Kādi gan' fakti bija Kolumbam, kad viņš savās nedrošajās karavellās meklēja ceļu uz Indiju? Kukam, kurš uzdrošinājās sagraut akadēmisko mītu par Dienvidu kontinentu? Beidzot, Šlīmanim, kas devās uz Trojas izrakumiem ar «Iliādas» sējumiņu rokā? Lolotais mērķis bija sirdī. Acu priekšā. Izstieptas rokas attālumā. Tas mirdzēja un aicināja, tūkstoškārt reālāks nekā pasaules vistriviālākās un garlaicīgākās patiesības. Un daba nevarēja pievilt pētnieku, neapmierināt viņa nevaldāmo iztēli, kas sapni gribēja padarīt par īstenību. Taču, liekas, nevienam tas neatnesa laimi.
Fosets ticēja savām pilsētām, zināja tajās katru ieliņu, mazāko plaisiņu lietus un vēja apdrupinātajos akmeņos. Viņš iās nemeklēja, nē. Viņš gāja pie tām, kā pēc ilgas šķiršanās cilvēks steidzas uz tālo dzimteni vai pie mīļotās sievietes. Kas gan varēja atdot savam sapnim vairāk nekā atdevis Fosets?
Tas, kas daudziem skanēja kā mīts, Fo- setam bija neatspēkojams viņa taisnības pierādījums. Indiānis? Zelta meklētājs? Drosmīgs brazīlietis? Kareivis? Lopkopis? Metiss? Vienalga, kas! Galvenais, ka viņi redzējuši! Kur? Nav svarīgi. Tie varēja arī maldīties. Tomēr viņš atradīs savu mērķi «Z». Tas viņu gaida. Uz priekšu!
Līdzekļi ekspedīcijai? — arī te radīsies izeja. Ekspedīcija būs maza, tikai trīs cilvēki, savējie, uzticami, tādi, kuriem nevajag maksāt. Šis tas jāpārdod, no viena otra jāaizņemas, jāapsola materiāli Ziemeļamerikas avīžu aģentūrai — tā sanāks nepieciešamā summa. Bet ģeogrāfisko biedrību un zinātņu akadēmiju kases pārziņi lai gaida neapšaubāmus faktus par Borneo vai Kamčatkas atrašanās vietu. Uz priekšu!
15. maijā ekspedīcija beidzot sasniedza Bakiri posteni. Mūļi bija krietni novājējuši. Likās, ka tur, uz kurieni viņus pirms došanās ceļā sūtīja uzbaroties, viņi būtu mērdēti badā, lai tikai ietaupītu dažus milreisus. Toties zirgi izskatījās pavisam ciešami.
Šais divdesmit piecās ceļojuma dienās gadījās viss: briesmīgās skudras saube, kas tikko neaprija visas mantas, maldīšanās un atgriešanās atpakaļ, kritieni, sasišanās, sastapšanās ar saniknotu bušmeistaru. [14]
Fosetam likās, ka ekspedīcija virzās uz priekšu pārāk gausi. Nespēdams apvaldīt nepacietību, kas viņu urdīja, viņš šad un tad aizsteidzās citiem tālu priekšā. Reiz viņš tā aizrāvās, ka bija spiests nakšņot viens pats tieši uz zemes. Necaurredzamajā tumsā virpuļoja spīdīgu kukainīšu mākoņi. Oda pēc trūdiem un gliemju saēstas glumas mizas. Fosets aizdedzināja pīpi un, kamēr vēl dega sērkociņš, palūkojās apkārt. Viņš paguva saskatīt dīvainus timbo sa- vijumus, kas atgādināja Salvadora Dali. fantāzijas. Indiāņi labi zina šo sauso, zaļgani violeto liānu. Viņi to dauza uz akmeņiem, saberž cieto šķiedru un tā iegūst kaut ko lūkiem līdzīgu. Pēc tam viņi timbo iemet ūdenī. Uzpeld burbuli, plīst glumās putas, uz visām pusēm lēni izplatās ziepainas duļķes. Bet pēc stundas jau var savākt aizmigušās zivis. Krastā atgriežas pārpilnas laivas — stipri vienkoči, kas izdobti no araukārijas stumbra. Tajos kaudzēm valgani laistās iegūtais laupījums: debeszilās piau, pelēkzajās pikuda, milzīgās treknās trirao, resnītes pintado, aszobes piraro un zilganās, bruņu kreiseriem līdzīgās tukanare. Arī piranjas, kuru zobainās rīkles nekad neaizveras, piranjas, kuras viz kā netīrs zelts un sarecējušas asinis, uzpeld ar vēderu uz augšu, kad līdz viņām nonāk timbo inde. Tikai valdnieciskās arapai- mas, milzīgas kā leviatāni, ar lielām, zaļgani pērļainām zvīņām, nenokļūst vienkočos. No indes reibdamas, tās kampj gaisu ar savu lielo, apaļo muti un aizpeld uz tīriem ūdeņiem. Pat indiāņu stingri uzvilktā loka raidītā bulta nespēj pievarēt arapaimu. Amazones dižciltīgā zivs reizēm padodas tikai smagam šķēpam un spēcīgai rokai.
Es tā aizrāvos ar timbo, ka aizmirsu Fo- setu. Cik nemanāmi un valdonīgi mūs paņem savā varā pēkšņas asociācijas, novirzīdamas no mērķa un ieraudamas miglainajos pagātnes atvaros!
Fosets sacirta timbo un ierīkoja sev guļvietu. Sausu un ne visai ērtu guļvietu. Viņš tūlīt aizmiga dziļā un ciešā miegā, kā prot gulēt tikai ceļotāji.
Džeks un Relijs nezināja, ko lai domā. Kaut kur miegaini klaigāja pērtiķi un raudāja žakubimi [15] , bet pulkveža vēl arvien nebija. Viņi izšāva gaisā. Fosets neatbildēja. Tiklīdz pirmie saules stari iedzina melnajos dobumos asinssūcējus, kas šaudījās gaisā, mazais pulciņš devās tālāk. Meklēt Fosetu būtu veltīgi. Atlika tikai cerēt, ka viņš pats atradīsies.
Viņi gāja stingri pēc maršruta, ko ceļojuma sākumā bija izstrādājis pulkvedis. Ja Fosets palicis dzīvs, viņš tiem ceļā kaut kur pievienosies. Tā art notika, bet viņi satikās tikai Nāves upes krastā.
Pirms civilizācijas robežas pāriešanas viņi nolēma Jaut kustoņiem atpūsties. Arī cilvēkiem pēc satraukuma pilnās nakts acis lipa ciet. Zaļā zāle vilināja, solīdama spirdzinājumu un mieru. Miegaini murmināja dzeltenā upe. Bet, tiklīdz cilvēki apsēdās zemē, viņiem no visām pusēm bariem uzbruka nežēlīgās ērces — garapata. Vajadzēja sakurt uguni un ļaut drēbēs iesūkties eļļas palmu riekstu taukainajiem dūmiem. Visvairāk šai pārgājienā bija cietis Relijs. Viņa noberztā kāja no kukaiņu kodieniem bija sapampusi un kļuvusi pērļaini violeta. Atpūtu vajadzēja atlikt līdz Bakiri postenim …
Tūlīt aiz Bakiri posteņa pauguriem sākās pilnīgi neizpētīts apvidus. Neliela auguma indiāņi — mehinaku —, kas bija atnākuši uz posteni, stāstīja, ka pēc četru dienu ilga grūta ceļa uz ziemeļiem sākšoties makahiri cilts apdzīvots rajons. «Makahiri nav garāki par piecām pēdām. Viņi staigā pilnīgi kaili. Tiem nav pat nožēlojamo gurnu jostu — guaijuko. Sargieties no makahiri! Viņi ir cilvēkēdāji.»
Mehinaku to visu skaidroja ar žestiem.
Nu ko — visam tā arī jābūt. Foseta pulciņš bija pārgājis liktenīgo Rubikonu — Nāves upi. Turpmāk brīdinājums «sargies» atskanēs arvien biežāk. Līdz pienāks diena, kad vairs nebūs neviena, kas to varētu pateikt…
Bet lai nu būtu, kā būdams, atpūta tomēr nenāca par ļaunu. Jo vairāk tādēļ, ka Relija kāja izskatījās briesmīga. Nabadziņš viebās aiz sāpēm un gandrīz nemaz nerunāja. Par laimi, viņa drūmais noskaņojums neietekmēja ēstgribu. Maltīšu laiks ceļojumā tika ievērots tikpat svēti kā Londonā. Tieši pusseptiņos no rīta ceļotāji dabūja tradicionālo auzu tumi un tēju ar kondensētu pienu.
Pusdienošanas laiks un ēdienu karte ne vienmēr atbilda normai, jo mainījās atkarībā no vietējiem apstākļiem. Taču visa Šingū zaļā elle nespēja izjaukt pēcpusdienas tēju. Precīzi pussešos tika pasniegta obligātā tējas tase. Divi trīs biskvīti, goijabada, sardīnes. Dažreiz manioka plāceņi un saldie kartupeļi. 2ēl tikai, ka Brazīlijā sviests ir sarkans. Bet, galu galā, sviestam piejaukt uruku krāsu — arī ir tradīcija. Sveša, tomēr tradīcija. Jāievēro taču arī vietējais kolorīts. Jo vairāk tāpēc, ka lapās ietītā un izceptā tapīra gaļa nebūt nav sliktāka par britu ceptajām olām un šķiņķi. Pat tītaru ar brūkleņu ievārījumu sekmīgi aizstāj cepti žakubimi un sulīgais, krēmam līdzīgais čirimoijas augļu mīkstums, kas smaržo pēc zemenēm un ananasiem.
Amazones baseinā nakts iestājas pēkšņi. Bez krēslas mokpilnajām pretrunām. Dzeltenām liesmām deg sausie tuksnešainā čapadosa krūmi. Uguns ir steidzīga un alkatīga. Tā neļauj koncentrēties. Tā nelīdzinās kamīna mirgojošajām oglēm. Jāguļ. No rīta dziestošajos pelnos sildīsies tikai saritinājies bušmeistars. Pacēlusi trīsstūraino galvu, čūska ar skatienu pavadīs aizejošos cilvēkus. Vai viņa zina, kas tiem gaidāms, vai arī viņas mainīgajās, aleksandrītiem līdzīgajās ačtelēs lāsmo saule?…