Mūsu soļu izbiedēti, uz visām pusēm pajuka sienāži un spāres. Pāri galvai aizlidoja gārņi. «Gārņi,» es nodomāju. «Gārņi. Tas nozīmē, ka tur tomēr ir vaļēji ūdeņi. Varbūt tas pats ezers …»
Nolamājos gari un sarežģīti, kā to prot tikai Manausā. Mani pavadoņi apstājās un saskatījās. Nolamājos vēlreiz, jau īsāk, angliski. Viņi devās tālāk. Vieglāk man nekļuva.
Un tomēr nolēmu, ka vēlreiz jāmēģina sasniegt ezeru.
Pēc vienas dienas atpūtas atkal devāmies triecienā. Sakosti līdz satūkumam un strīpaini no kasīšanās, mēs četras dienas pūlējāmies pārvarēt šos nolādētos trīssimt jardus. Rezultātā ar savām asinīm un ciešanām izlauzām ceļu uz ezeru. Ceļu, kas vārda pilnā nozīmē bija bruģēts ar kārtīm un slacīts mūsu sviedriem.
Tūdaļ aiz purva ieraudzījām šauru sarkan- zemes joslu, kas krauji izbeidzās virs lejā melnējošā ezera. Uzplūdu laikā ūdens droši vien paceļas ezerā līdz krastiem un tad strauji krītas, izskalodams krauju, aiznes- dams sev līdzi sarkanas smilšmāla pikas un atsegdams sakņu savijumus.
Ūdens izskatījās melns ne tikai naktī, kā stāstīja leģenda. Starp citu, Amazones baseinā tas nav nekāds retums. No augu paliekām izveidojas humusa vielas, un tās, saskar- damās ar kaļķakmeni, rada nešķīstošus savienojumus, kas nogulsnējas dibenā.
Taču zināšanas un emocijas ne vienmēr iet roku rokā. Ezera izskats iedvesa grūtsirdību ,un nemieru. Debesu zilgme apdzisa. Saules gaisma kaitināja. Nolēmu ļaut cilvēkiem atpūsties, un, lai izklaidētos, pats gribēju pa- klaiņāt ar vinčesteru gar krastu. Bet man sasodīti neveicās. Četrdesmit pēdu attālumā netrāpīju tītaram. Nikns un drūms kā ievainots zilonis lauzos cauri brikšņiem. Indīgs gliemezis man aizkrita aiz apkakles, un kakls tūlīt satūka. Svilināja kā sinepju plāksteris. Tāpēc, kad pamanīju pa stumbru rāpjamies kokos dzīvojošo dzeloņcūku koendu, grasījos raidīt pret to pamatīgu zalvi. Tad apkaunē- jos, ka biju gribējis izgāzt savu īgnumu pār gluži nevainīgu radījumu un izdarīt bezjēdzīgu slepkavību.
Labi, ka nenošāvu koendu. Sastapšanās ar to man palīdzēja atjēgties. Palūkojos apkārt un biju pārsteigts, cik maz saskata saniknots cilvēks. Dusmas tiešām dara aklu. Likās, ka viss,.ko tagad ieraudzīju, bija slēpies no manis līdz pašam pēdējam brīdim. Tiklīdz nomierinājos, pasaule man atkal atklājās.
Mani ieinteresēja pār bezdibeni nokārusies ložņājošo liānu apvīta klints. Sagribējās uzrāpties tajā un pamēģināt binoklī saskatīt pretējo krastu. Klints pakājē rēgojās melna bedre. Noliecos pār to. Pretī uzvēdīja mitrums un kāda savādi vilinoša smarža. Mēģināju izprast, kāda tā īsti ir, un pēkšņi tā likās pretīga. īzslējos taisni un izvilku šķiltavas. Tikko gribēju apgaismot bedri, no tās lēnām pacēlās sātaniska galva …
Pat drudža murgos nevar ieraudzīt tik fantastiski lielu, absolūti melnu un miegaini vienaldzīgu čūskas galvu. Tas bija ļoti retas melno anakondu sugas eksemplārs. To sauc par dormideru jeb «miegaino» tās raksturīgo krācienu dēļ.
Taču šī dormidera klusi un nekustīgi raudzījās manī. Es droši vien tai likos kā niecīga skudriņa. Rokā vēl joprojām turēju aizdedzinātās šķiltavas un nez kādēļ nodomāju, ka velti izdeg benzīns. Par ko gan tikai cilvēks nedomā pašos briesmīgākajos brīžos!
Pakustēties nespēju, un stāvēju kā hipnotizēts iepretī čūskai, kas viegli šūpoja galvu. Varbūt tā arī bija hipnoze. Vismaz smaka, kas plūda no čūskas rīkles, man atkal šķita vilinoša un satraucoša.
Pēkšņi melnais, spīdīgais ķermenis saspringa un čūska izšāvās no alas kā tērauda atspere no pamatnes vai kā neredzēti liela torpēda no pneimatiskā aparāta. Nezvērs zibenīgā ātrumā aizšāvās man garām. Šķiltavu degošā dakts notrīsēja tikai vienu reizi. Bet man šis brīdis likās tikpat bezgalīgs kā drausmīgā nezvēra neiedomājami garais ķermenis.
Dormidera nokrita zemē kā iekrīt ūdenī torpēda, lai trauktos pretī nezināmam mērķim, un atstāja viļņotu sliedi sakustinātajā zālē.
Tai pašā brīdī sajutu savādu tukšumu un ārkārtīgu nespēku. Lēni apsēdos zālē, domādams, ka tūlīt būs jāvemj. Un tikai tad jutu apdeguma izraisītās sāpes. Nolādētās šķiltavas man bija apsvilinājušas trīs pirkstus.
Izdzirdu smagi noplunkšķam ūdeni un Enriko necilvēcīgi iekliedzamies. Bet te, par laimi, iedarbojās bioloģiskā pašaizsardzība un mani pārņēma pilnīga vienaldzība. Vēlāk izrādījās, ka biju gluži vienkārši paģībis.
Vakarā Manuels un Enriko kategoriski atteicās doties kopā ar mani tālāk. Izrādījās, ka melnā anakonda bija metusies ūdenī tikai kādu desmit soju attālumā no tās vietas, kur viņi ķēruši pintado, likdami uz āķa sau- be oliņas. Viņu pārdzīvotās šausmas es labi sapratu. Tie vēl nebija paguvuši atjēgties pēc tikšanās ar dormideru, kad, izdzirduši tālu dunoņu, klusu svilpšanu un sprakšķēšanu, metušies mani meklēt, lai pastāstītu par sastapšanos pie ezera un par savādo dunoņu, bet nekur nevarējuši mani atrast. Arī uz šāvienu es saprotamu iemeslu dēļ neatsaucos. Tikai pēc divām stundām viņi mani atraduši guļam pie klints ar tik baltu seju kā sausa sakne.
Nē, viņi neparko neies tālāk. Nelīdzēja nekāda pierunāšana. Vienīgais, ko man izdevās panākt, bija solījums gaidīt mani.
Viņi aizies no ezera un pa rnūsu iemīto taku atgriezīsies līdz krūmu joslai. Tur viņi uzcels mitekli un gaidīs mani līdz 15. novembrim. Ilgāk nekādi nav iespējams. Jau tā viņu rīcībā būs palikušas ne vairāk kā divas nedēļas, lai līdz lietus perioda sākumam nokļūtu pie Šingū.
Šķīrāmies agri no rīta. Viņi aizgāja pa zālāju, aiznesdami sev līdzi daļu manas apņēmības un optimisma un gandrīz visu kačasu. Atklāti sakot, jutos ļoti skumji, norau- dzīdamies tiem pakaļ. Gribējās uzsaukt, lai viņi apstājas un pagaida. Bet es nesaucu. Un zāle sakļāvās aiz Manuela, kurš gāja beidzamais,
„Nevlens nevar ielukoties rītdiena"
Tomēr liktenis man bija labvēlīgs. Tai pašā vakarā izdzirdēju dunoņu.
Tā duc augstsprieguma strāva transformatoros un svilpj rācija, kad to regulē. Bet varbūt tas vairāk atgādināja tālu pasauļu aicinājumu, ko nebija dzirdējis neviens cits, tikai es, vai arī kristāla pokālu šķindoņu, kad mūsu saderināšanās dienā tajos lija šampā- nieša vēsā, putojošā strūkla …
Dzirdēju, kā šī skaņa plūda pāri selvai, nolaidās melnajā ūdenī un iesūcās melnajā bedrē pie klints,» bet nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Tās avots atradās visur un nekur, tāpat kā istabā ar matētiem logiem nevar pateikt, no kurienes plūst dienas gaisma.
Šķita, ka skaņa līst no debesīm, iztvaiko no ezera virsmas, birst no zālē čirkstošo sienāžu spārniņiem, smagi plūst no melnajiem stumbriem, kas sniedzas nezināmā tālē. No kurienes gan šī skaņa nāk? Tai vakarā man neizdevās to noteikt.
Tikai nākamajā dienā, kad skaņu gammai pievienojās šņākoņa, ar kādu ūdens brāžas no ugunsdzēsēju šļūtenes, sapratu, no kurienes nāk šī skaņa. Un tūdaļ atcerējos indiāņa stāstu. Viss bija pareizi. Gāju pa krastu ezeram apkārt, cenzdamies nezaudēt virzienu. Vajadzēja turēties uz ziemeļiem. Un «mazdrusciņ uz austrumiem». 2ēl, ka nebija laivas. Tas būtu pamatīgi saīsinājis ceļu.
… Tai dienā, kad šķērsoju melno plato, man bija palikušas tikai četrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vērša gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojošām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.