— Uz priekšu! Uz priekšu! — Redriks auroja, nedzirdēdams pats savu balsi.
Tagad viņi virzījās uz priekšu pietupušies, viens aiz otra, atstājuši virs žurgas tikai galvu, un katru reizi, atskanot grāvienam un parādoties zibens čūskai, Redriks redzēja, ka garie mati uz Artūra galvas sace|as stāvus, un juta, ka tūkstošiem siku adatiņu ietriecas sejas ādā. — Uz priekšu! — viņš monotoni atkārtoja. — Uz priekšu!… — Tagad viņš vairs neko nedzirdēja. Vienu reizi Artūrs pagrieza galvu sāņus, un Redriks saskatīja viņa aiz bailēm izvelbtās acis, kas šķielēja uz Redriku, nobālušās, drebošās lūpas un ar za|iem ūdensaugiem ap- lipušo, nosvīdušo vaigu. Tad pērkons sāka spert tik zemu, ka viņi bija spiesti ienirt žurgā pavisam — ar galvu. Zaļās gļotas aizlipināja muti, elpošana kļuva smagāka. Kampjot gaisu ar muti, Redriks izrāva tamponus no nāsīm un pēkšņi atklāja, ka smirdoņas vairs nav, gaiss pilns svaigas, asas ozona smaržas, bet tvaiku slānis ap viņiem kļuvis vēl biezāks — vai varbūt viņam satumsušas aeis? — un vairs nebija redzami pakalni ne labajā, ne kreisajā pusē — nekas nebija redzams, tikai ar zaļajām gļotām aplipusī Artūra galva un dzeltenīgie tvaika mutuļi visapkārt.
Iziešu cauri, iziešu, Redriks domāja. Nav jau pirmā reize, visu mūžu tā esmu gājis, pats līdz kaklam mēslos, bet virs galvas plosās zibens un pērkons… citādi nekad nav bijis… Kur te radies tik daudz mēslu? Briesmīgi daudz mēslu… traks var palikt, cik daudz mēslu vienā vielā! Tas ir Maitu Ērgļa deļ, viņš nikni nodomāja. Vecais Bārbridžs te ir gājis cauri, un aiz viņa tas viss ir palicis… Briļļainais gāja, bet palika labajā pusē. Pū dēlim bija lemts atdusēties te, pa kreisi, un tas viss tādēļ, lai Maitu Ērglis varētu iziet viņiem pa vidu un atstāt aiz sevis visu šo draņķi… Tā tev arī vajag, viņš sev teica. Kas seko Maitu Ērglim, tas vienmēr ir mēslos līdz ausīm. Vai tad tu agrāk to nezināji? Viņu, šo maitas putnu, ir pārāk daudz, tāpēc šeit vairs nav nevienas tīras vietiņas… Nunans ir idiots, teikdams: tu, Rudais, esi līdzsvara izjaucējs, kārtības grāvējs, tev jebkura kārtība — gan laba kārtība, gan slikta — visas sliktas, tevis un tev līdzīgu dēļ nekad uz zemes nebūs mierīgas dzīves… Ko tu no tā daudz saproti, resnais? Kur tu pie mums esi redzējis labu kārtību? Kad tu esi redzējis mani dzīvojam pie labas kārtības? …
Viņš paslīdēja uz kāda akmens un pavisam pazuda zem ūdens, bet izniris ieraudzīja sev cieši blakus Artūra pārvērsto seju un izvalbītās acis un pēkšņi sastinga: viņam šķita, ka ir pazaudējis pareizo virzienu. Tomēr tā nebija noticis. Viņš tūlīt saprata, ka jāiet tajā virzienā, kur virs dūksts rēgojas akmens melnā mugura, — saprata, kaut gan dzeltenajā miglā nekas nebija redzams, vienīgi šī tumšā mugura.
— Stāvi! — Redriks ieaurojās. — Turies vairāk pa labi! Akmenim pa labi!
Atkal viņš nedzirdēja savu balsi, tāpēc pielika soli, panāca Artūru, satvēra aiz pleca un sāka rādit ar roku: turies no akmens pa labi, galvu noliec zemāk. Jūs man vēl par to samaksāsiet, viņš nodomāja. Pie akmens Artūrs ienira, un tajā pašā mirklī zibens sprakšķēdams trāpīja melnajā orientierī, uz visām pusēm pašķīda nokaitētas šķembas. Jūs man par to samaksāsiet, Redriks domās atkārtoja, pilnīgi ienirdams ūdenī un, cik spēka.
darbodamies ar rokām un kājām. Ausīs spalgi atbalsojās jauns pērkona grāviens. Es no jums par to izkratīšu dvēseli! Vienu mirkli pavidēja doma: uz ko es skaišos? Pats nezinu, bet kādam taču par to ir jāmaksā, un kāds man par to samaksās! Pagaidiet tik, ļaujiet man aizkļūt līdz lodei, es jums neesmu nekāds Maitu Ērglis, prasīšu no jums pēc sava prāta.
Kad viņi izbrida sausumā, uz saules nokaitēto akmens šķembu klājuma, apdulluši, izmocījušies, grīļodamies, viens pie otra turēdamies, lai nepakristu, Redriks ieraudzīja aplupušo autofurgonu, kas gulēja uz asīm, un neskaidri atcerējās, ka šeit, pie furgona, var atpūsties. Viņi ielīda furgona ēnā. Artūrs atlaidās uz muguras un vārgām pirkstu kustībām sāka pogāt vaļā ādas jaku, bet Redriks ar mugursomu nokrita pie furgona sienas, notīrīja plaukstas no akmens drumslām un iebāza roku azotē.
— Man ari… — Artūrs ierunājās. — Man ari, mister Subart!
Redriks nobrīnījās, cik šim puisim skaļa balss, iedzēra malku, aizvēra acis un pastiepa blašķi Artūram. Tagad viss, viņš slābani nodomāja. Esam izgājuši cauri. Ari tam esam tikuši cauri. Tagad — pasniegšu jums rēķinu. Jūs domājat, esmu aizmirsis? Nē, es visu atceros. Vai domājat: es jums paldies teikšu, ka jūs mani atstājāt dzīvu, nenoslīcinājāt? Piķi uz puļķa dabūsiet, nevis paldies. Tagad jums visiem būs vāks, vai skaidrs? Es to tā neatstāšu. Tagad es komandēšu. Es, Redriks Suharts, ar veselu saprātu spriedīšu par jums visiem un izlemšu visu. Bet jūs pārējie — maitu ērgļi, krupji, citplanētieši, krek- šķi, kaulainie, kvoterbladi, parazīti, zaļknābji, jūs ar kaklasaitēm, mundierīšos, baltrocīši, darba devēji ar portfeļiem, ar garajām runām, labdarībām, ar mūžīgajiem akumulatoriem, mūžīgajiem dzinējiem, ar «odu kauprēm», melīgajiem solījumiem — pietiek, jūs vazājāt mani aiz deguna, visu mūžu to darījāt, es kā stulbenis vēl lielījos: kā gribēšu, tā darīšu, jūs tikai piebalsojāt, bet aiz muguras, riebekļi, saskatījāties un smīnējāt un vazājāt mani aiz deguna, vilkāt cauri cietumiem un krogiem… Diezgan! Viņš atsprādzēja mugursomas siksnu un paņēma blašķi no Artūra.
— Nekad nebiju domājis, — Artūrs teica, un balsī skanēja neizpratne, — nevarēju pat iedomāties… Protams, es zināju — uguns, nāve… bet kaut ko tādu!… Kā mēs tiksim atpakaļ?
Redriks neklausījās viņā. Tam, ko saka šis cilvēciņš, tagad nav nekādas nozīmes. Ari agrāk tam nebija nozīmes, bet agrāk tas tomēr bija cilvēks. Turpretī tagad tas… tagad tas ir runājošs mūķīzeris. Lai runā vien.
— Derētu nomazgāties… — Artūrs teica, norūpējies lūkodamies apkārt. — Kaut seju noskalot.
Redriks izklaidīgi paskatījās uz viņu, redzēja salipušos, savēlušos matus, ar apkaltušām gļotām notriepto seju, redzēja Artūru — no galvas līdz kājām pārklātu ar dubļu kārtiņu, kas, sausumā sažuvusi, sāka plaisāt, un nejuta ne žēlumu, ne satraukumu — itin neko. Runājošs mūķīzeris. Viņš novērsās. Priekšā pletās vienmuļš līdzenums, tāds kā pamests būvlaukums, klāts asām šķembām, noputējis ar baltiem putekļiem, žilbinošas saules apspīdēts, neizturami balts, karsts, ļauns, nedzīvs laukums. Karjera pretējā — tālākā mala no šejienes bija jau redzama — arī tā bija žilbinoši balta un tādā attālumā šķita pavisam gluda un stāva, bet tuvāko malu klāja prāva akmens atlūžņu kārta, nokļūt karjerā varēja pa turieni, kur starp baltajām atlūzām kā sarkans plankums vīdēja ekskavatora kabīne. Tā bija vienīgais orientieris. Vajadzēja iet tieši uz to, paļaujoties uz pašu parastāko veiksmi.
Arturs pēkšņi mazliet pacēlās, pabāza roku zem furgona un izvilka no turienes sarūsējušu konservu kārbiņu.
— Paskatieties, mister Suhart, — atdzīvojies viņš teica. — To droši vien atstājis tēvs… Tur ir arī vēl citas.
Redriks neatbildēja. To nu tu dari velti, viņš vienaldzīgi nodomāja. Labāk jau tēvu tagad neatcerēties, labāk tagad būtu klusējis. Bet vispār vienalga… Viņš piecēlās un nosēcās aiz sāpēm, jo apģērbs bija pielipis pie miesas, pie apdedzinātās ādas, un tagad tur, zem apģērba, kaut kas sāpīgi plīsa, norāvās, satrūka gabalos un tika atrauts nost kā asinīs sakaltusi marles saite no brūces. Artūrs arī piecēlās un tāpat caur zobiem skaļi ievilka elpu, iestenējās un ar cietēja skatienu pavērās uz Redriku — bija skaidri redzams, ka viņam gribas parunāt, dalīties savās ciešanās, taču viņš neuzdrošinās. Puisis apspiestā balsī vienīgi teica: