Traps bija stāvs un ļoti līgans, tā ka pēc dažiem soļiem sajutu nepārvaramu vēlēšanos nomesties uz visām četrām, tomēr nez kāpēc kaunējos to darīt. Varbūt tāpēc, ka maris izskats jau tāpat bija ārkārtīgi muļķīgs (es pats to ļoti labi apzinājos): bikses nošļukušas, sporta krekls atkāries un izspiedies (es biju sabāzis aiz tā konservus un savu pārējo trūcīgo mantību) un trīs dienas neskūtajā fizio- nomijā sastindzis smaids. Jāsaka gan, te nebija neviena, kas novērotu manu uzkāpšanu pa trapu zvaigžņu kuģi, izņemot Svešiniekus, bet viņiem acīmredzot tas bija vienaldzīgi. Saliecies trīs līkumos, aiz sasprindzinājuma trīcošām kājām beidzot pieveicu pēdējos metrus pa trapu un, grabinādams savu uzkabi, ievēlos pa lūku iekšā.
F.s atrados diezgan šaurā gaitenī, kas ieslīpi veda tumsā kuģa iekšienē. Pa lūku te iespiedās izkliedēta dienas gaisma un vāji apgaismoja pelēkās, grubuļainās sienas. Grīda, uz kuras apsēdos, bija auksta un, kā man šķita, viegli vibrēja. Te valdīja pustumsa, bija ļoti klusu un vēsi.
Sakārtoju zem krekliņa savu nesamo, savilku ciešāk bikšu siksnu, izstiepu kaklu un paskatījos ārā. Uz laukuma nekas nebija mainījies. Pamestais gaziks, saules apspīdēts, no tālienes izskatījās kā rotaļlieta. Nodomāju, ka lūka atrodas daudz augstāk, nekā tas bija šķitis lejā.
Pēkšņi ieraudzīju kādu no Svešiniekiem. Gausi virzīdamies uz priekšu, tas tuvojās trapam, apstājās, it kā notēmēja, tad negaidot metās augšā pa kustīgajām kāpnēm un iekrita lūkā. Es piespiedos pie gaiteņa sienas, pievilkdams kājas. No domas vien, ka tūlīt viņš paies man cieši garām, varbūt pat pieskarsies, kļuva nelabi. Taču nekas nenotika. Gaisma lūkā uz mirkli tika aizsegta, man uzvēdīja siltums un dīvaina svaiga smarža, līdzīga ozonam, un Svešinieks pat neapstādamies aizdrāzās garām. Es dzirdēju, kā, klusu sirsinādams un tipinādams sīkiem solīšiem, tumsā viņš attālinās. Sekoju viņam pa pēdām, pie sevis atkārtodams, ka nevajag atskatīties. Ļoti baidījos, ka neizturēšu un metīšos atpakaļ. Bēgšana tagad būtu nepanesams kauns, to es skaidri zināju, un tas mani atturēja. Sākumā gāju saliecies, pēc tam nospriedu, ka tas ir muļķīgi, un iztaisnojos, taču pleci un pakausis atdūrās pret neredzamiem griestiem, tikpat vēsiem un grubuļainiem kā sienas un grīda. Nu es riskēju un pirmo reizi pavēros atpakaļ. Tālu man aiz muguras un nez kāpēc uz augšu zilgmoja gabaliņš debess, tāpēc radās iespaids, ka atrodos dziļā akā. Izvilku kabatas lukturīti, lai paskatitos, kas notiek priekšā. Redzētais mani satrieca. Gaitenis beidzās. Tieši man priekšā pacēlās siena — pelēka, grubuļaina, silta un pilnīgi tukša — bez neviena loga.
Izjutu tādu kā vilšanos, ko jūtami kliedēja patīkamā sajūta par izpildīto pienākumu. Mani pārņēma nepārvarama vēlēšanās paraustīt plecus, pagriezties un ar cēlsirdīga rūgtuma izteiksmi sejā — kā cienījamam cilvēkam, kas ar milzīgu gribasspēku piespiedis sevi sāpoša zoba dēļ aiziet uz poliklīniku, bet uzzinājis, ka zobārsts šodien nepieņem, — bez steigas doties atpakaļ uz Izejas lūku. Taču es biju neziņā, kur palicis Svešinieks, kas pirms brīža aizsteidzās man garām. Vēlreiz laidu lukturīša gaismas staru pār sienu un tūlīt atklāju tās apakšējā daļā lielu, apaļu caurumu. Esmu ar mieru zvērēt, ka pirms mirkļa tā tur nebija, bet tagad caurums eksistēja, un es, apgaismodams ceļu ar lukturīti, rāpus līdu tajā iekšā.
Gaitenī bija dzestri un tumši kā pagrabā, bet te valdīja tāda tumsa kā kapā, taču bija daudz siltāks. Es nostājos uz kājām un pēkšņi jutu, ka varu izslieties visā augumā. Griesti bija nozuduši. Lukturīša gaismas stars virs galvas nogrima tumsā, bet no apkārtējās krēslas pa labi un pa kreisi izrāva kaut kādu dīvainu priekšmetu sablīvējumu. Priekšā bija tukšums. Paspēru vēl dažus soļus un sāku izpētīt apkārtni. Sākumā neko nespēju atšķirt — man šķita, ka pa labi un pa kreisi paceļas milzīgas automašīnu riepu grēdas. Izskatījās, ka es atrastos kādā noliktavā. Lēni gāju pa šauro eju starp šīm kaudzēm un nepārtraukti skatījos apkārt. Tikai pēc laba laika sadūšojos, pastiepu roku un ar pirkstiem aptaustīju tuvāko kaudzi. Tie bija Svešinieki! Pareizāk sakot, nevis pašas zirnekļveidīgās mašīnas, bet vienīgi to plakanie, noapaļotie ķermeņi. Tie gulēja cits uz cita pilnīgi nekustīgi, visai maz līdzinādamies melnajiem mehānismiem, kuri bija pārsteiguši mani ar straujajām kustībām un enerģiju. So mehānismu kājas neredzēju, tātad tās bija vai nu atskrūvē- tas, vai arī ievilktas. Te patiešām bija liela, klusa un tumša noliktava. Grēdu augstums varēja būt vismaz trīs četri metri. No augšas tumsā kā nekustīgas naglas karājās dīvaini asi stieņi.
Kamēr es stāvēju, lūkodamies apkārt un ar luktura gaismas staru taustīdams tumsu, aiz muguras atskanēja metāliski klaudzieni. Pagriezos un ieraudzīju Svešinieku — tas laikam bija pēdējais no vēl palikušajiem —, kas pa gaiteni nāca uz manu pusi. Dažus soļus no manis viņš apstajās, mirkli sastinga gaismas lokā, pēc tam veikli uzrāpās pa kaudzi augšā un izzuda skatienam. Vēl brīdi kaut kas švīkstēja un čirkstēja man virs galvas, pēc tam iestājās pilnīgs klusums, un es gluži instinktīvi jutu, ka visā šajā droši vien milzīgi plašajā telpā, izņemot mani, nav nevienas dzīvas būtnes. Tas ir savādi, tomēr jāatzīst, ka tieši tobrīd pirmo reizi jutos patiesi vientuļš. Es skrēju, burtiski, skrēju atpakaļ un drīz atdūros pret sienu. Drudžaini laidu pār to gaismas staru, pūlēdamies atrast caurumu, pa kuru biju iekļuvis šeit, taču izejas nebija. Šoreiz patiešām nebija. Es iekliedzos. Mana balss drebēdama izskanēja siltajā gaisā un apdzisa tumsā. Tajā pašā mirklī grīda zem manis sašūpojās un cēlās augšup. Ķermenis pielija ar neizturamu smagumu, es sagrīļojos un apsēdos, bet pēc tam nogūlos tieši uz cietās, karstās grīdas.
Nu viss bija galā. Cerības piepildījušās. Kosmosa kuģis cēlās gaisā un aizveda mani nezināmajā izplatījumā. Cik zinu, es biju pirmais cilvēks, kas atrāvies no Zemes un izgājis ārpus atmosfēras robqžām. Atceros, ka, domājot par to, izjutu dīvainu atvieglojumu, jo mans turpmākais liktenis nav vairs atkarīgs no paša gribas. Tomēr drīz domas sāka jukt. Mans svars palielinājās reizes divas (normāli uz Zemes es sveru apmēram deviņdesmit kilogramus), jutos visai nelāgi: man bija karsti un neciešams smagums spieda pie zemes.
Šāds stāvoklis ilga ne mazāk kā ceturtdaļstundu. Es gulēju uz grīdas, izpleties kā saspiesta varde, seju iespiedis plaukstās, un skaitīju. Līdz simtam, tūkstotim, skaits man sajuka, un es sāku atkal no gala. Zem krekla konservu kārbu asās malas sāpīgi griezās miesā, taču man nebija spēka pastumt tās sāņus un iekārtoties ērtāk.
IJn pēkšņi tiku pasviests gaisā. Man šķita, ka krītu, neticamā ātrumā nesos kaut kur tumsā un tukšumā. Acīmredzot kuģis sāka traukties bez paātrinājuma un iestājās bezsvara stāvoklis. Kad to apjautu, man kļuva viegli un labi ap sirdi, šķiet, es pat pasmējos sevī. Galu galā — biju īsts starpzvaigžņu ceļotājs, kas brauc par zaķi, taisni ka raksta romānos, ar bezsvara stāvokli un visu pārējo!
Taču prieks ātri noplaka. Es karājos gaisā metrus divus virs grīdas. Ap mani pacēlās klusējošās izjaukto mašinu grēdas, melnas un bezformīgas, viļņojās karstā tumsa, bet tepat blakus, tikai mazliet, mazliet tālāk, nekā spēja aizsniegt izstieptā roka, peldēja mans lukturītis. Es nekādi nespēju to satvert, lai gan staipījos un locījos tā, ka mani apskaustu jebkurš vingrotājs. Lukturītis spīdēja man tieši sejā, netīkami apžilbinādams un novezdatns līdz ārprātam. Taču es biju bezspēcīgs un neko nespēju darīt. Turklāt man sākās tāda kā jūrasslimība. Acīmredzot bezsvara stāvoklis manam organismam ir kaitīgs tāpat kā divkāršais svars.