— Suharta kungsl Suharta kungs! Lūdzu, pāris vārdu par garāžu!
— Komentāru man nav, — es atbildu un metos skriet. Taču no viņiem tik viegli nevar atkratīties: viens ar mikrofonu rikšo labajā, bet otrs ar fotoaparātu kreisajā pusē.
— Vai garāžā pamanījāt kaut ko neparastu? Lūdzu, burtiski, pāris vārdos!
— Man nav komentāru! — atkārtoju un pūlos turēties ar pakausi pret objektīvu. — Garāža kā jau garāža…
— Pateicos. Kādas ir jūsu domas par turboplatformām?
— Vislabākās, — atbildu, bet pats uzņemu kursu tieši uz tualetes durvīm.
— Ko jūs domājat par citplanētiešu Apmeklējuma mērķi?
— Pajautājiet zinātniekiem, — saku un pats — viens divi! — aizcērtu durvis.
Klausos — aiz tām kāds skrabinās. Dodu viņiem padomu:
— Es jums sirsnīgi iesaku: pajautājiet Tendera kungam, kāpēc viņam deguns kā tomāts. Viņš par to kautrīgi klusē, bet tas bija mūsu visinteresantākais piedzīvojums.
Kā viņi lēkšo pa gaiteni! Kā zirgi, goda vārds. Brītiņu nogaidu — klusums. Pabāžu galvu pa durvīm — neviena nav. Nu svilpodams soļoju prom. Nokāpju caurlaižu telpā, uzrādu lamzakam savu papīru, skatos, šis man atdod godu. Tātad dienas varonim.
— Brīvi, seržant, — es saku. — Esmu ar jums apmierināts.
Viņš atņirdz zobus, it kā būtu viņam pateicis nez kādus glaimus.
— Tu, Rudais, esi ziķeris, — seržants saka. — Es lepojos, ka pazīstu tevi.
— Labi, bet vai tev būs savā Zviedrijā meitenēm ko pastāstīt?
— Tu vēl prasi! Viņas man kusīs kā sveces.
Nē, viņš ir puisis uz goda. Atklāti sakot, man tādi gari sārtvaidži nepatīk, taču meičas viņu dēļ kļūst kā bez prāta, lai gan jājautā: kāpēc? Būtība taču nav augumā… Soļoju pa ielu un pārdomāju, kur slēpjas būtība. Saulīte spīd, neredz neviena cilvēka. Un pēkšņi man sagribas tūlīt satikt Gutu. Tāpat vien. Paskatīties uz viņu, paturēt viņas roku. Pēc Zonas cilvēkam nekas cits arī neatliek kā paturēt meitenes roku. It sevišķi, kad atceries visas ļaužu valodas par stalkeru bērniem — kādi viņi dzimst… Ko nu tagad runāt par Gutu, man vispirms vajadzīga vismaz pudele sīvā, stiprā dzēriena.
Paeju garām automobiļu stāvvietai, un turpat jau atrodas arī kordons. Divas patruļmašīnas stāv visā savā godībā — platas, dzeltenas, ar prožektoriem un ložmetējiem, kruķi šiverē, protams, zilām ķiverēm galvā — aizņēmuši visu ielu, nevar ne garām paspraukties. Es eju, acis nolaidis, man tagad labāk uz viņiem neskatīties, dienā man labāk neskatīties uz viņiem vispār: ir divi trīs tipiņi, kurus baidos pazīt, iznāks liels skandāls, ja es viņus pazīšu. Goda vārds, viņiem ir laimējies, ka Kirils mani ievilināja institūtā, toreiz es viņus, riebekļus, meklēju, būtu piesitis, nemaz neraustītos …
Sāniski, ar plecu pa priekšu, izspraucos cauri šim pūlim, būtu jau gandrīz ticis ārā no tā, kad pēkšņi dzirdu: «Ei, stalker!» Nu, tas neattiecas uz mani, eju vien tālāk, velku cigareti ārā no paciņas. No mugurpuses kāds piesteidzas pie manis un satver aiz piedurknes. Es šo roku nokratu un puspagriezies tā mīlīgi un laipni jautāju:
— Mister, kāda velna pēc tu man pieāķējies?
— Pagaidi, stalker, — šis saka. — Divi jautājumi.
Paceļu acis uz viņu — kapteinis Kvoterblads. Vecs paziņa. Pavisam sažuvis, tāds dzeltenīgs.
— A, vēlu veselību, kapteini! — es saku. — Kā jūsu aknas?
— Tu, stalker, neapvārdo man zobus, — viņš nikni atcērt un ieurbjas manī ar acīm. — Tu labāk pasaki — kāpēc tūlīt neapstājies, kad tevi sauc?
Un tūlīt jau arī viņam aiz muguras divas zilās ķiveres ir klāt kā sauktas — ķepas jau uz revolvera maksts, acis nav redzamas, vienīgi žokļi kustas zem ķiveres. Kur viņi Kanādā tādus rauj? Par vaisliniekiem mums atsūtīti, vai? Dienā es no patruļām vispār nebaidos, bet mani izkratīt šie kruķi var, un pašbrīd tas būtu absolūti nevajadzīgi.
— Vai tad jūs mani saucāt, kaptein? — es prasu. — Jūs lāču kaut kādu stalkeru…
— Un tu tātad vairs neesi stalkers?
— Tikko ar jūsu žēlastību biju atsēdējis, tā atmetu, — es viņam saku. — Izbeidzu šo lietu. Paldies, kaptein, ka toreiz atvērāt man acis. Ja ne jūs …
— Ko darīji piezonā?
— Kā — ko? Es tur strādāju. Jau divus gadus.
Un, lai beigtu šo nepatīkamo sarunu, izvelku savu ap- liccibu un parādu kapteinim Kvoterbladam. Viņš paņem manu grāmatiņu, pašķirsta, katru lappusīti, katru zīmogu gandrīz vai aposta, tīri vai aplaiza. Atdod man grāmatiņu, pats apmierināts, acis iedegušās, seja pat pietvīkusi.
— Atvaino, Suliart, — viņš saka. — To gan negaidīju. Tātad mani padomi nav bijuši velti. Jā, nav ko teikt, tas ir jauki. Ja gribi — tici, negribi — netici, bet es jau toreiz domāju, ka no tevis var vēl iznākt lietaskoks. Nemaz nepieļāvu domu, ka tāds puisis kā tu …
Nu šis tik fleitē, nu tik leijerē. Tā, tā, es domāju, esmu izārstējis vēl vienu melanholiķi, bet pats, protams, klausos, acis kautrīgi nolaidis, piebalsoju, noplātu rokas un ar kāju mulsi urķēju ietvi. Gorillas aiz kapteiņa muguras paklausās, paklausās, tad viņiem acīmredzot uznāk vēmiens; skatos — jau čāpo prom uz turieni, kur jautrāk. Bet kapteinis izklāsta man perspektīvas: sak, mācīšanās — gaisma, nemācīšanās — elles tumsa, dievs kungs godīgu darbu mīl un novērtē — vārdu sakot, viņš velk šo iedvesmojošo meldiņu, ar kuru mācītājs ķurķī mūs indēja katru svētdienu. Bet man gribas iedzert — nemaz nav vairs pacietības klausīties. Nekas, Red, domāju, arī to tu, brālīt, izturēsi. Vajag, Red, pacieties! Ilgi viņš tādu tempu neizturēs, sāk jau aptrūkt elpas … Te, par laimi, viena no patruļmašīnām sāk signalizēt. Kapteinis Kvoterblads atskatās, pikti nokrekšķinās un pastiepj man roku.
— Nu labi, — viņš saka. — Priecājos ar tevi iepazīties, godīgais cilvēk Šuhart. Labprāt kopā ar tevi paceltu kausu par godu šim notikumam. Stipros dzērienus, tiesa gan, es nedrīkstu, ārsti neļauj, bet aliņu es iedzertu ar tevi. Taču, kā pats redzi, — dienests! Nu, mēs vēl redzēsimies!
Lai dievs novērš, es domāju. Roku gan viņam paspiežu, atkal pietvīkstu un ar kāju urķēju ietvi — daru visu, kā viņam gribas. Beidzot viņš aiziet, un es kā bulta šaujos uz «Boržču».
Sajā laikā te ir tukšs un kluss. Ernests stāv aiz letes, slauka glāzes un laiku pa laikam paskatās tajās pret gaisinu. Apbrīnojami: lai kad tu ierodies, šie bārmeņi mūžīgi slauka glāzes, it kā no tā būtu atkarīgs viņu dvēseles glābiņš. Tā viņš tur darbosies visu dienu — paņem pokālu, samiedz acis, paskatās pret gaismu, uzpūš elpu un ņemas berzēt; patrin, patrin, alka! paskatās, šoreiz no apakšas, un atkal trin…
— Sveiks, Erni! — es uzsaucu. — Pietiks mocīt glāzi, tā jau vari izberzēt caurumu!
Viņš paskatās uz mani caur pokālu, noburkšķ kaut ko nesaprotamu kā vēderrunātājs un, lieki vārdus netērēdams, ielej man mēriņu sīvā. Uzraušos uz taburetes, noriju malku, samiedzu acis, nopurinu galvu un atkal noriju Ledusskapis klašķinādams mlurrā, no mūzikas automāta skan klusa čīgāšana, Ernests sēkdams uzpūš kārtējam pokālam — viss klusu un labi… Es izdzeru, nolieku pokālu uz letes, un Ernests nekavējoties ielej man vēl vienu mēriņu dzidrā dzēriena.
— Nu, vai kļuva vieglāk? — viņš noburkšķ. — Vai spriegums atlaidies, stalker?
— Trin vien savas glāzes, trin. Zini, viens trinējs tā izsauca ļauno garu. Un pēc tam dzīvoja kā niere taukos.