Tunelis šķita bezgalīgs. Saskaitīju piecdesmit nodalījumus, pēc tam vairs neskaitīju. Tunelis it kā veidoja spirāli, laiku pa laikam tā sienās vienā un otrā pusē pavērās šauras ejas, kurās ieskatoties redzēju tādas pašas daudzkrāsainu vai tumšu «vitrīnu» rindas. Reizēm garām paskrēja kāds no Svešiniekiem, sastinga manā priekšā, muļķīgi pacēlis uz augšu kājas, nozibsnīja baltu gaismu, tad sirsinādams un klaudzinādams traucās atkal tālāk.
Pēkšņi jutos lidz nāvei noguris. Kājas sāka ķerties, galva no sāpēm plīsa vai pušu. Jau sen tiku sajutis slāpes, bet, lai gan aitas un govis man nebija laimējies atrast, es apņēmos pēc iespējas ilgāk nepieskarties saviem trūcīgajiem valgmes krājumiem. Tagad slāpes tapa gluži nepanesamas. Protams, te bija vainojams gan karstums, gan nelabā smaka — pie kuras, patiesību sakot, kaut kā biju jau pieradis —, gan dažu pēdējo stundu satraukums.
No starta brīža nevarēja būt pagājusi vairāk kā puse diennakts, taču es jutos tik noguris, it kā nebūtu gulējis vismaz trīs naktis pēc kārtas. Un, kad iemaldījos tuneļa «neapdzīvotajā» daļā — tā bija vesela tukšu, sausu un pilnīgi tumšu nodalījumu galerija, kur kameras citu no citas neatdalīja caurspīdīgas šķērssienas, — nolēmu apstāties. Sirdsapziņas nomierināšanai es vairākkārt skaļi paūjināju. Vēl vienmēr dzīvoju pārliecībā, ka Saimnieki mani izdzirdēs. Taču neviens neatsaucās, vienīgi kaut kur tuneli noskanēja Svešinieka sīkie soļi.
Ar lielu baudu izstiepos uz grīdas un izvilku no azotes savus dārgumus. Izņēmu, lukturīša gaismā papriecājos par tiem un … sastingu. Biju aizmirsis nazi jakas kabatā! Tagad šī aizmāršība man nozīmēja īstu katastrofu. Nekad nebiju varējis iedomāties, cik nožēlojams jūtas tāds izsalcis cilvēks, kam gan ir konservi, taču nav ar ko atvērt konservu kārbu. Sākumā pūlējos to attaisīt ar bikšu jostas sprādzi. Sajā mēģinājumā cietis neveiksmi, sāku dauzīt kārbu pret grīdu un pret starpsienas stūri. Kārba zaudēja savu sākotnējo formu, un tajā radās plaisas, kuras ar sprādzi man izdevās palielināt tiktāl, ka saturu no kārbas varēja izspiest sīku piciņu veidā.
Es domīgi sūcu šīs piciņas un negaidot atklāju, ka konservu kārbas atvēršanas jautājums mani nodarbina vairāk nekā Svešinieku Pavēlnieku un «zvērnīcas» noslēpums. Nopūtos, iedzēru dažus malkus no blašķes un aizmigu.
Nākamajā dienā — vai nākamajā naktī, vai tās pašas dienas vakarā, nezinu, kad, — es no jauna sāku meklēt šī kuģa Saimniekus. Turklāt cerēju nokļūt telpās, kur Svešinieki turēja nolaupītās automašīnas. Varēja gadīties, ka tur atrodas arī pārtika, kuru es biju vedis no Pendžikentas uz nometni. Un radiatorā, iespējams, saglabājies ūdens. Man nelaimējās atrast ne automašīnas, ne pārtiku, toties vienā no tuneļiem-zvērnīcām, sev par lielu prieku, uzgāju govis un aitas. Brūnās gotiņas gulēja preli kamerai ar milzīgu skudrulācim līdzīgu radījumu; starp abām kamerām pacēlās bieza, caurspīdīga šķērssiena. Nodalījumā, kas atradās blakus govīm, drūzmējās aitas. Sis atklājums sagādāja man patiesu prieku, pavisam nesavtīgu prieku, jo piekļūt pie šiem «saviešiem» bija absolūti neiespējami. Visi dzīvnieki jutās labi, kaut gan aitām droši vien bija pašauri. Drīz es aptvēru šīs saspiestības īsto iemeslu. Vienā blakusbūrī ieraudzīju milzīgu tīģeri, bet otrā — dzeltenus, bez apstājas skraidošus dzīvniekus, kas stipri vien atgādināja suņus. Tie acīmredzot bija koijoti, stepju vilki. So plēsoņu kamerās uz grīdas bija izmētāti šķietami svaigi kauli un ādas lēveri, kas neapšaubāmi kādreiz piederējuši aitai. No visa redzētā izrietēja (rīs diezgan skaidri secinājumi: pirmkārt, aitas Svešinieki ir salaupījuši tik lielos daudzumos tādēļ, lai plēsoņām no tām pagaidām iznāktu barība; otrkārt, Svešinieku kosmosa kuģis ir bijis ne tikai Tadžikijā, kur, kā zināms, nedzīvo ne koijoti, ne tīģeri. Un, treškārt, zvērnīcā ir pārstāvēta vairāku, iespējams, pat daudzu planētu dzīvnieku pasaule; varbūt te ievietoti arī radījumi, kas nākuši ne iikai no mūsu Saules sistēmas planētām.
Es nolēmu darboties mērķtiecīgi un sāku apstaigāt tuneļus, gaiteņus un ejas, vadoties pēc labās rokas likuma. Šī metode, kas ļoti labi noder, staigājot pa Zemes labirintiem, kā izrādījās, nebija izmantojama debesu labirintā. Debesu labirints bija kustīgs, tas pārvietojās! Jau zināmo gaiteņu vietā es atradu monolītas sienas. Lūkas parādījās un nozuda kā uz burvja mājienu. Es redzēju, ka liela kameru rinda negaidot līgani un klusi aizslīd sāņus un paver eju, no kuras pēc brīža izlēca Svešinieks.
Drīz vien es izdarīju dīvainu atklājumu. Biju pieņēmis šo pasauli, kurā, līdzīgi senajam prātniekam, tagad klīdu ar lākturi rokā, Cilvēka pēdas meklējot, par telpu uz kādas citas planētas, par starpzvaigžņu kuģu angāru, par muzeju, bet galu galā sapratu, ka tā nebūt nav.
Šī pasaule bija nestabila. Es jutu tās kustību izplatījumā. Reizēm mana ķermeņa svars negaidot strauji palielinājās, grīda zem kājām aizslīdēja, pats tiku parauts sāņus un mests pret sienu. Brīžam nonācu bezsvara stāvokli. Nedroši sperdams soļus, es pēkšņi pacēlos gaisā un tā tirinājos, mocīdamies ar nelabuma sajūtu, līdz atkal sajutu zem kājām stingru pamatu. Tādās reizēs zvērnīcas kamerās bija vērojamas gan smieklīgas, gan drausmīgas ainas.
Iedomājieties govi, parastu brūnaļu, kas peld pa gaisu ar kājām uz augšu! Satriecošs skats! Jāteic, ka aitas un govis tādā situācijā izturējās diezgan mierīgi, bet tīģeris! … Gaisā tas locījās un staipījās, pūlēdamies ar ķe- pām aizķerties aiz kaut kā stabila. Un milzīgais krupis, kas peldēja gaisā starp grīdu un griestiem, izskatījās vairāk kā murgains rēgs, nevis objektīva realitāte! Taču vispār bezsvara stāvoklis dzīvniekus acīmredzot sevišķi neietekmēja. Tikko tie atguva savu svaru, kamerās viss atkal normalizējās.
Dažus nezvērus bezsvara stāvoklis satracināja. Es biju liecinieks, kā savā krātiņā dumpojās kāds grandiozs, čūskai līdzīgs radījums. Tas savilkās ciešā kamolā un iztaisnodamies spēcīgi cirta ar ragveida vielas izaugumiem klāto asti pa blakuskameras sienu. So sitienu dārdus dzirdēju gaiteņa otrā galā. Tas bija reizē baismīgi un skaisti: zilgi mirgojošā miglā savīdamies un iztaisnodamies locījās gigantisks pūķis. No spēcīgajiem astes triecieniem gr;da drebēja zem kājām. Manu acu priekšā siena vibrēja un pārklājās ar garām līčloču plaisām. Es redzēju, ka blakuskamerā, kur tupēja divi lieli, melni radījumi, līdzīgi milzu baravikām ar acīm, uzradās zilu dūmu mākoņi 1111 «baravikas» sāka raustīties, drudžaini un bezpalīdzīgi lēkāt pa kameru. Pēkšņi dumpinieka nodalījumā nodzisa zilais mirgojums, un šajā pustumsā, smagi viļņodamies, sāka nosēsties bālgani tvaika mutuļi. Smagie sitieni uzreiz apklusa. Dumpis bija beidzies. Pēc tam redzēju šo rāpuli vēlreiz. Viņš bija ievietots citā sprostā, kur tagad sēdēja pavisam klusu un pieklājīgi. Taču abas acainās «baravikas» es vairs netiku redzējis. Viņu kamera bija tukša, gaisma tajā apdzisusi. Tur ieskatījies, es pamanīju žiglas, šaudīgas ēnas. Manuprāt, tie. bija Svešinieki. Viņi laikam laboja sienu.