— Nu, es, protams, redzu, — sēcošā balsī stāstīja majors, — redzu, ka … jā-a … redzu tātad, ka šaut viņš … ne visai… tātad neprot, tikai… lielās …
Pēkšņi viņš apklusa un ieklausījās. Koļa. kas bifa snaužot klanījies, arī pacēla galvu.
— Vai dzirdi?
Es paraustīju plecus. Majors steidzīgi uzsauca Mišām:
— Izslēdz aizdedzi!
Dzinējs pāris reižu norīstījās un apklusa. Un tad kļuva dzirdama skaņa, no kuras man asinis sastinga dzīslās. Tā bija draudīga, nelaimi vēstījoša lidmašīnas rēkoņa, tā rēc bumbvedējs, kad sāk piķēt. Ar katru mirkli troksnis pieauga, pastiprinājās, uri pat Strokuļevs un seržants, kuri droši vien šādu rēkoņu bija dzirdējuši tikai kinofilmās, atradās soļus desmit no mašīnas, iekams paspēja apjēgt, kas te notiek.
— Gulties! — uzbļāva majors.
Mēs metāmies pie zemes, ar visu augumu piespiezda- mies pie asajām, miklajām šķembām. Strokuļevs ieķērās manā rokā, un pavisam tuvu es ieraudzīju viņa plati atvērtās acis, kurās spīdēja velnišķīga ziņkāre un bērnišķīgas bailes. Atceros, ka uz virsdegunes viņam spīdēja sviedru lāsītes.
Rēkoņa pieauga, piepildīja visu pasauli, plēsa ausis pušu. Pēc tam kaut kur netālu vienu mirkli miglu sašķēla žilbinoši balts uzliesmojums. Mēs sarāvāmies čokurā, gaidīdami pērkonīgu grāvienu, šķembu svilpienus, asu ak mens drumslu krusu. Taču nekā tāda nebija.
Iestājās klusums, tikpat neciešams un Jaunu vēstijošs kā negaidot aprāvusies rēkoņa. Un šajā klusumā, kuru pārtrauca vienīgi pašu nevaldāmi straujie sirdspuksti, mēs saklausījām kaut kādu kņadu, žēlu iekliegšanos, kādas rīstošas balsis, tad kaut kas sinagi nokrita uz zemes. Atkal ierēcās neredzamie motori, uzvēdija karsta gaisa smārds, un dārdoņa sāka attālināties. Tā izgaisa strauji un jau pēc dažiem mirkļiem pārvērtās tikko dzirdamā dūkoņā, bet pēc tam apklusa pavisam. Un tad no biezās miglas līdz inums atskanēja apspiests, gari stiepts vaids.
Tas viss bija noticis ārkārtīgi ātri, un mēs patiesībā neko netikām redzējuši, vienīgi spilgto gaismas uzliesmojumu. Piķējoša bumbvedēja pieaugošā rēkoņa, īss gaismas uzliesmojums miglā, dažas sekundes neizprotama nāves klusuma, cīniņa troksnis, smaga kritiena būkšķis, pēc tam atkal motora rūkoņa un atkal klusums. Un gari stiepts vaids. Ginzburgs vēlāk apgalvoja, ka uzliesmojuma brīdī redzējis ne visai augstu virs zemes kaut kādu tumšu, iegarenu priekšmetu. Es nemanīju neko, kaut gan gulēju dažu soļu attālumā 110 Koļas. Ari citi neko nebija redzējuši.
Mēs piecēlāmies kājās, mehāniski nopurinājām apģērbu un apjukuši skatījāmies gan debesīs, gan cits uz citu. Visapkārt valdīja klusums.
— Kas tas varētu būt? — Strokuļevs vaicāja.
Neviens neatbildēja. Tad Nikolajs teica:
— Tas nebija bumbvedējs. Nu vismaz reaktīvais ne.
Majors Pjoriškins pacēla roku.
— Ieklausieties! Vai neviens neko nedzird?
Mēs apklusām un sasprindzinājām dzirdi. Miglā pavisam skaidri atkal atskanēja vaids.
— Tā, — majors Pjoriškins apņēmīgi teica, — tur kāds ir. Mums tas jāatrod. Vai maz kas var atgadīties… Pagaidiet!
Viņš pieskrēja pie mašīnas un atgriezās ar karabīni. Noklakšķināja aizslēgu un paņēma šauteni padusē.
— Grupa, klausīt manu komandu! — viņš pavēlēja. — Seržant Vasečkin!
— Klausos!
— Palieciet te uz vietas! Major Kuzņecov, kapteini Ginzburg, vecākais leitnant Strokuļev, pa labi ķēdē, marš!
Mēs nostājāmies trīs četru metru atstatumā cits no cita un devāmies izlūkgājienā. Pēc mirkļa Strokuļevs sauca:
— Atradu! Kabatas lukturīti atradu … Tik tikko deg!
— Uz priekšu! — majors pavēlēja.
Es pagāju vēl dažus soļus un gandrīz uzminu virsū cilvēkam. Viņš gulēja uz mutes, plati izpletis kājas un pinkaino, nesukāto galvu ieslēpis netīras un izģindušas labās rokas elkoņa liekumā. Kreisā bija izstiepta uz priekšu, saskrāpētie pirksti ierakušies šķembās. Es vēl nekad mūsu apvidū nebiju redzējis tik savādi ģērbušos cilvēku. Viņam bija flaneļa slēpošanas bikses, nomītas čības basās kājās, bet mugurā tīkliņkrekls bez piedurknēm. Un cilvēks tā ģērbies rudenī Tālajos Austrumos divdesmit kilometru no tuvākās apdzīvo'ās vietas!
Apjukuši un izbrīnīti stāvējām pie viņa, pēc tam majors atdeva Koļam karabīni, notupās un uzmanīgi pieskārās nepazīstamajam pie kailā pleca. Svešais leni pacēla galvu. Mēs ieraudzījām ārkārtīgi noliesējušu, ar bieziem, melniem sariem apaugušu seju, sausas, sasprēgājušas lūpas, duļķaini pelēkas acis — pareizāk sakot, vienu, jo otra palika cieši aizvērta.
— Dzert… — svešais vārgā balsī nočukstēja. — Tikai malciņu ūdens … un tūlīt atpakaļ…
Viņš atkal nolaida galvu uz rokas.
Mēs aizstiepām viņu pie mašīnas — viņš nelikās smags, taču izrādīja vāju, bet acīm redzamu pretestību. Pudelē vēl bija palicis mazliet konjaka. Ginzburgs ielēja krūzē ūdeni un konjaku un pielika trauku svešajam pie lūpām. Ja jūs redzētu, kā viņš dzēra! Viņš iztukšoja visas mūsu blašķes un droši vien būtu dzēris vēl, taču vairāk ūdens mums nebija. Kamēr mēs noņēmāmies ar nepazīstamo, Miša staigāja ap mašīnu un laiku pa laikam bažīgi palūkojās debesīs. Viņš izskatījās visai apmierināts, kad beidzot bijām novietojuši savu atradumu uz pakaļējā sēdekļa, kaut kā iespraukušies mašīnā paši un majors pavēlēja:
— Brauc!
— Man jātiek atpakaļ, — svešais murmināja. — Laidiet mani atpakaļ, es taču neko neuzzināju …
— Par ko? — es jautāju.
Svešais neatbildēja un nokāra galvu uz krūtim.
Bija jau pavisam satumsis un kļuvis aukstāks. Mēs uzsedzām svešiniekam savus šineļus un teltenes, taču viņš trīcēja no saltuma un laiku pa laikam te tikko dzirdami, te skaļi un griezīgi izkliedza nesaprotamus vārdus. Acīmredzot viņam sākās drudzis, no viņa plūda tāds karstums kā no krāsns.
So braucienu neaizmirsīšu nekad. Visapkārt melna tumsa, mašīnas prožektoru gaisma ar grūtībām šķeļ miglu. Gaziks lēni kustas uz priekšu, motors grūtsirdīgi un draudoši gaudo. Uz priekšējiem sēdekļiem saspiedušies Ginzburgs, Strokuļevs un šoferis, kas krampjaini tur stūri, visi trīs sakumpuši, sarāvušies no aukstuma un mitruma. Uz pakaļējā sēdekļa Pjoriškins un es, bet starp mums no aukstuma trīcošais svešinieks, ievīstīts šineļos un čaukstošajās teltenēs. Viņš kaut ko murmina un šad tad iekliedzas, reizēm mēģina atbrīvot rokas, bet mēs ar majoru viņu turam cieši. Es pieliecos pie viņa, pūlēdamies saprast, ko viņš saka. Svešais runā pavisam dīvaini:
— Nevajag… Jūs taču redzat, es stāvu uz divām kā jām, tāpat kā jūsu… Nevajag ar mani tā.., Neaiztieciet mani! Es negribu aiziet, es vēl nezinu pašu galveno… Es nevaru atgriezties, iekams neesmu uzzinājis.,, Man nepieciešams tikai malciņš ūdens. Un es palikšu.,, kaut vai uz visiem laikiem, kaut uz tūkstoš gadiem,,, kā tas, tunelī… Neizmetiet mani ārā!
Es klausos, elpu aizturējis, baidīdamies kaut vārdu palaist gar ausīm. Kas viņš ir? Vājprātīgais? Noziedznieks'5 Diversants? Kā viņš nokļuvis lavas laukā? Acīmredzot viņš lūdza, lai viņu neizmet laukā. Bet viņu tomēr izmeta. Kas? No kurienes? Viņš čukst dedzīgi un pārliecinoši: