Tagad viņi gāja paralēli uzbērumam. Ar katru soli ūdens zem kājām kļuva seklāks un seklāks, un drīz jau viņi soļoja pa sausiem, atsperīgiem ciņiem. Bet kartē atzīmēts, ka te viscaur ir vienlaidu purvs, Redriks nodomāja. Karte ir novecojusi, Bārbridžs sen šeit nav bijis, tāpēc tā ir novecojusi. Slikti. Protams, pa sausu vietu ir vieglāk iet, bet labāk lai šeit būtu purvs… Paskat, kā soļo, viņš domāja par Artūru. Gluži kā pa galveno prospektu.
Artūrs, kļuvis acīm redzami mundrāks, tagad gāja raitā solī. Vienu roku viņš bija iebāzis kabatā, bet otru sparīgi vicināja gluži kā pastaigā. Tad Redriks pačamdīja ar roku kabatā, izraudzīja divdesmit gramu smagu uzgriezni un notēmējis ielaida ar to Artūram pa galvu. Metāla gabaliņš trāpīja puisim tieši pakausī. Tas pārsteigumā iesaucās, saķēra galvu rokās un, sarāvies čokurā, nokrita sausajā zālē. Redriks apstājās tam līdzās.
— Re, tā tas šeit notiek, Arčij, — viņš pamācoši teica. — Te tev nav nekāds bulvāris, kur mēs esam izgājuši promenādē.
Artūrs lēni cēlās augšā. Seja viņam bija balta kā krīts.
— Vai viss skaidrs? — Redriks jautāja.
Artūrs norija siekalas un pamāja.
— Tad ir labi. Bet nākamajā reizē vilkšu pa zobiem. Ja vien paliksi dzīvs. Ejam!
No šī puikiņa varētu iznākt stalkers, Redriks domāja. Viņu droši vien iesauktu par Skaistuli Arčiju. Mums jau bija viens skaistulis, to sauca par Diksonu, bet tagad sauc par Susliku. Vienīgais stalkers, kurš iekļuva «gaļas mašīnā» un tomēr palika dzīvs. Sis ērins vēl līdz šim laikam domā, ka tas bija Bārbridžs, kas viņu izvilka no «gaļas mašīnas». Lika drusciņ pagaidīt! No «gaļas mašīnas» nevienu neizvilksi… No Zonas gan Bārbridžs viņu izvilka, tas tiesa. Jā, tādu varonīgu soli Bārbridžs spēra! Lai tikai būtu pamēģinājis Susliku neizvilkt! Tamlīdzīgi Bārbridža jociņi toreiz visiem jau bija apnikuši, un puiši tajā reizē viņam pateica tieši acīs: viens tu labāk neatgriezies. Bet tieši toreiz Bārbridžu iesauca par Maitu Ērgli, līdz tam viņu dēvēja par Vezumnieku…
Pēkšņi Redriks juta pie kreisā vaiga pieskārāmies tikko jaušamu gaisa strāvu un tūlīt, pat nepaguvis neko nodomāt, uzsauca:
— Stāvi!
Viņš izstiepa roku pa kreisi. Tur gaisa plūsma bija jūtama stiprāk. Kaut kur vidū starp viņiem un uzbērumu atradās «odu kaupre», bet iespējams, ka tā stiepās pa pašu uzbērumu, ne velti vagonetes bija nogāzušās. Ar- tūis stāvēja kā zemē iemiets, vir.iš pat nebija pagriezies.
— Turies vairāk pa labi! — Redriks pavēlēja. — Uz priekšu!
Jā, būtu iznācis tīri labs stalkers… Velns parāvis, vai es viņu žēloju, vai? Tā tik vēl trūka! Vai mani kāds ir kādreiz žēlojis?… Vispār esmu jau gan žēlots. Kirils mani žēloja. Diks Nunans ari. Tiesa gan, viņš varbūt ne tik daudz mani žēlo, cik pēc Gūtas tiecas, bet varbūt arī žēlo, kārtīgiem cilvēkiem šīs jūtas viena otru netraucē… Tikai man nav nācies nevienu žēlot. Es varu izvēlēties: vai nu — vai… Viņš pirmo reizi pavisam skaidri apjauta šo izvēli: vai nu šis puisis, vai viņa Pērtiķēns. Tur nav nemaz ko izvēlēties, viss skaidrs tāpat. Ja vien brīnums ir iespējams, atskanēja kāda iekšēja balss, un viņš ar šausmām un niknumu apspieda šo balsi.
Viņi pagāja garām pelēku lupatu čupiņai. No Glumā nekas nebija palicis pāri, tikai netālu sausajā, sakaltušajā zālē gulēja gara, viscaur sarūsējusi nūja — mīnu meklētājs. Toreiz daudzi lietoja mīnu meklētājus, pasle- pus pirka tos no armijas intendantiem, paļaudamies uz šo nūju kā uz pašu dievu to kungu, bet tad divi stalkeri, ejot ar šim kārtiņām, aizgāja bojā, tos nosita pazemes izlādēšanās. Kas īsti bija šis Glumais? Vai Maitu Ērglis viņu atveda uz šejieni vai viņš pats atnāca? Un kāpēc viņus visus pievelk šis karjers? Kāpēc es par to neko neesmu dzirdējis?… Sasodīts, nu gan cepina kā speltē! Jau no paša rīta, bet kā būs vēlāk?
Artūrs, iedams so|us piecus Redrikam pa priekšu, pacēla roku un noslaucīja sviedrus no pieres. Redriks pašķielēja uz sauli. Tā vēl nebija augstu. Te pēkšņi viņš apjēdza, ka sausā zāle zem kājām vairs nešvīkst kā pirmīt, bet gurkst gluži kā kartupeļu milti un tā vairs nav ne asa, ne dzeloņaina kā agrāk, bet mīksta, trausla — tā sabirza zem zābaku zolēm gluži kā kvēpu plēksnes. Viņš ieraudzīja skaidri iespiestās Artūra pēdas un, iesaukdamies: «Gulsties!» — nokrita guļus zemē.
Redriks nometās ar seju zālē, un tā, sabirzusi zem viņa vaiga, pašķīda gaisā kā putekļi; viņš grieza zobus aiz dusmām, ka tā neveicas, un gulēja, pūlēdamies nekustēties, vēl arvien cerēdams, ka varbūt paies garām, kaut gan jau saprata, ka viņi ir iekrituši. Karstums pastiprinājās, uzplūda un ietina ķermeni kā palagā, kas samērcēts karstā ūdenī, sviedri plūda acīs, un Redriks ar novēlošanos uzsauca Artūram: «Nekusties! Pacieties!» Un pats pūlējās izturēt.
Viņš būtu arī izturējis, un viss beigtos labi, viņi dabūtu tikai krietni pasvīst, bet Artūrs neizturēja. Vai nu viņš nebija sadzirdējis, ko Redriks kliedz, vai arī bija pārmērīgi nobijies, varbūt viņu karstums sagrāba vēl stiprāk nekā Redriku — lai kā arī tas būtu, bet puisis vairs nevaldīja pār sevi un kā akls, pieliecies pie zemes, ar aizsmakušu kliedzienu instinktīvi metās atpakaļ, tieši tur, kur nekādā ziņā viņš nedrīkstēja skriet. Redriks tikko paguva paslieties uz augšu un ar abām rokām saķert viņu aiz kājas, Artūrs visā garumā nostiepās gar zemi, saceldams putekļu mākoni. Viņš iespiedzās nedabiski smalkā balsī, ar brīvo kāju iespēra Redrikam pa seju, sāka raustīties un sist ar rokām, bet Redriks, no sāpēm vai sajēgu zaudējis, uzrausās viņam virsū, ar apsvilināto seju pieplakdams pie Artūra ādas jakas, pūlēdamies piespiest viņu pie zemes, iekašāt tajā, ar abām rokām turēdams aiz garajiem matiem galvu, kas raustījās, un ar zābaku purngaiiem un ceļiem nežēlīgi sizdams un sperdams pa kājām, pa dibenu, pa zemi. Viņš neskaidri sadzirdēja vaidus un īdēšanu, kas skanēja zem viņa, un paša aizsmakušos rēcienus: «Guli, krupi, necelies, citādi nositīšu…» Bet no augšas uz viņiem bira un bira kvēlojošas ogles, apģērbs jau kūpēja, āda uz kājām un sānos no karstuma plaisāja, sacēlās čulgas, kas pārplīsa, tad Redriks, atbalstījies ar pieri pelēkajos pelnos, kram pjaini ar krūtīm spaidīja šī nolādētā pienapuikas galvu, beidzot vairs neizturēja tin ieaurojās pilnā kaklā…
Viņš neatcerējās, kad tas beidzās. Apjēdza tikai, ka var atkal elpot, ka gaiss atkal kļuvis gaiss, nevis sakarsēts tvaiks, kas izplaucē rīkli, un apjauta, ka jāsteidzas, pēc iespējas ātrāk jātiek prom no šī pekles karstuma, iekams tas atkal nolaižas pār viņiem. Viņš novēlās no Artūra nekustīgā auguma, iespieda abas viņa kājas sev padusē un, piepalīdzēdams ar brīvo roku, rāpoja uz priekšu, ne- nolaizdams acu no robežas, aiz kuras atkal sākās zāle — rran nedzīva, sausa, durstīga, tomēr īsta, tā viņam tagad šķita lielākais dzīvības miteklis. Pelni čirkstēja zobos, apdedzinātajai sejai laiku pa laikam uzvēdīja karstuma viļņi, sviedri plūda acīs, droši vien tāpēc, ka viņam vairs nebija ne uzacu, ne skropstu. Artūra augums vilkās aiz viņa, it kā tīšām aizķerdamies ar savu nolādēto ādas jaku, sūrstēja apsvilušās rokas, bet mugursoma kustoties spie- riās pie apdegušā pakauša. Cīnīdamies ar sāpēm un elpas trūkumu smacīgajā karstumā, Redriks ar šausmām nodomāja, ka viņš ir pavisam apsvilis un neaizies līdz mērķim. Sīs bailes spieda viņu vēl enerģiskāk darboties ar brīvo elkoni un ceļgaliem, aizrāpot, noteikti aizrāpot, vēl mazliet, vēl pavisam nedaudz, Redrik, saņemies, vēl mazliet …