— Vai tagad es drīkstētu ieraut vēl vienu malciņu, mister Suhart?
Redriks paslēpa azotē blašķi, kuru bija turējis rokā, un jautāja:
— Vai redzi sarkano plankumu starp akmeņiem?
— Redzu, — Artūrs atbildēja un krampjaini ievilka elpu.
— Nu tad pa taisno uz to! Ejami
Artūrs ievaidēdamies teica:
— Vajadzētu kaut mazliet nomazgāties… Viss aplipis.
Redriks klusēdams gaidija. Artūrs nomākti paskatījās
uz viņu, pamāja un sāka jau kustēties, bet pēkšņi atkal apstājās.
— Mugursoma! Jūs aizmirsāt mugursomu, mister Suhart.
— Marši — Redriks pavēlēja.
Viņam negribējās nedz ko paskaidrot, nedz arī melot, un vispār tam nebija nekādas nozīmes. Aizies tāpat. Zēnam nav kur likties. Gan aizies. Un Artūrs gāja. Salīcis vilkās uz priekšu, kājas šļūkādams, pūlēdamies atplēst no sejas cieši piekaltušos mēslus, jauneklis izskatījās mazs, nožēlojams, novājējis un samircis kā no ūdens izvilkts kaķēns. Redriks tam sekoja, un, tikko viņš iznāca no ēnas, saule viņu apsvilināja un apžilbināja, viņš aizsedza acis ar plaukstu, nožēlodams, ka nav paņēmis līdzi tumšās brilles.
Pie katra soļa gaisā pacēlās baltu putekļu mākoņi, tie nosēdās uz zābakiem, turklāt neciešami smirdēja — pareizāk sakot, smaka nāca no Artūra, iet viņam pa pēdām bija neizturami, un Redriks tikai pēc mirkļa aptvēra, ka nejaukā smirdoņa visvairāk nāk no viņa paša. Dvaka bija riebīga, bet tāda kā pazīstama — tā bija tā pati, kas piepildīja pilsētu tajās dienās, kad ziemeļu vējš dzenāja oa ielām rūpnīcas dūmus. Un tāda pati smaka nāca no tēva, kad viņš atgriezās mājās — milzīgs, drūms, ar sarkanām, neprātīgām acīm, un Redriks tad pasteidzās noslēpties kādā tālākā kaktā un no turienes bailīgi skatījās, kā tēvs norauj sev darba tērpu un iesviež to mātei rokās, nomauc 110 milzīgajām kājām lielos nomītos zābakus, nomet tos zem drēbju pakaramā, bet pats vienās zeķēs plakšķinādams šļūc uz vannasistabu un ilgi sprauslā zem dušas, ar rokām skaļi pliķēdams pa kailo miesu, dārdinādams mazgājamās vannas, kaut ko pie sevis purpinādams, bet pēc tam kliedz pa visu māju: «Marija! Aizmigusi esi, vai?» Vajadzēja nogaidīt, kamēr viņš nomazgājas, apsēžas pie galda, uz kura jau stāv pudelīte, dziļš šķīvis ar biezu zupu un kārba ar ketčupu, pagaidīt, kamēr viņš izstrebj zupu un ķeras pie gaļas ar pupiņām, un tad bija pienācis laiks, kad varēja izlīst no kakla, ierausties viņam klēpī tin pajautāt, kuru meistaru un kuru inženieri viņš šodien noslīcinājis sērskābē…
Apkārt viss bija nokaitis līdz baltkvēlei, Redrikam sametās slikti no sausā, nežēlīgā karstuma, no noguruma, neganti sūrstēja apdegusi āda, kas locītavās jau bija pārplīsusi, un viņam šķita, ka cauri karstajai miglai, kas ietina apziņu, tā pūlas sasaukt viņu, lūgdama mieru, ūdeni, vēsumu. Izplūduši atmiņu fragmenti drūzmējās nogurušajās smadzenēs, nomainīja cits citu, pārmāca cits citu, sajaucās cits ar citu, ievijās baltajā, svelmainajā pasaulē, kas mirgoja puspievērto acu priekšā, un visas šīs atmiņas bija rūgtas un izraisīja gruzdošu žēlumu vai naidu. Viņš mēģināja iejaukties šajā haosā, pūlējās izsaukt no pagājības kādu patīkamu mirāžu, maiguma vai možuma izjūtu, viņš uzbūra no atmiņu dzīlēm Gūtas smaidošo sejiņu, agrākās Gūtas — iekārojamas un neaizskaramas meitenes — tēlu, viņš to jau skatīja, bet tikai īsu mirkli, tad tā izbalēja, nogrima rāvā, tēls izkropļojis un pārvērtās par drūmo, ar asu, brūnu vilnu apaugušo Pērtiķēna purniņu; viņš pūlējās atsaukt atmiņā Kirilu, svēto cilvēku, tā straujās, drošās kustības, smieklus un balsi, kas solīja nepieredzētas, skaistas vietas un laikus, un Kirils parādijas viņa priekšā, bet mirkli vēlāk saulē spoži pamirdzēja sudrabainais tīmeklis — un Kirila vairs nav, bet Redrikam sejā stingi blenž Krekšķa Hjū eņģeļa actiņas, un viņa lielā, baltā roka svārsta porcelāna konteineru… Kaut kādi tumši zemapziņas spēki vienā mirklī ir pārvarējuši gribas barjeru un apdzēsuši to mazumiņu labā, ko vēl glabāja viņa atmiņa, un viņam jau šķita, ka nekā laba nekad nav bijis, tikai pretīgi purni, purni vien…
Visu šo laiku viņš bija un palika stalkers. Nedomādams, neapzinādamies, pat neiegaumēdams viņš fiksēja it kā ar muguras smadzenēm, ka pa kreisi drošā attālumā uz vecu dēļu kaudzes stāv «jautrais spoks», mie rīgs, paguris, — un nospļauties par to; bet no labās puses uzpūš dīvains vējiņš, un pēc pāris soļiem atklājas «odu kaupre», gluda kā spogulis, ar daudziem stariem, gluži kā jūraszvaigzne, — tālu, tātad nav bīstama, bet tās centrā ir putns, saplacināts kā ēna, rets gadījums, putni virs Zonas gandrīz nemaz nelido; blakus taciņai nomesti divi «mānekļi», kā redzams, Maitu Ērglis tos nosviedis atpakaļceļā — bailes bijušas stiprākas par alkatību … Redriks visu to redzēja un iegaumēja, un atlika salīkušajam Artūra stāvam kaut soli novirzīties no pareizā virziena, kad Redrika mute jau pati vērās va|ā un aizsmacis brīdinošs sauciens pats no sevis izskrēja no rikles. Jūs mani esat pārvērtuši par mašīnu, viņš domāja… Akmens bluķi un šķembas karjera malā arvien vairāk tuvojās, bija jau saskatāmi rūsas fantastiskie zīmējumi uz ekskavatora kabīnes sarkanā jumta.
Tu esi muļķis, Bārbridž, Redriks domāja. Lai arī viltīgs, tomēr muļķis. Kā tu varēji man noticēt? Tu taču mani pazīsti no bērna kājas, tev vajadzētu mani pazīt labak, nekā es pats sevi pazīstu. Vecs esi kļuvis, Bārbridž. Vecs un dumjš. Nav ko teikt — visu mūžu viņam, Redrikam, bijusi darīšana ar stulbeņiem… Un tad viņš iedomājās, kā Maitu Ērglim izstiepjas ģīmis, kad tas uzzina, ka Artūrs, Arčijs, skaistulis, dārgumiņš… ka Zonā viņam, Maitu Ērglim, pēc jaunām kājām kopā ar Rudo devies nevis kaut kāds nederīgs smurgulis, bet paša mīļotais dēls, lepnums, visa dzīve… Un, iedomājies šādu Bārbridža ģīmi, Redriks skaļi iesmējās; kad Artūrs izbijies atskatījās uz viņu, viņš joprojām skaļi rēca un pameta tam ar roku: marš, uz priekšu! Un atkal apziņā kā ekrānā slīdēja un pavīdēja ģīmji… Vajadzēja pārmainīt visu. Nevis vienu un arī ne divas dzīves, ne tikai vienu vai divus likteņus — katru skrūvīti vajadzēja mainīt šajā nelietīgajā, smirdošajā pasaulē.
Artūrs apstājās pie stāvas nobrauktuves, kas veda lejā karjerā, apstājās un sastinga, kaklu izstiepis, nekustigi blenzdams vienā punktā tālu apakšā. Redriks piegāja pie karjera malas un apstājās blakus Artūram, taču neskatījās tur, no kurienes Artūrs nevarēja atraut acis.
Tieši pie viņu kājām sākās ceļš, kas veda karjera dziļumā, pirms daudziem gadiem to bija iebraukušas traktoru kāpurķēdes un kravas automašīnu riteņi. Labajā pusē pacēlās balta, karstumā sasprēgājusi nogāze, bet pa kreisi tā bija daļēji nogruvusi, un tur starp akmeņiem un šķembu kaudzēm, slīpi sagāzies, stāvēja ekskavators, tā kauss bija nolaists un bezspēcīgi atdūries ceļa malā. Un, kā jau bija gaidāms, nekā vairāk uz ceļa neredzēja, bet līdzās kausam no raupjiem akmens izciļņiem nogāzes malā nokārās melnas sagriezušās lāstekas, līdzīgas resnām svecēm, un daudz līdzīgu melnu plankumu bija saskatāms putekļos, it kā tur būtu izšļakstīts bitumens. Tas bija viss, kas no viņiem palicis pāri — nevar pat pateikt, cik viņu tur bijis. Varbūt katrs traips — tā ir viena cilvēka dzīvība, Maitu Ērgļa viena vēlēšanās. Tur tā viena nozīmē, ka Maitu Ērglis sveiks un vesels atgriezies no septītā korpusa pagraba, bet tā tur, nedaudz tālāk, — Maitu Ērglis bez traucējumiem ir izvilcis no Zonas «dzīvo magnētu». Tur tā lāsteka nozīmē karalisko Dinu Bār- bridžu, kas nav līdzīga ne tēvam, ne mātei, un tas traips — skaistulis Artūrs Bārbridžs, ģimenes lepnums, kas arī nav līdzīgs ne tēvam, ne mātei…