Es aprāvos. Pēc ilgas prombūtnes nedrīkst runāt par jaunu šķiršanos. Un es taču nemaz netaisījos uz Brazīliju. Bet šī doma slēpās zemapziņā un lauzās uz āru.
— 'Ak tā … — Ennas lūpas sakniebās šaurā svītriņā. — Un vai uz ilgu laiku?
— Nezinu. Uz mēnešiem diviem trim.
— Ta3 nozīmē, ka uz četriem, pieciem, sešiem… Tagad zinu, ka tavus termiņus vajag divkāršot.
Viņa apklusa un pagriezās pret tumšo stiklu. Notika nelabojamais, un neko ne- ; varēja līdzēt.
— Nu, beidzot, — viņa teica un pievērsās man, — bet, ja es tevi ļoti lūgšu, lūgšu tā, kā es to protu … manis dēļ nekavējoties atstāt universitāti un nekad, saproti, nekad nebraukt uz Dienvidameriku, vai tu to darīsi? Manis dēļ, saproti, manis dēļ, es tev par to samaksāšu ar visu ^avu dzīvi, vai saproti?
Man izkalta rīkle.
— Enn, kas tev noticis, bērns? Enn, nomierinies!
Viņa nikni sapurināja galvu, zeltainie mati lija kā mirdzošs ūdenskritums.
— Tikai «jā» vai «nē»! Un tūlīt! — viņa iekliedzās.
— Kad tas jādara? — jautāju, vārdiem spriežoties kaklā.
Viņa raudzījās manī asaru pilnām acīm. Tikai tagad redzēju, kādas sāpes biju tai sagādājis.
— Rīt.
Ka man gribējās sacīt «ja»! Bet tas nozīmētu paildzināt šīs sāpes un aizvainojumu uz visu mūžu, uz tiem tūkstošiem dienu un nakšu, ko pavadīsim kopā. Tas nozīmētu ņemt šīs sāpes līdzi gultā un atstāt tās mūsu bērniem, tas nozīmētu..
— Nē, — es teicu.
Likās, ka viņa man tūlīt iesitīs.
— Iesim, — viņa sacīja un devās uz izeju. Es gāju līdzi. — Braukšu viena pati.
«No kurienes šī nolādētā mašīna?» nodomāju. «Seram Henrijam ir tikai apbružāts «roiss» …»
Sarkanā§ bremžu ugunis, kas kosmisko raķešu ātrumā aiztraucās garām, man vēl ilgi rēgojās vakara zilgmē.
… Vakara krēslā alztraucošās mašīnas ugunis redzēju arī tad, kad paņēmu rokās trauciņu ar duļķainu agaragaru un paskatījos uz to pret gaismu. Vienīgais trauciņš,; kas mani nepievīla. Trauciņš ar numuru 7-IIa. ļ
Priekšmetstikla udeņainaja loka kvēloja skaisti kristāliņi. Tikai vīrusi varēja izveidot šo sīciņo rubīnsarkano druzu! Atbīdīju mikroskopu un izberzēju acis. Tad samiedzu acis, cenzdamies atbrīvoties no sajūtas, ka] zem plakstiem ir smiltis. j
Nostiprināju mikrotomu un, ar skatienu atkal ieurbies okulārā, iztaisīju šķērsgriezumu. Uzmanīgi izņēmu priekšmetstiklu un aiznesu uz elektronmikroskopiju.
Pēc divām stundām man uz galda jau gulēja mitri fotouzņēmumi. 150 000 reižu lielais palielinājums ļāva fiksēt atsevišķas vīrusu daļiņas. Tās bija lodītes, ko veido-" ja gari, savīti pavedieni.
Tagad visa laboratorija strādāja tikai, man. Es biju karalis, īsts visu dievināts un : mīlēts patvaldnieks. No manis negaidīja ne konstitūcijas, ne bilus. Neviens neuzdrošinājās pat iepīkstēties par Lielo hartu. Mani pavalstnieki šaudījās starp rentgena aparātu un ultracentrifūgu, pūlēdamies cits citu pārspēt centībā un iztapībā. Es biju dāsns un augstsirdīgs, un neviens no maniem pavalstniekiem nepalika bez atalgojuma.
Kas gan ir Bikšu lentas ordenis, ko nēsā virs kreisās kājas ceļgala uz ordeņa tērpa baltā triko, un Pirts ordenis; ka^ gan ir svētā Andreja, Patrika vai Jeruzalemes Jāņa ordenis, Viktorijas krusts un pat sarkanās emaljas krusts «Par nopelniem», ar ko apbalvoti ne vairāk kā divdesmit četri zinātnes un mākslas titāni, — kas gan ir tas viss salīdzinājumā ar Manu Apbalvojumu!
Uz mana ordeņa diploma bija dažas ar manu pildspalvu rakstītas rindiņas:
«… Vīrusa apvalks sastāv no 60 olbaltuma vienībām, kurām ir gandrīz lodes forma; vienības veido telpā 12 grupas pa 5 vienībām katrā…» un tālāk tādā pašā garā.
Tanī pirmajā, kā dzīve bezgalīgajā un īsajā dienā vīrusu iepotēja trušiem, jūras cūciņām, baltajām pelēm, kanārijputniņiem un pērtiķiem. Tādēļ vajadzēja izbraukt ārpus pilsētas uz nelielu fermu, kur atradās šie dzīvnieki.
Vētrainā diena gāja uz beigām. Tad aizritēja vēl viena diena. Vēl divas.
Aiz loga dārdēja pērkons, debesīs plaiksnījās blāvi ceriņkrāsas zibšņi. Lietus burbuļodams un trakodams plūda pār rūtīm. Milzīgās dadžlapas drebēja zem saplūksnotām, virvēm līdzīgām resnām ūdens strūklām un verdziski kļāvās pie zemes. Bet es gandrīz nemaz neskatījos logā.
Manā priekšā rindojās apaļie lodziņi, aiz kuriem hermētiskos blokos atradās inficētie dzīvnieki. Pirmais nomira pērtiķis. Mazs makaka ar traģisku ģīmīti. Tad, lai cik dīvaini, gāja bojā kanārijputniņš. Vairāk neviens nenobeidzās. Truši, jūras cūciņas un peles jutās lieliski. Sekcija deva pārsteidzošus rezultātus. Beigto dzīvnieku sirdi, aknas, nieres, plaušas un liesu klāja sudrabota plē-? vīte. Palūdzu līdzstrādniekus paņemt šo plē-a vīti un izgatavot no tās preparātu tālākai iz-; pētīšanai. Bet bija jau vēls, un mēs nolēmā to atlikt uz rītdienu. Tagad varēja nesteigties… Pat termostatu ar lielisko trauciņu 7-II a, ko es pastāvīgi nēsāju sev līdzi, šoreiz ieslēdzu seifā.
Noslēpumainais slepkava, kas maiju tautu piespieda atstāt dzimteni, bija noķerts. Aizslēdzām fermu un braucām uz Oksfordu.
Tai pašā naktī piezvanīju uz Rio un visu pastāstīju de Moranam. Viņam gandrīz aizrāvās elpa aiz sajūsmas, un viņš apgalvoja, ka man paredzētā Nobeja medaļa esot jau izkalta. Ar pūlēm izdabūju solījumu sudraboto vīrusu kādu laiku turēt noslēpumā.
Bet pēc divām stundām fermas jumtā iespēra zibens. Ferma nodega, līdz pašiem pamatiem ar visu, kas tajā atradās. Ārkār tīgi muļķīgs gadījums. Bija aizmirsts uzstādīt zibeņnovedēju.
Steidzos uz laboratoriju. Bet nevienā Petri trauciņā, kas palicis biotronā, sudraboto kultūru neatradu. Viss bija pagalam.
Redzēju divas sarkanas uguntiņas lēni gaistam vakarīgi zilajā tālē.
Ko man atlika darīt? Vēlreiz doties uz selvu, lai meklētu vīrusu? Bet, cik man zināms, jaunas piramīdas ar neskartām kape- nem nebija atrastas. Meklēt tās pašam? Nebiju tam nemaz sagatavojies.
Tomēr nolēmu braukt uz Brazīliju … Varbūt tāpēc, ka palikt Anglijā negribēju un nevarēju.
Tālākais bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cēloņa un seku sakarība konstatējama apbrīnojami precīzi. Var pat sastādīt shēmu:
1. Mērķis — sudrabotais vīruss.
2. Kas šai nolūkā vajadzīgs — atrast neskartas kapenes.
3. Kur tās atrodamas — atstātās pilsētās.
4. Kur meklēt atstātas pilsētas — Šingū, kur tās meklēja Fosets.
5. No tā izrietošais tuvākais uzdevums —* iet Foseta pēdās.
… Aizritēja septiņi gadi, līdz es nonācu pie šā «tuvākā uzdevuma» atrisinājuma …
De Morans no manis iztaisīja Brazīlijas senās kultūras speciālistu; ar viņa palīdzību iemācījos portugāļu valodu un dažus indiāņu dialektus. Orlando Viljass Boass mani iepazīstināja ar selvu. Ortego Miranda palīdzēja sadabūt nepieciešamos līdzekļus vairāku ekspedīciju sarīkošanai. Sers Henrijs savu nelielo īpašumu novēlēja bioķīmiskas laboratorijas organizēšanai. Brazīlijas aviolīniju lidotāji nežēloja savus «dakotus», lai mani nogādātu vienā vai otrā nepieejamā selvas rajonā.
Ko tad vajadzēja darīt man?
Devos pa pulkveža Persija Harisona Foseta pēdām.
Lai arī kādu galu ņēmis šis Šingū zaļajā klusumā pazudušais cilvēks, viņš nodzīvojfs lielisku mūžu.