Pēc tam viņš ilgi gulēja, iegremdējis seju un rokas aukstajā purva rāvā, un ar baudu ieelpoja pēc puvuma smirdošo vēsumu. Labprāt tā gulētu ilgi, ilgi, taču viņš piespieda sevi piecelties; stāvēdams uz ceļiem, nometa mugursomu, rāpus aizkļuva pie Artūra, kurš vēl vienmēr nekustīgi gulēja soļus trīsdesmit no purva, un apgrieza puisi uz muguras. Njā-ā, jaunais cilvēks bija pārvērties. Glītais purniņš šobrīd izskatījās kā pelēki melna maska 110 sarecējušām asinīm un pelniem, un kādu brīdi Redriks ar trulu interesi aplūkoja garās švīkas šajā maskā — pēdas, ko atstājuši ciņi un akmeņi. Tad Redriks piecēlās kājās, saņēma Artūru zem padusēm un aizvilka pie ūdens. Puisis gārdzoši elpoja, bridi pa brīdim ievaidēdamies. Redriks iemeta viņu ar seju pašā lielākajā lāmā un pats nokrita blakus, atkal izjuzdams baudu, ko radīja aukstā šķidruma pieskaršanās. Artūrs noguldzināja, sakustējās, pavilka zem sevis rokas un pacēla galvu. Viņa acis bija izvelbtas, viņš neko neapjēdza un ar muti kāri kampa gaisu klepodams un spļaudīdamies. Pēc tam viņa skatienā paradījās saprāta pazīmes un acis apstājās pie Redrihi.
— Fu-ū-ū… — viņš murmināja un noskurināja galvu, tā ka netīrais ūdens pašķīda uz visām pusēm. — Kas tas bija, mister Suhart?
— Tā bija nāve, — Redriks tikko dzirdami atteica un noklepojās. Viņš aptaustīja seju. Tā sāpēja. Deguns uz- tūcis, bet uzacis un skropstas, kā par brīnumu, bija savā vietā Arī roku āda bija vesela, tikai nedaudz apsarkusi.
Arlūrs tāpat uzmanīgi ar pirkstiem pieskārās savai sejai. Tagad, kad ūdens baiso masku bija noskalojis, viņa fizionomija pretēji gaidītajam, kā izrādījās, bija gandrīz vesela. Daži skrāpējumi, nobrāzums uz pieres, pārsista apakšlūpa, bet vispār nekā briesmīga.
— Nekad par ko tādu nebiju dzirdējis, — Artūrs atzinās 1111 paskatījās atpaka].
Arī Redriks pagrieza galvu uz to pusi. Pelēcīgajā, ar pelniem piebārstītajā zālē bija palicis daudz pēdu, un
Redriks izbrīnījies vēroja, cik īss izrādījās tas baismais, bezgalīgais ceļš, kuru viņš, glābdamies no nāves, bija norāpojis. Pelēkā, izdegusi kaupre bija ne vairāk kā metru divdesmit trīsdesmit plata, bet viņš, apstulbis aiz bailēm, bija rāpojis pa to dīvainiem līčločiem kā tarakāns pa karstu pannu, un labi vēl, ka vispār bija ieturējis pareizo virzienu, varēja taču aizlīst arī uz «odu kaupri» kreisajā pusē vai pagriezties atpakaļ,.. Nē, nevarētu vis, viņš nikni nodomāja. To varētu izdarīt kāds zaļknābis, bet es neesmu nekāds zaļknābis, un, ja nebūtu šī stulbeņa, tad vispār nekas nebūtu noticis, apsvilinātu sev kāias — un tas būtu viss.
Viņš paskatījās uz Artūru. Tas sprauslādams mazgājās un krekšķēja, kad aizskāra sāpošās vietas. Redriks piecēlās un, nepatikā viebdamies, kad karstumā sacietējušais apģērbs pieskārās apdedzinātajai miesai, izgāja sausā vietā un noliecās pie mugursomas. Tā gan bija cietusi pamatīgi. Augšējās kabatiņas pavisam apdegušas, aptieciņā visas pudelītes karstumā pārsprāgušas, bet sakaltušie plankumi neizturami oda pēc medikamentiem. Redriks attaisīja mugursomas sānkabatu un sāka grābt no turienes ārā stiklus un plastiku, un tad Artūrs viņam aiz muguras ierunājās:
— Paldies, mister Suhart! Jūs mani izvilkāt.
Redriks klusēja. Kāda velna pēc vēl paldies! Briesmīgi gan esi man vajadzīgs, lai tevi vēl glābtu.
— Pats esmu vainīgs, — Artūrs turpināja. — Es taču dzirdēju, ka jūs man pavēlējāt gulēt, bet šausmīgi nobijos un, kad sāka cepināt, pavisam zaudēju galvu. Man ļoti bail no sāpēm, mister Suhart…
— Celies augšā, — Redriks teica nepagriezdamies. — Tie bija tikai ziediņi… Celies, ko gulšņā!
Iešņākdamies no sāpēm apdedzinātajos plecos, viņš uzmeta somu uz muguras un iebāza rokas plecu siksnās. Sajūta bija tāda, it kā āda apsvilinātajās vietās sarauktos sāpīgās krunciņās. No sāpēm šis baidās!..,
Viņš atskatījās. Nu nekas, no takas viņi nav novirzījušies. Tagad būs miroņu uzkalniņi. Nešķīstie pauguri — stāv, gnīdas, rēgojas kā sātana pakauši, un tad vēl tā ieplaka starp uzkalniņiem… Redriks instinktīvi ievilka nāsīs gaisu. Ak šī nešķīstā ieplaka, tā jau ir tā riebīgā vieta.
— Vai redzi ieplaku starp uzkalniem? — viņš jautāja Artūram.
— Redzu.
— Nu tad taisnā ceļā uz to, marši
Ar plaukstas virspusi Artūrs noslaucīja padeguni un devās uz priekšu, brizdams pa slīkšņu. Viņš mazliet piekliboja un neizskatījās vairs tik stalts un iznesigs kā agrāk — bija jau salicis un tagad soļoja uzmanīgi, ar lielu piesardzību. Re, vēl vienu esmu izvilcis, Redriks nodomāja. Kurš pēc skaita tas būs? Piektais? Sestais? Tagad rodas jautājums: kāpēc? Vai viņš man kāds tuvinieks, vai? Vai esmu par viņu galvojis? Paklau, Rudais, kāpēc tu viņu izvilki? Pats taču viņa dēļ tik tikko neatstiepi pedāļus… Tagad, apsverot visu ar skaidru prātu, es zinu: pareizi vien darīju, ka viņu stiepu, bez viņa ne- iztikšu, viņš man ir kā ķīla par Pērtiķēnu. Es iznesu nevis cilvēku, bet gan savu mīnu meklētāju. Savu traleri, mūķīzeri. Tur, karstākajā vietā, es par to pat nedomāju. Stiepu viņu kā brāli, kā tuvinieku, un pat prātā nenāca doma, ka varētu viņu pamest, lai gan biju aizmirsis visu — gan par mūķīzeri, gan par Pērtiķēnu… Kā tad nu galu galā iznāk? Iznāk, ka es patiešām esinn lāga zēns. To pašu apgalvo Gūta, to teica arī nelaiķis Kirils, un Ričards visu laiku to skandina… Ir nu gan atraduši lāga zēnu! Izbeidz, viņš pats sev uzsauca. Seit tavai labsirdībai nav nekādas nozīmes! Jādomā, jāpalauza galva, bet pēc tam jādarbojas ar rokām un kājām. Lai būtu pirmā un pēdējā reize, skaidrs? Lāga zēns… Man viņš jāpataupa «gaļas mašīnai», Redriks salti un aukstasinīgi nodomāja. Te visur var iziet cauri, vienīgi «gaļas mašīnai» ne.
— Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.
Ieplaka atradās viņu priekšā, un Artūrs jau stāvēja, apjucis raudzīdamies uz Redriku. Ieplakas dibenu klāja puvekļaina žurga, kas saulē trekni spīdēja. Virs tās kūpēja nelielas vieglu garaiņu strūkliņas, kas starp pauguriem uzkrājās un sabiezēja, un trīsdesmit soļu attālumā nekas vairs nebija redzams. Un smirdoņa! «Tur, Rudais, tev tik būs aromāts, tā ka tu… nezaudē dūšu.»
Artūrs izdvesa savādu gārdzošu skaņu un atkāpās atpakaļ. Tad Redriks atbrīvojās no sastinguma, steidzīgi izvilka no kabatas vates vīstokli, kas piesūcināts ar de- zodoratoru, aizbāza nāsis ar tamponu un pastiepa vati Artūram.
— Paldies, mister Suhart, — vārgā balsī pateicās Artūrs. — Bet vai pa augšu kaut kā nevar?…
Redriks klusēdams saņēma viņu aiz matiem un pagrieza viņa galvu uz lupatu kaudzītes pusi, kas atradās uz akmeņu nogruvuma.
— Tas ir viss, kas palicis pāri no Briļļainā, — viņš teica. — Bet uz paugura kreisajā pusē, kas no šejienes nav redzams, atdusas Pūdelis. Tādā pašā veidā. Skaidrs? Tāpēc uz priekšu!
Du|ķainā žurga bija silta un lipīga. Sākumā viņi gāja stāvus izslējušies, žurga tiem sniedzās lidz viduklim, pamats, par laimi, bija akmeņains un diezgan līdzens, bet drīz Redriks abās pusēs atkal saklausīja jau pazīstamo sīkšanu. Uz kreisā paugura, ko apspīdēja saule, nekas nebija redzams, bet nogāzē labajā pusē ēnā mirgoja bāli violetas uguntiņas.
— Noliecies! — viņš komandēja, izgrūzdams vārdu caur zobiem, un pats pieliecās. — Zemāk, stulbeni! — To viņš jau izkliedza.
Artūrs pārbijies pieliecās, un tajā pašā mirkli gaisu pāršķēla pērkona grāviens. Tieši viņiem virs galvas pavīdēja zibens līčloču līnija, kas uz gaišo debesu fona bija tik tikko saredzama. Arturs pietupās un iegremdējās duļķēs lidz pleciem. Redriks, juzdams, ka viņam no grāviena aizkritušas ausis, pagrieza galvu un ēnā ieraudzīja spoži sārtu plankumu, kas ātri izgaisa starp akmens šķembām, un tūlīt pērkons nogranda vēlreiz.