— Nekas, — es saku, — ar likumu iznāk tuvāk. — Un nometu pēdējo uzgriezni uz asfalta.
Tālāk viss norisinās vienkāršāk. Atrodu savu zemes plaisu, tā ir tīra, nekādas nezāles tajā neaug, arī krāsa lāda pati kā senāk. Es skatos uz to un klusībā priecājos. Plaisa aizved mūs līdz pašiem garāžas vārtiem bez kādiem stigmietiņiem.
Pavēlu Kirilam nolaisties līdz pusotra metra augstumam virs zemes, pats noguļos uz vēdera un skatos atvērtajos vārtos. Sākumā spilgtās saules dēļ nekas nav redzams — viss tumšs. Vēlāk acis pierod un es redzu, ka garāžā kopš tā laika it kā nekas nav mainījies. Pašizkrāvējs kā stāvēja virs bedres, tā stāv vēl tagad, neskarts un vesels, bez caurumiem un plankumiem, un arī uz cementa grīdas visapkārt viss kā iepriekš — laikam tāpēc, ka bedrē nav sakrājies daudz «raganu recekļa», tas ne reizi kopš tā laika nav izšļakstījies ārā. Kaut kas man tomēr nepatik: garāžas pašā galā, kur stāv kannas, kaut kas sudrabaini viz. Agrāk nekā tāda tur nebija. Nu labi, ja jau mirguļo, lai mirguļo, tādēļ taču neies griezties atpakaļ! Nemirguļo jau nemaz tik stipri, tikai tā mazliet un pavisam mierīgi, un it kā pat mīlīgi… Pieceļos, nopurinu apģērbu un paskatos apkārt… Re, laukumiņā stāv kravas automašīnas, gluži kā jaunas, — kopš tā laika, kad te biju pēdējo reizi, tās, manuprāt, ir kļuvušas vēl jaunākas, bet benzīna cisterna, nabadzīte, pavisam sarūsējusi, drīz sāks sabrukt. Re, kur mētājas tā riepa, kura atzīmēta viņu kartē …
Sī riepa man nepatīk. Tai ir savāda, nenormāla ēna. Saule mums spīd no muguras, bet ēna stiepjas uz mūsu pusi. Nu labi, līdz riepai vēl tālu. Vispār — tā nekas, strādāt var. Bet kas tur tā mirguļo? Vai varbūt man tikai izliekas? Kā tagad derētu uzpīpēt, klusu pasēdēt un padomāt, piemēram, par to, kāpēc virs kannām tāds mirgo- jums, bet turpat blakus tā vairs nav… kāpēc riepas ēna krīt otrādi… Maitu Ērglis Bārbridžs par ēnu neko nav stāstījis, kaut kas dīvains, bet nav bīstams … Ar ēnām tā mēdz būt. Bet kas tur mirguļo? Tieši kā zirnekļa tīkls mežā uz kokiem. Kas tas par zirnekli, kas noaudis šo tīklu? Zonā vēl ne reizi neesmu redzējis vaboles un zirnekļus. Pats sliktākais, ka mans «māneklis» mētājas tieši tur, soļus divus no kannām. Vajadzēja toreiz to aizvākt, tad tagad nebūtu nekādu raižu. Tomēr tas, draņķis, ir smags, pilns taču, pacelt to varēju, bet panest uz muguras, turklāt nakti un vēl rāpus… kas «mānekli» ne reizi nav vilcis, lai pamēģina: tas ir tas pats, kas nest pudu ūdens bez spaiņiem… Iet vai neiet? Jāiet. Tagad derētu ieraut. .. Pagriežos pret Tenderu un saku:
— Mēs ar Kirilu tūlīt iesim uz garāžu. Tu paliksi te vadītāja vietā. Pie vadības ierīcēm bez manas pavēles neķeries, vienalga, lai arī kas notiktu, kaut vai zeme iebruktu tev zem kājām. Ja nobīsies, atradīšu tevi kaut viņsaulē.
Viņš nopietni pamāj par zīmi, ka dūšu nezaudēs. Viņam deguns kā plūme, pamatīgi gan esmu iegāzis… Uzmanīgi nolaižu avārijas bloktroses, paskatos vēlreiz uz sudrabainajiem vizu|iem, pamāju Kirilam un sāku kāpt lejā. Nostājos uz asfalta un gaidu, kamēr viņš nokāpj pa otru trosi.
— Nesteidzies, kusties lēnāk. Būs mazāk putekļu, — es viņam saku.
Mēs stāvam uz asfalta, «galoša» mutns blakus šūpojas gaisā, troses berzējas gar kājām. Tenders, izslējis pauri pāri margām, skatās uz mums, acis skumīgas. Jāiet. Saku Kirilam:
— Nāc man cieši aiz muguras, ne vairāk kā pāris soļu atstatumā, nenolaid acis no manis un nesapņo.
Sāku iet. Uz sliekšņa apstājos un aplaižu acis apkārt. Jā, daudz vienkāršāk ir strādāt dienā nekā nakti! Atceros, kā biju reiz gulējis uz šī paša sliekšņa. Tumšs kā nēģera padusē, no bedres «raganu receklis» laiku pa laikam izšauj augšup zilganas mēles kā spirta liesmiņas, bet diemžēl neko neapgaismo, draņķis tāds, no tā kļūst vēl tumšāks. Kas tagad nekait! Acis pieradušas pie puskrēslas, viss kā uz delnas, putekļi saskatāmi pat vistumšākajos kaktos. Un patiešām — visos krēslainajos stūros redzami putekļi. Jā, tagad vairs šaubu nav — tur kaut kas sudrabains viz, kaut kādi sudrabaini pavedieni stiepjas no kannām uz griestiem, stipri atgādina zirnekļtiklu. Varbūt tīmeklis vien ir, tomēr drošāk turēties no tā pēc iespējas tālāk. Un te nu es pielaižu rupju kļūdu. Man vajadzēja pagaidīt, kamēr Kirila acis aprod ar puskrēslu un viņš pienāk man blakus, vērst viņa uzmanību uz šo tīmekli, vajadzēja parādīt tieši ar pirkstu. Bet es esmu pieradis strādāt viens — man acis ar tumsu jau apradušas, un par Kirilu nemaz nepadomāju.
Speru soli garāžā iekšā un dodos tieši pie kannām. Pie «mānekļa» pietupjos, te tīmekļa it kā nav. Saņemu verķi aiz viena gala un saku Kirilam:
— Ķeries nu klāt. Tikai nenosvied 2emē, manta ir smaga …
Tad paceļu acis uz viņu, un man aizraujas elpa: nevaru izteikt ne vārda. Gribu uzsaukt: «Stāvi un nekusties!» — bet nespēju. Un droši vien nebūtu arī paguvis — viss notiek pārāk ātri. Kirils pārkāpj «māneklim» pāri, pagriežas ar dibenu pret kannām un ar visu muguru piespiežas pie sudrabainā tīmekļa. Es aizmiedzu acis. Manī viss sastingst, neko vairs nedzirdu, ausis uztver vienīgi kluso, sauso skaņu, ar kādu šis tīmeklis satrūkst, apmēram tādu pašu, ar kādu sašķīst zirnekļtīkls, tikai skanīgāku. Tupu aizvērtām acīm, nejūtu ne rokas, ne kājas. Kirils man
uzsauc:
— Nu, vai ņemam ciet?
— Ņemam.
Paceļam «mānekli» un, iedami sāniski, nesam to uz izeju. Smags gan, draņķis, pat divatā to nav viegli stiept. Izejam ārā saulītē un apstājamies pie «galošas». Tendeb jau stiepj ķepas mums pretī,
— Nu, viens, divi… — Kirils komandē.
— Nē, pagaidi. Noliksim zemē.
Nolaižam «mānekli» uz asfalta.
— Pagriez man muguru, — saku Kirilam.
Viņš bez vārda runas pagriežas. Skatos — viņam uz muguras nekā nav. Grozu galvu un skatos gan šā, gan tā, bet neko neredzu. Tad pavēršu skatienu uz kannām. Ari tur nekā neredzu.
— Paklau, — es vaicāju Kirilam, bet pats vēl arvien blenžu uz kannām. — Vai tu redzēji timekli?
— Kādu tīmekli? Kur?
— Labi. Dievi mums ir bijuši labvēlīgi.
Bet pats pie sevis nodomāju: tas, starp citu, gan vēl nav teikts.
— Nu, ķeries galā, — uzsaucu Kirilam.
Ieceļam «mānekli» mūsu «galošā» un nostādām stāvus, lai neripo. Savādais verķis stāv kā brālis, pavisam jauns un tīrs, saulite rotājas uz spožās vara virsmas, bet zilā pildviela starp abiem diskiem viegli un lāsmaini vizuļo. Tagad ir skaidri redzams, ka šis nav tukšs «māneklis», bet tāds kā trauks, kaut kas līdzīgs stikla burciņai, kas pildīta ar sīrupu. Mazliet patiksmināmies ap to, tad ierāpjamies «galošā» paši un bez liekiem vārdiem dodamies atpakaļceļā.
Ir nu gan zaļa dzīve tiem zinātniekiem! Pirmkārt, viņi strādā pa dienu, un, otrkārt, viņiem grūti vienīgi ieiet Zonā iekšā, bet ārā no tās izbrauc «galoša» pati — tajā ievietota ierīce, tāds kā kursogrāfs, kas vada «galošu» tieši pa to pašu ceļu, pa kuru tā atbraukusi uz šejieni. Mēs peldam atpakaļ, atkārtojot visus iepriekšējos manevrus, apstājamies, mirkli karājamies nekustīgi gaisā — un atkal tālāk, braucam pāri visiem manierrt uzgriežņiem, ja gribi, kaut savāc visus maisā.
Mani «jauniņie», protams, atguvuši dzīvesprieku. Tapuši varen kustīgi, bailes šiem pavisam pārgājušas, palikusi tikai ziņkāre un prieks, ka viss tik labi iznācis. Abi kļuvuši ļoti runīgi. Tenders vicina rokas pa gaisu un grasās tūlīt pēc pusdienām atgriezties Zonā, nospraust ceļu līdz garāžai, bet Kirils saņem mani aiz piedurknes un sāk skaidrot par savu gravikoncentrātu, tas ir, par «odu kaupri». Nu, es viņus drīz vien atvēsinu, protams, ne uzreiz. Pavisam mierīgi pastāstu, cik stulbeņu atpakaļceļā tā aiz priekiem nositušies. Labāk turiet muti un skatieties apkārt, kā pienākas, citādi jums iznāks tāpat kā Lindo- nam-Punduriin. Tas palīdz. Sie pat nejautā, kā izgājis Lindonam-Pundurim. Peldam klusēdami, un man prātā ir tikai viens: kā atskrūvēšu vāciņu savam traukam, kā iedzeršu pirmo malku. Domāju gan par pirmo malku, bet acu priekšā atkal un atkal sudrabaini novizuļo tīmeklis.