk, ja galu galā viņš nebūtu apjēdzis, ka atrodas purvā, no kura viņam nepalīdzēs izķepuroties nekādas monētas un kurā paļauties uz sevi nav absolūti nekādas jēgas. Bet tagad šī cerība — vairs nevis cerība, bet pārliecība par brīnumu — viņu bija pārņēmusi pilnīgi — no kājām līdz matu galiem, un viņš pats brīnījās, kā agrāk bija varējis dzīvot tādā bezcerīgā, drūmā tumsā, no kuras neredzēja nekādas izejas… Redriks iesmējās un iegrūda Artūram ar dūri pa plecu.
— Nu, stalker, — viņš sacīja. — Mēs vēl dzīvosim, vai ne?
Artūrs izbrīnījies paskatījās uz viņu un nedroši pasmaidīja. Redriks saņurcīja taukaino sviestmaižu papīru, aizsvieda to zem vagonetes un nogūlās uz mugursomas, atbalstīdamies uz elkoņiem.
— Nu labi, — viņš turpināja. — Pieņemsim, ka tāda Zelta lode patiešām eksistē..!. Ko tad tu vēlētos?
— Tātad jūs tomēr ticat? — Artūrs ātri jautāja.
— Nav svarīgi, vai es ticu vai ne. Atbildi man, ko jautāju!
Viņam pēkšņi patiešām gribējās zināt, ko Zelta lodei varētu lūgt tāds puika, zīdainis, vakarējais skolnieks, un tāpēc ar līksmu ziņkāri viņš vēroja, kā Artūrs rauc pieri, pieglauž ūsiņas, pamet uz viņu jautājošu mirkli un atkal slēpj acis.
— Nu protams, lai tēvam būtu kājas… — beidzot Artūrs izgrūda. — Lai mājās viss būtu labi…
— Mānies, skaidrs, ka mānies, — Redriks labsirdīgi viņu pārtrauca. — Tu, brālīt, ņem vērā, ka Zelta lode izpilda tikai apslēptas vēlēšanās, tikai tādas, kuru dēj, ja tās netiek izpildītas, jāmet cilpa kaklā!
Artūrs Bārbridžs pietvīka, atkal uzmeta acis Redrikam un tūlīt tās nolaida, seja kļuva pavisam sarkana, pat asaras sakāpa acīs. Skatoties uz puisi, Redriks pasmīnēja.
— Viss skaidrs, — viņš noteica gluži mīlīgā balsī. — Labi, tā nav mana darīšana, paturi vien savu vēlēšanos pie sevis… — Pēkšņi viņš atcerējās pistoli un nodomāja: kamēr vēl laiks, jāņem vērā viss, kas ņemams vērā. — Kas tev tur pakaļējā kabatā? — viņš nevērīgi jautāja.
— Pistole, — Artūrs nomurmināja un iekoda lūpā.
— Kādam nolūkam?
— Šaušanai! — Artūrs izaicinoši atcirta.
— Beidz, beidz, — Redriks stingri noteica un piecēlās sēdus. — Dod šurp. Zonā nav neviena, uz ko šaut. Dod!
Artūrs gribēja ko iebilst, taču novaldījās, iebāza roku aizmugures kabatā, izvilka armijas koltu un, turot aiz stobra, pastiepa to Redrikam. Redriks to saņēma aiz siltā, rievotā roktura, pameta gaisā, atkal satvēra un jautāja:
— Vai tev ir kāds lakatiņš? Iedod, es ievīstīšu…
Viņš paņēma no Artūra tīru, pēc odekolona smaržojošu
kabatlakatu, ietina tajā pistoli un nolika vīstokli uz sliežu gulšņa.
— Lai pagaidām paliek šeit, — Redriks paskaidroja. — Ja dievs dos, atgriezīsimies un paņemsim. Draudziņ, varbūt patiešām vajadzēs atšaudīties no patruļām.,,
Artūrs enerģiski pakratīja galvu.
— Ne jau tādām vajadzībām tas bija domāts, — viņš pikti sacīja. — Tur ir tikai viena patrona. Gadījumā ja… iznāk kā tēvam .
—- A-ā, redz, kā… — Redriks novilka, raudzīdamies puisim tieši acīs. — Nu par to tu vari nebažīties. Ja iznāks kā tēvam, līdz šai vietai es tevi atstiepšu. To tev apsolu… Skat, rīts jau klāt, kļuvis pavisam gaišs!