— Esam galāl — eksaltēti nogārdza Artūrs. — Mister Suhart, esam tomēr atnākuši, vai ne?
Viņš Iesmējās laimīgiem smiekliem, notupās un ar abām dūrēm no visa spēka sāka dauzīt pa zemi. Salipušās matu lēkšķes smieklīgi, nejēdzīgi kratījās, un izkaltušo netīrumu driskas šķīda uz visām pusēm. Un tikai tad Redriks pacēla acis un paskatījās uz lodi. Uzmanīgi. Ar bažām. Ar slēptām bailēm, ka tā izrādīsies citāda, nekā gaidīts, — radīs sarūgtinājumu, bažas, sagraus ilūzijas, noraus viņu no debesim, kurās bija izdevies uzrāpties ar tādām grūtībām, gandrīz vai nosmokot netīrumos un mēslos…
Lode nebija zelta, drīzāk gan vara, iesarkanā krāsā, pilnīgi gluda un blāvi atvizēja saulē. Tā gulēja zem karjera tālākās sienas, omulīgi ieslīdējusi starp nosēdušos iežu kaudzēm, un pat no šejienes bija redzams, cik tā masīva un cik dziļi iespiedusies savā dusas vietā.
l.odē nebija nekā tāda, kas izraisītu sarūgtinājumu vai raditu šaubas, taču nebija arī nekā cerīga. Nez kāpēc tūlīt radās doma, ka tai droši vien ir tukšs vidus un tai noteikti jābūt ļoti karstai, saulē nokaitētai. Tā noteikti neizstaroja gaismu, noteikti nespēja uzlidot gaisā un aplidot dažādus līčločus, kā vēstīja leģendas par Zelta lodi. Tā gulēja tai vietā, kur bija nokritusi. Varbūt izslīdējusi no kādas milzīgas kabatas vai nomaldījusies, aizripojusi nezināmu milžu spēles laikā, — lode nebija šeit novietota, tā bija mētājusies apkārt gluži tāpat kā visi šie «mānekļi», «aproces», «baterijas» un citi atkritumi, kas šeit palikuši pēc citplanētiešu Apmeklējuma.
Tomēr lodē bija kaut kas pievilcīgs, un, jo ilgāk Redriks blenza uz to, jo skaidrāk saprata, ka ir patīkami uz to skatīties, ka gribas pieiet tai klāt, pieskarties un paglaudīt; nez no kurienes uzpeldēja doma, ka labi būtu apsēsties tai blakus, bet vēl labāk atspiesties ar muguru pret to un aizvērtām acīm padomāt, atcerēties vai varbūt tāpat vienkārši pasnaust.,.
Artūrs pielēca kājās, steidzīgi attaisīja vajā savas ādas jakas rāvējslēdžus, norāva jaku un atvēzējies nometa to zemē pie kājām, saceldams ballu putekļu mākoni. Viņš kaut ko klaigāja, vaikstijās un vicināja rokas, pēc tam salika tās aiz muguras un dejas solī, ar kājām veidodams sarežģītas figūras, palēkdamies devās pa nogāzi lejup. Uz Redriku viņš vairs neskatījās, Redriku viņš bija aizmirsis, viņš bija aizmirsis visu — Artūrs gāja piepildīt savu vēlēšanos, sarkstoša koledžas audzēkņa mazo slepeno vēlēšanos, puišelis, kurš nekad mūžā nebija redzējis nekādu naudu, vienīgi tā saucamo kabatas- naudu, pienapuika, kurš tika nežēlīgi pērts, ja pēc atgriešanās mājās no viņa nāca kaut mazākā alkohola smaka, kurš tika audzināts par slavenu advokātu, bet tālākā nākotnē par ministru un vēl tālākā perspektīvā — paši saprotat — par prezidentu… Redriks, piemiedzis spilgtajā saulē iekaisušās acis, klusēdams noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija vēss un mierīgs, viņš zināja, kas tagad notiks, un zināja, ka neskatīsies uz to, bet pagaidām vēl varēja skatīties, un Redriks to darīja, neizjuzdams neko sevišķu, varbūt vienīgi kaut kur dziļi, dziļi sirdi pēkšņi sakustējās kāds grauzējs, nemiera tārps sāka urdīties un urdīties.
Artūrs palēkdamies virzījās arvien zemāk un zemāk pa stāvo nogāzi, dejodams fantastisku deju, un baltu putekļu mākoņi cēlās no viņa kāju apakšas, viņš kaut ko kliedza pilnā balsī, ļoti skanīgi un ļoti līksmi, un ļoti svinīgi — kā dziesmu, kā burvju vārdus vai lūgšanu —, un Redriks nodomāja, ka pirmo reizi karjera pastāvēšanas laikā pa šo ceļu kāds cilvēks tajā nokāpj tik pacilāti — gluži kā uz svinībām. Sākumā viņš neklausījās, ko klaigā šis mazais runājošais mūķīzeris, bet pēc tam viņā ii kā ieslēdzās kāds mehānisms un viņš sadzirdēja vārdus no karjera:
— Laimi visiem!… Par velti, par brīvu!… Laimi, cik katram vajag!… 1,.audis, sanāciet!… Pietiks visiem!… Nevienam nebūs jāaiziet tukšā!… Par velti!… Laimi… par brīvu!… Laimi bez maksas!…
Pēkšņi viņš apklusa, it kā neredzama milzu roka būtu iebāzusi viņam mutē sprūdu. Un Redriks ieraudzīja, ka caurspīdīgais tukšums, kas slēpās ekskavatora kausa ēnā, satvēra jaunekli, parāva gaisā un lēni, ar piepūli sagrieza, gluži tāpat kā mazgājot izgriež veļu. Redriks vēl paguva saskatīt, ka viens putekļainais zābaks nokrita no riņķī sagrieztās kājas un uzlidoja augstu virs karjera. Tad viņš novērsās, pagrieza muguru un apsēdās zemē. Galvā nebija nevienas domas, un viņš vairs nejuta pats sevi. Apkārt valdīja klusums, un sevišķi klusu bija aiz muguras — tur, uz ceļa karjerā. Tad viņš atcerējās blašķi — tas notika bez parastās apmierinātības izjūtas, gluži vienkārši tāpat kā atceras zāles, kad pienācis laiks tās iedzert. Redriks atskrūvēja pudelei vāciņu un sāka dzert maziem, skopiem malciņiem, un pirmoreiz mūžā viņš vēlējās, kaut blašķē būtu nevis alkohols, bet auksts ūdens…
Pagāja kāds laiciņš, un galvā pamazām sāka rasties vairāk vai mazāk sakarīgas domas. Nu — cauri ir, viņš nevilšus nodomāja. Ceļš ir vaļā. Varētu iet kaut vai tūlīt, bet labāk, protams, mazliet pagaidīt. «Gaļas mašīnas» mēdz izspēlēt dažādus jokus. Vienalga, jāpadomā ir. Domāt ir neparasti, tur jau tas joks. Ko nozīmē «domāt»? Domāt nozīmē izgrozīties, izmānīties, pūst miglu acīs, apvest ap stūri, bet šeit tas neder…
Nu labi, Pērtiķēns, tēvs… Atmaksāt par visu, tiem riebekļiem dvēseli izraut, lai rij mēslus, kā es riju… Tas nav tas, nav tas, Rudais… Tas ir gan tas, protams, bet ko tas viss nozīmē? Kas man vajadzīgs? Tā taču ir lamāšanās, nevis domāšana. Viņš sastinga kādā dīvainā priekšnojautā un, uzreiz pārkāpis pāri daudz dažādiem spriedelējumiem, kas vēl bija priekšā, nikni pavēlēja sev: Rudais, tu no šejienes neaiziesi, iekams nebūsi izdomājis, ko darīt, tu izlaidīsi garu šeit blakus šai lodei, izcep- sies, sapūsi, bet nekur neiesi…
Ak dievs, kur gan ir vārdi, kur manas domas? Viņš atvēzējies iebelza ar dūri sev pa seju. Visu mūžu man nav bijis nevienas domas! Pag, pag, Kirils kaut ko tādu sacīja… Kirils! Redriks drudžaini mēģināja atcerēties, uzpeldēja kaut kādi vārdi, pazīstami un daļēji pazīstami, taču tie nebija vajadzīgie vārdi, tāpēc ka no Kirila bija palikuši nevis vārdi, bet kādas neskaidras ainas, ļoti lādzīgas, tomēr absolūti neticamas…
Nekrietnība, neģēlība, zemiskums… Arī šeit viņi ir mani piemānījuši, atstājuši bez valodas, nelieši… Bandīts… Kā bandīts biju, tāds arī esmu līdz vecumdienām… Tā nedrīkst būt! Dzirdi? Lai turpmāk tas uz visiem laikiem būtu aizliegts! Cilvēks dzimis, lai domātu, n.ūk, beidzot tas skan pēc Kirila!…) Bet es tam neticu. Nedz agrāk ticēju, nedz arī tagad ticu un nezinu, kāpēc cilvēks dzimis. Piedzimis — un cauri. Katrs cenšas izplēst sev treknāko kumosu. Lai mēs visi būtu moži un veseli, bet viņi visi lai izlaiž garu! Kas ir tie «mēs»? Kas — viņi? Neko nevar saprast. Man labi — Bārbri- džam slikti. Bārbridžam labi — Briļļainajam slikti; Krekšķini labi — visiem slikti; arī pašam Krekšķim slikti; tikai viņš, idiots, iedomājas, ka spēj jau iepriekš no tā izvairīties… Ak dievs, tā taču ir putra, putra! Es visu mūžu esmu cīnījies ar kapteini Kvoterbladu, bet viņš visu mūžu ar Krekšķi un no manis, stulbeņa, gribējis tikai vienu — lai es vairs nebūtu stalkers. Kā tad es varēju atmest savu nodarbošanos, ja vajadzēja gādāt par ģimeni? Iet strādāt? Bet es negribu strādāt jūsu labā, man no jūsu darba kļūst nelabi, vai spējat lo saprast? Es domāju tā: ja jūsu vidū strādā cilvēks, viņš vienmēr strādā kādam no jums, viņš ir vergs — un vairāk nekas, bet es vienmēr gribēju pats būt sev kungs un pavēlnieks, lai varētu visiem uzspļaut, nospļaulies par jūsu skumjām, jūsu garlaicību …