Migla izklīda acīm redzami. Virs uzbēruma tās nebija vairs nemaz, bet lejā un tālumā pienaini baltie vāli noplaka arvien zemāki un kļuva šķidrāki: cauri miglas autiem arvien skaidrāk un saredzamāk vīdēja pakalnu galotņu noapaļotās formas un starp pauguriem šur tur jau paspīdēja slīkšņainā purva nelīdzenā virsma, pārklāta ar retiem, izstīdzējušiem kārklu krūmiem, bet pie horizonta, aiz pauguriem, gaišā, zeltainā gaismā liesmoja kalnu galotnes, un debesis virs kalniem bija skaidras, zilas. Artūrs pāri plecam pameta acis visapkārt un sajūsmā iesaucās. Arī Redriks pavērās uz apkārtni. Austrumos kalni izskatījās melni, bet virs tiem iedegās pazīstamā smaragdkrāsas blāzma — Zonas zaļganā rītausma. Redriks piecēlās kājās, aizgāja aiz vagoncies, apsēdās uz uzbēruma malas un krekšķinādams skatījās, kā zaļā gaisma ātri gaist, pārklādamās ar sārto blāzmu, un oranžā saules maliņa jau parādās aiz kalnu grēdas, un tajā pašā brīdī no pakalniem nostiepjas violetas ēnas — viss kļuva ass, reljefs, viss skaidri saskatāms kā uz delnas, un tieši priekšā, divsimt metrus tālāk Redriks ieraudzīja helikopteru. Tas acīmredzot bija nokritis pašā «odu kaupres» centrā, fizelāža bija saplacināta kā skārda pankūka, vienīgi aste saglabājusies neskarta; viegli izliekta, tā gluži kā melns āķis rēgojās klajumā starp pakalniem, astes propelleris bija vesels — griezīgi čīkstēdams, tas šūpojās vieglajā vējiņā. «Kaupre», kā redzams, bijusi ļoti spēcīga, pat īsts ugunsgrēks nav izcēlies, un uz saplacinātajiem skārda gabaliem skaidri saskatāma Karaliskā gaisa karaspēka zili sarkanā emblēma, kuru Redriks nu jau cik gadu nebija ne acīs redzējis un it kā pat aizmirsis tās izskatu.
Pēc tam Redriks atgriezās, no mugursomas izņēma karti un izklāja to vagonetē uz sakusušo iežu kaudzes. Pats karjers no šejienes nebija redzams, to aizsedza pakalns ar nomelnējušiem, apdegušiem kokiem. Šim pakalnam vajadzēja paiet garām gar labo pusi, pa ieleju starp šo un kādu citu uzkalnu, kurš arī bija saskatāms no šejienes: pavisam kails, ar brūnām akmens šķembām nogāzē.
Visi orientieri saskanēja, taču Redriks nejutās apmierināts. Pieredzējuša slalkera instinkts kategoriski protestēja pat pret šādu absurdu un pretdabisku domu — iestaigāt taku starp divām tuvām augstienēm. Labi, Redriks nodomāja, to mēs vēl paskatīsimies. Uz vietas būs labāk redzams. Taciņa uz šo ieleju veda caur purvu, pa līdzenu, atklātu vietu, kura no šejienes šķita droša, taču, ieskatījies vērīgāk, Redriks starp sausajiem ciņiem pamanīja kaut kādus tumšpelēkus plankumus. Viņš sāka pētīt karti. Kartē tajā vietā bija ievilkts krustiņš un ķeburainiem burtiem uzrakstīts: «Glumais». Sarkanpunktētā taciņa veda vairāk pa labi no krustiņa. Iesauka it kā bija dzirdēta, bet, kas tas par Glumo, kāds viņš izskatījās un kad bija strādājis, to Redriks nevarēja atcerēties. Viņam nez kāpēc nāca prātā tikai piepīpētā «Boržča» zāle, milzīgās, sarkanās ķepas, kas satvērušas glāzes, skaļie rēcieni no plaši atplestajām rīklēm ar dzeltenajiem zobiem — fantastisku titānu un milžu bars, kas sapulcējušies dzirdināmajā vietā. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām viņam bija pirmais «Boržča» apmeklējums. Ko es toreiz atnesu? Šķiet, «mānekli». Taisnā ceļā no Zonas, izinircis, izsalcis, apdullis, ar maisu pār plecu, viņš iegāzās šajā krogā, nosvieda maisu uz letes Ernestam priekšā, nikni sabozies un apkārt skatīdamies, izturēja skaļo zākāša- nos un gaidīja, kamēr Ernests — toreiz vēl jauns puisis, vienmēr ar «tauriņu» pie kakla — noskaitīja viņam žūksni zaļo naudaszīmju… nē, toreiz vēl nebija zaļo, toreiz bija kvadrātveidīgās, karaliskās, ar puspliku sievišķi apmetnī un kroni galvā… pagaidīja, noslēpa naudu kabatā, pēkšņi, pašam par brīnumu, pakampa no letes smagu alus kausu un atvēzējies iegāza ar to pa tuvāko ņirdzošo purnu… Redriks pasmīnēja un nodomāja: varbūt tas bija Glumais.
— Vai tad pa pauguru starpu var iet, mister Subart? — Artūrs ierunājās pusbalsī pie pašas auss. Viņš stāvēja blakus un arī lūkojās kartē.
— Paskatīsimies uz vietas, — Redriks atbildēja. Viņš ilgi pētīja karti. Tur bija vēl divi krustiņi — viens tā paugura nogāzē, kur vīdēja nokaltušais koks, bet otrs — uz akmens šķembām. Pūdelis un Briļļainais. Taciņa veda uz nogāzi starp abiem krustiņiem. — Paskatīsimies uz vietas, — viņš atkārtoja, salocīja karti un iebāza kabatā. Tad viņš pagriezās pret Artūru. — Uzliec man mugursomu … Iesim tāpat kā pirmīt, — viņš paskaidroja, sakratīdams somu un novietodams ērtāk plecu siksnas. — Tu iesi pa priekšu, lai es ik mirkli tevi redzētu. Neskaties apkārt, bet ausis turi vaļā. Mana pavēle ir likums. Ņem vērā, ka daudzreiz vajadzēs līst rāpus, nedomā vairīties no dubļiem, ja pavēlēšu — bez domāšanas liecies uz snuķa dubļos… Aiztaisi savu jaciņu. Nu, vai esi gatavs?
— Gatavs, — Artūrs atsaucās dobjā balsī. Viņš pamatīgi nervozēja. Sārtums no vaigiem nozudis kā nebijis.
— Vispirms dosimies tur, — Redriks strauji pamāja ar plaukstu uz tuvāko pakalnu, kas atradās savus simt metrus no uzbēruma. — Skaidrs? Ejam!
Artūrs krampjaini ievilka elpu un, pārkāpis pār dzelzceļa sliedi, sāniski sāka virzīties lejup pa uzbērumu. Oļi un šķembas žvarkstēdamas bira viņam pa pēdām.
— Rāmāk, rāmāk, — Redriks aizrādīja. — Mums nav kur steigties.
Viņš pats uzmanīgi sekoja Artūram, ierasti regulēdams smagās mugursomas inerces spēku ar kāju muskuļiem. Iesānis viņa acis nepārtraukti vēroja Artūru. Zēns baidās, viņš nodomā/Ji. Un pamatoti baidās. Droši vien viņam ir priekšnojauta. Ja viņam ir tēva deguns, tad viņš noteikti nojauš… Ja tu, Maitu Ērgli, būtu zinājis, kā beigu beigās viss iegrozīsies. Ja tu būtu zinājis, ka šoreiz es tev neklausīšu. «Seit tu, Rudais, viens cauri netiksi. Gribi vai negribi, bet vajadzēs kādu ņemt līdzi. Varu dot vienu no savējiem, kura nav žēl…» Pierunāja.
Pirmo reizi mūžā es piekritu šādam pasākumam. Nu nekas, viņš nodomāja. Varbūt beigās viss vēl iznāks labi, es taču neesmu nekāds Maitu Ērglis, kaut kā izkulsimies.
— Stopi — viņš uzsauca Artūram.
Puisis apstājās, iebridis līdz potītēm purva rāvā. Kamēr Redriks nokļuva viņam līdzās, viņš bija iestidzis muklājā jau līdz ceļiem.
— Vai redzi akmeni? — Redriks jautāja. — Re, tur paugura pakājē. Ieturi kursu uz to.
Artūrs devās uz priekšu. Kad viņš bija desmit soļu pagājis, Redriks viņam sekoja. Muklājs zem kājām līgojās, čaukstēja un šmīkstēja. Sis bija nedzīvs staignājs — te nemanīja ne odu, ne varžu, pat kārklu krūmi bija nokaltuši un satrunējuši. Redriks, kā parasti, pavēroja apkārtni, bet pagaidām viss it kā bija mierīgi. Pakalns lēnām tuvojās, aizklāja vēl agro un zemo sauli, bet pēc tam nosedza visu debess austrumu pusi. Pie akmens Redriks atskatījās uz uzbērumu. To spoži apspīdēja saule, uz tā atradās vesels vilciena sastāvs — desmit vagonetes, daļa nogājušas no sliedēm un apgāzušās uz sāniem, uzbērums zem tām bija pārklāts ar rūsganiem izbirušo iežu plankumiem. Tālāk, karjera pusē, uz ziemeļiem no vilciena, gaiss virs sliedēm nespodri vibrēja un vizuļoja, un laiku pa laikam tajā uz mirkli uzliesmoja un apdzisa mazas varavīksnes. Redriks skatījās šajā vibrēšanā, nospļāvās un aizgriezās.
— Tālāki — viņš ierunājās, un Artūrs pagrieza pret viņu saspringto seju. — Tur tās skrandas tu redzi? Ne jau tur! Skaties vairāk pa labi…
— Jā, — Artūrs atsaucās.
— Tad zini, reiz dzīvoja tāds Glumais. Tas bija sen. Viņš neklausīja vecākiem biedriem un tagad speciāli gul te, lai rādītu gudriem cilvēkiem ceļu. Ņem divu pirkstu platumā pa labi no šī Glumā… Paņēmi? Fiksēji punktu? Apmēram tur, kur kārklājs saaudzis mazliet biezāks… Virzies uz turieni!