Marijai Lozovska i. Mīļā, dārgā Mašeņka! Es ļoti ceru, ka šīs rindas nonāks pie Tevis, kad viss jau būs laimīgi nokārtojies. Bet nenosodi mani, ja notiks sliktākais, — es nevarēju rīkoties citādi. Atccnes, ka vienmēr esmu Tevi mīlējis, un piedod man. Noskūpsti mūsu Grišu. Kad viņš būs izaudzis liels, pastāsti viņam par mani. Es nemaz neesmu tik slikts cilvēks, lai mans dēls nevarētu lepoties ar savu tēvu. Kā Tu domā? Nupat viens no Svešiniekiem, kas skraidīja pa nogāzi, atgriezās uz kuģa. Es eju. Paliec sveika. Skūpstu, mūžīgi Tavs Boriss …
Kamēr es rakstīju, Svešinieki ir ievilkuši kuģī divus trapus. Palicis vēl viens. Tagad jā … (Vesela nesalasāma rindkopa; rodas iespaids, ka Lozovskis rakstījis neskatīdamies.) Man laiks iet. Bet kas notiks, ja mani nelaidīs?! Nē, man ir jātiek kuģī! Redz, kur vēl viens Svešinieks noslīdēja no klints un ielīda kuģī. Divi vēl sēž zem kuģa. Nu, Lozovski, rnarš — uz priekšu! Baigi. Bet vispār — sīkums. Tās taču ir mašīnas, bet es esmu cilvēks…
Sajā vietā ieraksti burtnīcā beidzas. Lozovskis pie mašīnas vairs nav atgriezies. Nav atgriezies tāpēc, ka kosmosa kuģis ir aizlidojis. Skeptiķi runā, ka notikusi nelaime, bet tāpēc viņi arī ir skeptiķi. Es jau pašā sākumā biju pārliecināts, ka mūsu jaukais «pans šefs» ir dzīvs un redz to, ko mums nav lemts skatīt pat sapņos.
Viņš atgriezīsies, un es viņu apskaužu. Apskaustu arī tad, ja viņš neatgrieztos. Lozovskis ir pats drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis.
Jā, ne jau katrs spētu to izdarīt. Esmu to jautājis daudziem. Daži ir godīgi atzinušies: «Nē. Tas ir baigi.» Lielais vairums atbildējis: «Nezinu, redzat, tas atkarīgs no konkrētiem apstākļiem.» Man nebūtu drosmes to veikt. Es taču redzēju «zirnekli», un pat tagad, kad zinu, ka tā bijusi tikai mašīna, tas neizraisa manī uzticību. Tad vēl šie baismīgie Melnie Helikopteri… Iedomājieties, ka jūs atrodaties svešā kosmosa kuģī un jums visapkārt ir nedzīvi mehānismi, iedomājieties, ka jūs lidojat ledainā tukšumā — bez cerībām, bez drošas pārliecības par atgriešanos — dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi; iedomājieties visu to — un jūs sapratīsiet manas izjūtas.
Tas, patiesību sakot, arī ir viss. Piebildīšu vēl tikai dažus vārdus par tālākajiem notikumiem. Septembra vidū no Maskavas ieradās profesora Ņikitina vadītā komisija un lika mums visiem — man, Džamilam, šoferim Koļam un strādniekiem — uzrakstīt milzum daudz papīru un sniegt atbildes uz tūkstošiem jautājumu.
Mēs ar to noņēmāmies apmēram nedēļu un pēc tam atgriezāmies Ļeņingradā.
Varbūt skeptiķiem taisnība un mēs nekad neuzzināsim ko vairāk par mūsu viesiem no citurienes, par viņu zvaigžņu kuģa uzbūvi, par tiem apbrīnojamiem mehānismiem, kurus viņi atsūtīja pie mums uz Zemes, bet galvenais — par viņu negaidītās ierašanās iemeslu, tomēr, lai arī ko teiktu skeptiķi, es domāju, ka šie Svešinieki atgriezīsies. Boriss Lozovskis būs pirmais tulks. Viņam vajadzēs pilnīgi iemācīties tālo kaimiņu valodu, jo tikai viņš varēs viesiem paskaidrot, kā uz Zemes apvidus mašīna varēja atrasties blakus sešpadsmit gadsimtus vecām māla krūžu lauskām.
3 UZ «KLĪSTOŠA holandieša» borta
(Arheoloģiskās grupas «Apida» bijušā priekšnieka B. Lozovska stāsts)
Kāpēc es tā rīkojos? Tas ir sarežģīts jautājums. Tagad man grūti orientēties savās toreizējās domās un pārdzīvojumos. Šķiet, es gluži vienkārši jutu, ka man jālido, ka nevaru nelidot — un cauri. Es it kā biju vienīgais ķēdes posms, kas saistīja mūs — Zemes cilvēkus — ar Svešinieku Pavēlniekiem.. Uzskatīju, ka šie Saimnieki vieglprātīgi uzticējušies savām mašīnām, kurām trūkst smadzeņu, un man nu bija jāizlabo viņu kļūda. Vai arī līdzīgi apsvērumi. Un, protams, milzīga ziņkāre, kas bija mani pārņēmusi.
Skaidri apzinājos, ka veiksmes iespēja man ir tikai viens pret tūkstoti, varbūt pat miljonu. Daudz ticamāk, ka uz mūžiem zaudēšu sievu un dēliņu, draugus, iemīļoto darbu, zaudēšu visu Zemi. Sevišķi smagi man bija, domājot par sievu. Taču grandiozā uzdevuma izjūta … Nezinu, vai jūs saprotat, ko es gribu teikt, šī niecīgā vienīgā iespēja pilnīgi pārņēma mani, ļāva vaļu iztēlei, tā pavēra man neredzētas, žilbinošas perspektīvas. Es nekad nespētu sev piedot, ja neizmantotu šo izdevību un vaļēju muti noskatītos, kā aizlido citas pasaules zvaigžņu kuģis. Tā būtu bijusi nodevība. Nodevība attiecībā pret Zemi, pret zinātni, pret visu, kam esmu ticējis, kā dēļ dzīvojis un kam sekojis visu mūžu. Domāju, ka manā vietā ikviens izjustu to pašu. Un tomēr — cik grūti bija par to izšķirties!
Kā jums jau zināms, pēdējo ierakstu burtnīcā izdarīju 16. augustā. Bija skaidrs, ka Svešinieki trešo — nule atvesto mašīnu netaisās iekraut kosmosa kuģī — droši vien tāpēc, ka viens tāds gaziks jau bija tur iekšā. Es noliku dienasgrāmatu uz mašīnas aizmugures sēdekļa, nometu zīmuli un paskatījos apkārt. Laukumiņš bija tukšs, vienīgi zem milzīgā blāvi pelēkā zvaigžņu kuģa konusa vēl rosījās divi Svešinieki. Apkārt pacēlās sarkanīgas un dzeltenas klintis, virs galvas mirdzēja koši zilas debesis, tik spožas un zilas, kādas nekad mūžā nebiju redzējis. Taču man vajadzēja sagatavoties. Netālu no šauras aizas iztecēja avotiņš ar tīru, aukstu ūdeni, es piepildīju blašķi un iebāzu to azotē. Manā rīcībā bija šī plakanā pudele, divas zivju konservu kārbas un kabatas lukturītis ar rezerves bateriju. Pamaz gan… Taču es biju nodomājis zvaigžņu kuģī tūlīt sameklēt govīm un aitām ierāditās telpas un tur patverties. Tā kā barību lopiņiem Svešinieki nebija sevišķi daudz paņēmuši līdzi, tad es cerēju: ne vēlāk kā pēc nedēļas mēs būsim jau uz citas planētas. Kā es biju maldījies! Nu, bet par to vēlāk.
Kad piegāju pie trapa, Svešinieki, kas rosījās zem kuģa, sastinga un sāka blenzt uz mani. Tā vismaz likās. Viņiem ir tāds paradums — tiklīdz kāds tuvojas, viņi pārtrauc darbu un sastingst visnejēdzīgākajās pozās. Saudzīgi izsakoties, skats ir diezgan dīvains, un es pie tā nevaru pierast. Arī es apstājos un tāpat blenzu uz viņiem. Nospriedu pie sevis, ka viņi ir nojautuši manu nodomu un tas viņiem nepatīk. Kauns atzīties, bet toreiz izjutu nelielu atvieglojumu. Pārāk silta un mīlīga bija rīta saule, un pārāk sveši — ārkārtīgi sveši — izskatījās šie melnie radījumi ar posmainajām kājām. Un izrakņātā, apsvilusi zeme. Un baismīgā dziļā lūka pelēkajā nezināmajā metālā. Un platais, elastīgais traps — kā īsts ceļš uz citu pasauli…
Tomēr Svešinieki, pēc sirds patikas noskatījušies, atkal ķērās pie darba, atstājot mani paša ziņā. Ceļš bija brīvs, atkāpšanās ar godu vairs nebija iespējama.
Atceros, es mēģināju sev iestāstīt, cik ļoti svarīgi ir atgriezties un paņemt virsjaku, kuru pirms pusstundas biju nometis, kad saule sāka cepināt. Stāvēju, vienu kāju uzlicis uz trapa, un lūkojos apkārt, ar acīm meklēdams jaku. Un, jo rūpīgāk ar skatienu iztaustīju katru grambu laukumā, jo skaidrāk sapratu, ka jaka ir pals nepieciešamākais apģērba gabals un iepazīties ar Svešinieku Pavēlnieku bez jakas, ģērbtam netīrās platās flaneļa biksēs un kūstoša sniega krāsas tīkliņkreklā, gluži vienkārši būs nepieklājīgi. Velns parāvis, kādas tik domas nenāk prātā tādā brīdī! Es stāvēju, muļķīgi skatījos apkārt un apce- reju situāciju. Laukumā valdīja klusums, vienīgi Svešinieki klusītiņām kaut ko čirkstināja un žvadzināja. Gar seju dūkdams aizlidoja aklais dundurs, es atguvos un, žigli cilādams kājas, sāku rāpties augšā.