Man bija slikta dūša, reiba galva, un galu galā es sāku lamāties; darīju to tikmēr, līdz apjēdzu, ka sēžu uz grīdas un lukturītis atrodas divus soļus no manis. «Esam atbraukuši!» es nodomāju. Lukturītis dega tikpat gaiši kā iepriekš, tātad no starta nav pagājušas vairāk kā divas stundas. Pat ar savām trūcīgajām zināšanām astronomijā es nevarēju iedomāties, ka tas noliks tik ātri.
Taču brīnīties un domāt nebija laika. Tumsa ap mani sāka kustēties. Kaut kas krakšķēja, čirkstināja virs galvas, un, satvēris lukturīti, es tā gaismā ieraudzīju fantastisku ainu: Svešinieki paši samontējās. Manu acu priekšā melnās mašīnas apauga ar posmveida kājām un, ko nagi nes, metās lejā, saskaroties žļarkstēja metāla detaļas. Cits pēc cita tie aizskrēja man garām, piepildīdami telpu ar ozona un karsta gaisa smārdu, un nozuda tumsā. Vispār mašīnu nebija nemaz tik daudz — ne vairāk kā desmit. Pārējās palika lielajās, nekustīgajās kaudzēs. Atkal iestājās klusums, nez no kurienes atplūda asa, nepatīkama smaka. Un tad es iedomājos, ka svešās planētas atmosfēra man, cilvēkam, varētu būt elpošanai nederīga. Tur gan nekas vairs nebija līdzams, tagad bija jāpadomā par gaidāmo tikšanos ar Citas Pasaules Saprātu. Skaidri redzams, ka no manis nav iznācis nekāds starpplanētu ceļotājs, taču es loloju cerību, ka, darbodamies Zemes sūtņa lomā, mūsu planētai kaunu nedarīšu.
Es piecēlos, saraustīju uz augšu bikses, pūlēdamies panākt, lai mans izskats būtu pēc iespējas solīdāks, un sāku gaidīt, kad parādīsies Svešinieku Pavēlnieki. Par viņu ierašanos nemaz nešaubījos. Man bija možs, gandrīz vai svinīgs noskaņojums. Es taču biju Zemes civilizācijas pārstāvis, tas nav nekāds joks! … Pagāja laiks, bet neviens nerādījās. Tāpat kā agrāk, ap mani bija nāves klusums un smacīga tumsa, degunā cirtās asa, nepatīkama smaka. Mazliet sapīcis es nolēmu sameklēt durvis un atstāt kuģi.
Es gāju un gāju, spīdinādams lukturīti gan uz priekšu, gan sev uz kājām, bet sienas vēl arvien nebija. Pēkšņi pamanīju, ka atrodos nevis vairs Svešinieku noliktavā, bet plašā, velvētā tunelī. Tas radīja manī izbrīnu, jo netiku ievērojis, kad metāla kaudzes beidzas. Acīmredzot biju gājis uz otru pusi, lai gan man šķita, ka Svešinieki bija skrējuši tieši uz šejieni un izejas lūkai jābūt kaut kur šeit. Atgriezties nebija nekādas jēgas. Agrāk vai vēlāk, es domāju, vienalga, Svešinieku Pavēlnieki gadīsies man ceļā. Turklāt, pēc maniem aprēķiniem, es jau atrados netālu no kuģa pretējā borta. Pagājis pa tuneli vēl dažus desmitus soļu, beidzot atradu lūku un izlīdu ārā uz nelīdzenajām, slīpajām bruņām.
Biju cerējis ieraudzīt debesis ar nepazīstamiem zvaigznājiem, milzīgu raķetodroinu, dzīvas būtnes, kas sagaida savu automātisko starpzvaigžņu kuģi. Te nebija nekā tamlīdzīga. Ap mani valdīja necaurredzama tumsa, zem kājām silta, grubuļaina virsma. Un vairāk nekā. Es sāku apsvērt, salīdzināt faktus, ja vien visu šo absurdu var saukt par faktiem, un galu galā nācu pie slēdziena, ka visdrīzāk atrodos milzīgā starpzvaigžņu kuģiem paredzētā angārā. Tiesa gan, šāds secinājums gandrīz neko neizskaidroja, bet es taču nevarēju zināt svešās planētas apdzīvotāju raksturu un paradumus. Un, ja Muhameds, kā redzams, netaisās nākt pie kalna, tad vislabāk būs, ja kalns pats sāks kustēties un dosies meklēt Muhamedu.
Kreisajā rokā spiezdams lukturīti un ar labo pieturēdamies, sāku rāpties lejup. Lai cik tas būtu savādi, man vairs nebija ne baiļu, ne satraukuma, ne arī senākās ziņkāres, izjutu vienīgi nepacietīgu un sirdīgu vēlēšanos pēc iespējas ātrāk sastapties ar kādu dzīvu būtni. Cilvēks ir apbrīnojams radījums! Es it kā biju aizmirsis visus pārbaudījumus, to fantastisko situāciju, kādā pašlaik atrados, un izturējos tieši kā nosebojies viesis, kas neapgaismotā priekštelpā apmaldījies starp svešiem mēteļiem. Atceros, es pat pusbalsī pukojos, nosaukdams neviesmīlīgos zvaigžņu kuģa saimniekus par rupjiem, nekulturāliem radījumiem.
Te manas kājas, neatradušas pamatu zem sevis, noslīdēja tukšumā un es pakritu. Labi atcerējos, ka kuģa sāni ir nolaideni, un grūti iedomāties, ka no tiem varētu nokrist. Tomēr es nogāzos, turklāt no prāva augstuma, sāpīgi sadauzīju kājas un, šķindinādams konservu karba>, nokritu uz sāniem, instinktīvi pacēlis uz augšu roku ar nenovērtējami dārgo lukturīti. Gaismas stars slīdēja pa gludo sienu, palēcās augšup un apgaismoja zvaigžņu kuģa grubuļaino apakšu.
«Varēja būt arī sliktāk,» es moži nodomāju un piecēlos. Un pēkšņi ieraudzīju gaismu. Tā bija vāja, tikko saredzama, taču mana sirds salēcās no prieka. Nodzēsu lukturīti un saspringti skatījos ar abām acīm, baidīdamies pazaudēt šo blāvo, zaļgano gaismas plankumiņu. Pēc tam uzmanīgi, bet ātri devos tās virzienā, laiku pa laikam iedegdams lukturīti, lai neiekristu kādā bedrē. Par laimi, grīda «angarā» bija horizontāla un grubuļaina tāpat kā zvaigžņu kuģī, un es ne reizi nepaklupu. Drīz atklājās, ka eju gar augstu, nedaudz slīpu sienu, kurā pēc katriem desmit, piecpadsmit metriem atvērās apaļas un kvadrātveidā lūkas. Labprāt būtu kādā ieskatījies, taču no tām rēgojās ārā Svešinieku kājas, tāpēc uzskatīju par labāku nekavēties, bet doties tālāk pēc iespējas ātrāk. Un tad gaismas plankums tapa spilgtāks un negaidot parādījās zem kājām. Gaisma plūda no augstas, šauras ejas, kas sadalīja sienu. Es iespraucos tajā un aiz pārsteiguma apstājos.
Manā priekšā pavērās garš un plats tunelis, diezgan labi, taču visai neparasti apgaismots. Pirmajā mirklī man šķita, ka gar sienām nepārtrauktā rindā stiepjas raibas veikalu vitrīnas kā Ņcvas prospektā vakarā — dzeltenas, zilas, zaļas, sarkanas… Tuneļa gals bija ietinies fosfo- rescējošā dūmakā, sienas izskatījās caurspīdīgas kā no stikla. Taču diez vai tas bija stikls. Drīzāk gan kāds man nezināms metāls vai plastmasa. Aiz sienām atradās kameras, cita no citas atdalītas ar tādām pašām caurredzamām šķērssienām; katras telpas lielums varēja būt apmēram piecpadsmit metru, bet šajās kamerās…
Tas bija muzejs. Pareizāk sakot, grandioza, neiedomājama zvērnīca. Jau no pirmās kameras atsprāgu atpakaļ kā bērns no bubuļa. Daļēji iegremdējies zaļgansārtās gļotās, tur svinīgi kā uz troņa sēdēja baismīgs radījums, tāds kā krupja un bruņurupuča krustojums govs lielumā. Viņa masīvā, plakanā galva bija pagriezta uz manu pusi, rīkle plati atvērta, zem apakšējā žokļa drudžaini kratījās mitrs ādas maiss. Radījums izskatījās tik derdzīgs, ka man sametās nelabi. Tiesa gan, vēlāk pieradu un skatījos uz viņu bez pretīguma, vienīgi ar ziņkāri.
Šim briesmonim pretējā kamerā atradās kaut kas tāds, ko vispār nav iespējams aprakstīt. Tas aizņēma visu telpu — milzīga, melna, ļumīga masa. Pulsējošs receklis, pārklāts ar gaļigiem, kustīgiem izaugumiem, kas peldēja biezā, blīvā atmosfērā, kura te uzliesmoja ar nevienmērīgu violetu gaismu, te dzisa kā bojāta neona spuldze.
Katrā šī apbrīnojamā tuneļa-zvērnīcas nodaļā knosījās, rāpoja, čāpstināja, pulsēja, svaidījās un valbīja acis kāda būtne. Tur bija ziloņiem līdzīgi bruņām klāti tarakāni, sarkani, neiedomājami gari tūkstoškāji, radījumi ar milzīgām acīm, kuri izskatījās kā zivs-putns automašīnas lielumā, un kaut kas neredzēti krāsains, zobains un spārnots, nenosakāmas formas, iegrimis zaļā puscaurspīdīgā receklī, kas izliets uz grīdas. Dažās kamerās bija tumšs. Tur laiku pa laikam uzliesmoja daudzkrāsainas uguntiņas un kaut kas kustējās. Nezinu, kas šajos sprostos sēdēja. To visu ļoti grūti iedomāties, bet pastāstīt par to un aprakstīt redzēto ir vēl grūtāk, gandrīz neiespējami. Toties samērā viegli jūs varat iztēloties Borisu Lozovski — Valsts Ermitāžas līdzstrādnieku, arheologu, ģimenes cilvēku, kā viņš satriekts, apkārt skatīdamies, gurdi velkas pa tuneli un dažādas krāsasi gaismas atspīdumi krīt uz viņa salīkušo augumu flaneļa biksēs, ar izstaipītu sporta krekliņu mugurā, apgaismo viņa bārdas rugājiem apaugušo fizionomiju un izvelbtās, šaudīgās acis…