Kad es beidzu un noteicu: «Tas ir viss,» — Svešinieki vēl brīdi pastāvēja, tad visi reizē iekvēlojās, un, kamēr izberzēju acis, tie visi kā viens bija nozuduši.
Pēc tam kādu laiku staigāju pa gaiteņiem šī notikuma iespaidā. Jutos ļoti lepns un uz Svešiniekiem vairs neskatījos ar bailēm. Manās acīs tie tagad bija kaut kas līdzīgs pastkastītēm, kam esmu uzticējis savu vēstījumu citām civilizācijām. Tas, protams, nenozīmēja, ka es vairs ne- sajūsminājos par šiem lieliskajiem mehānismiem. Gluži vienkārši — tagad es pēkšņi pavisam skaidri apzinājos, ka tie ir tikai mehānismi. Ļoti sarežģīti, smalki izdomāti, tomēr aprobežoti, kā jau visi mehānismi. Savas misijas izpildīšana, protams, neatviegloja manu stāvokli. Es izstaigāju, pēc manām domām, visu stāvu un neatradu nekā jauna. Nekur nesaskatīju pat iespēju nok|Qt kaut kur augstāk. Toties es noēdu visus konservus un drīz vien sāku just īstu izsalkumu.
Es klaiņoju gar Zemes dzīvnieku sprostiem, ilgāku laiku stāvēju to priekšā un kāri noskatījos, kā koijoti saplosa kādu sārtu barības gabalu un lok ūdeni. Jā, uz zvaigžņu kuģa bija gan barība, gan ūdens. Sprostā skraidīja tikai trīs aitas, tās droši vien bija nolemts saglabāt, un tagad plēsīgie zvēri pārtika no kādas citas barības, varbūt tā bija mākslīgā — sintētiskā. Barība un ūdens uz kuģa bija, to zināju skaidri.
Reiz nokļuvu platā un zemā gaiteni, zemā spraugā, pa kuru bija iespējams pārvietoties tikai salikušā stāvoklī. Es pa to aizrāpoju diezgan tālu, un pēkšņi kaut kur priekšā atskanēja pazīstamā sirsināšana un metāla žva- dzoņa. Man pretī skrēja divi Svešinieki. Parasti viņi gāja pa vienam, taču mani pārsteidza kas cits. Viņi stiepa kādu garu un palsu priekšmetu, līdzīgu aptēstam baļķim. Un šis baļķis smaržoja — nezinu, kā aprakstīt šo smaržu, un tagad es to arī vairs neatceros — smaržoja pēc barības. Svešinieki nesa barību. Un, kad bālganais, smaržīgais priekšmets atradās man līdzās, es uzlēcu uz tā. Rāvu to sev klāt, gumzīju, spaidīju, uzvēlos uz tā ar visu svaru. Svešinieki joprojām skrēja uz priekšu, nepievērsdami man uzmanību, un aizvilka mani metrus desmit uz priekšu. Pēc tam es nokritu. Man rokās palika prāvs gabals mīkstas, aromātiskas vielas, un es turpat uz vietas to notie sāju. Šķiet, tas bija ļoti garšīgs.
Vēlāk līdzīgu laupīšanu es izdarīju vairākas reizes. Svešinieki to laikam nepamanīja. Pāris reižu pieēdos līdz kaklam, bet pēc tam gadījās tāds draņķis… Nebija šaubu, ka tas nav domāts Zemes iedzīvotājam. Smirdēja pēc ožamā spirta un vēl pēc kaut kā naftai līdzīga. Lai būtu kā būdams, sevišķi lielu badu nejutu. Bet slāpes…
Kā acuraugu es sargāju pēdējās ūdens lāses. Taču pienāca bridis, kad vairs nejaudāju izturēt un izdzēru savu pudeli sausu. Pēc tam aizsviedu to prom tumsā. Pudele droši vien vēl tagad tur atrodas. Pēc mana aprēķina, tas notika desmitajā vai vienpadsmitajā dienā. Man palika vienīgi kabatas lukturītis ar pēdējo, daļēji jau izlietoto bateriju un gabals sintētiskās barības, ko biju nolaupījis Svešiniekiem.
Visai drīz man kļuva gaužām slikti. Aiz slāpēm beidzos vai nost. Turklāt sintētiskā barība nebija sevišķi labas kvalitātes. Vismaz tā, kura smirdēja pēc naftas, man negāja pie sirds. Vārdu sakot, notika tā, ka man saļodzījās kājas, noreiba galva un es nogāzos zemē tieši gaiteņa vidū.
Un tad notika dīvaina pārvērtība. Jau pašā sākumā nevarēju saprast, kāpēc Svešinieki, kas mani sagrāba paugura virsotnē, vairs nepievērsa man nekādu uzmanību pēc tam, kad biju pamatīgāk aplūkots. Helikopters bija mani saķēris un aiznesis toreiz, kad es uz visām četrām rāpos pa stāvo nogāzi. Tad es nepaguvu lāgā attapties: pēkšņi sāka rēkt motori, sekoja grūdiens mugurā, cietas spīles, kas saspiež man sānus, pēc tam tumsa. Es tikai paguvu iebrēkties nelabā balsī un sajust ozona smaku, un pēc tam — atkal gaisma, bet es jau atrodos Svešinieku nosēšanās laukumā.
Šeit, uz milzīgā kuģa, uz kura nebija dzīvības, es tiku pie kādas skaidrības. Acīmredzot Svešinieki bija ieprogrammēti, ja tā var izteikties, tikai uz nesaprātīgām būtnēm, uz tām, kas rāpo, lien, raušas, skrien uz četrām kājām. Citādi es neprotu izskaidrot, kāpēc Svešinieki, kuri mani absolūti ignorēja tik ilgi, kamēr es spēju turēties stāvus, pēkšņi kļuva tik ārkārtīgi aktīvi, tikko aiz nespēka nometos rāpus. Ausīs man zvanīja, tomēr es saklausīju «zirnekļu» kāju dipoņu un sirsināšanu, lukturīša gaismā ieraudzīju, ka tie salasījušies nelielā grupiņā un pēkšņi metas man virsū. Svešinieki sagrāba mani aiz sāniem un kaut kur stiepa. Viņi dedzināja kā nokaitēta krāsns, bet no ozona smakas man kļuva labāk, es mēģināju izrauties no viņu tvēriena un piecelties. Tas man izdevās, un, tikko izslējos stāvus, nostājos uz abām kājām un sāku ar viņiem runāt (neatceros vairs, ko tieši sacīju, šķiet: «Zēni, ko jūs darāt!»), viņi mani tūlīt palaida vaļā un sastājās riņķī, dzīvi čirkstinādami. Tajā brīdī sāku kaut ko apjēgt. Kamēr turējos kājās, es biju Pavēlnieks, Ilomo Sapiens Erectus, radījums, kas nav viņiem pakļauts, Visas Dzīvās Radības Valdnieks. Bet, nolaidies uz visām četrām, es tajā pašā mirklī pārvērtos par dzīvnieku, kas jāgrābj ciet, jāiesloga sprostā, jāizpēta un … jābaro un jāpadzirda. Pēdējais apsvērums lika man kļūt domīgam.
Tomēr uz to es neielaidos. Man briesmīgi gribējās dzert, es biju izsalcis, novārdzis un tomēr tik zemu nebiju kritis. Tupēt līdzās govīm, ēst, dzert un aptaukoties,,. Lai cik vilinoša šķita šī doma, tā tomēr iedvesa manī riebumu un šausmas. Šajā mirkli sevišķi stipri — tik spēcīgi kā vēl nekad — es jutu, ka esmu Cilvēks. Izslējos taisni, izliešu krūtis un uzbrēcu Svešiniekiem. Uzkliedzu viņiem, lai vācas prom. Un viņi to arī darīja. Pagrozījās, pačirkstināja un aizgāja.
Šlāpes, nervu pārpūle, riebīgā smaka un nāvīgais nogurums darīja savu. Šķiet, es jau sāku murgot. Pēkšņi iedomājos, ka atrodos uz gigantiska starpplanētu «Klīstošā holandieša» borta, ka Svešinieki ir mehāniski spoki, dvēseles, kas palikušas no saviem sen mirušajiem Saimniekiem, kuri kādreiz nolādēti par kādiem briesmīgiem noziegumiem, un kaut kur kuģī slēpjas viņu kapteiņa marsiešu van Stratena vai van der Dekena gars, kas par nezināmiem grēkiem nolemts mūžīgai klaiņošanai bezgalīgajos kosmosa plašumos. Šādas domas mani pārņēma pēdējās dienās. Un tieši šajās beidzamajās dienās es izdarīju visievērojamākos atklājumus.
Savos nesekmīgajos klaiņojumos, meklējot Cilvēku, es ieklīdu vienā no tukšajām kamerām. Atceros, tā atradās kadā no tuneļiem, kurā nebija gluži nekādas dzīvības. Tur valdīja tumsa un karstums. Lukturīša gaismas stars slīdēja pa sienu, un pēkšņi es saņēmu it kā strāvas triecienu. Man šķita, ka nu esmu pavisam sajucis prātā. Uz sienas ieraudzīju neskaidru liela putna atveidu, spārni tam bija izplesti, un blakus vīdēja īss uzraksts. Tas sastāvēja tikai no septiņām rakstu zīmēm, kas šķībi greizi saliktas vienā rindiņā. Putns bija uztriepts ar nez kādu biezu sažuvušu krāsu un skaidri izcēlās uz pelēkās sienas, burti šķita ieskrāpēti ar asu priekšmetu. Vai varat iedomāties, ko es izjutu? Pa galvu pa kaklu metos prom. Skrēju pa gaiteņiem. Ar jauniem spēkiem un jaunu cerību atkal sāku meklēt sev līdzīgu būtni. Pats nezinu, kāpēc, taču biju pārliecināts, ka atradīšu viņu, lai gan zīmējums un paraksts varēja būt radies tūkstošiem gadu tālā pagātnē. 1,.oti drīz spēki bija galā — un es nokritu bez samaņas zemē, bet, kad atžirgu, vairs nevarēju atrast to kameru. Mani it kā vilktin vilka uz turieni, bet… Jā, mani gaidīja vēl viens atklājums, arī visai svarīgs un dīvains.