3. 14.00 — zinātniskā padome.
4. 17.00 — aspiranti.
Jā, šodien ir 11. decembris … Vairāk nekā septiņi mēneši … Un tad man iešāvās prātā lieliska doma. Atskatījos, vai neviens nestāv durvīs, ātri iebāzu piezīmju grāmatiņu kabatā un izskrēju ārā no lasītavas.
Ķīmijas fakultātē valdīja eksāmenu kņada. Visi bija noraizējušies, steidzīgi, nervozi. Pa kāpnēm drāzās lejup skrejoši laimīgo bari. Pat dežurantes bija pārņēmis vispārējais noskaņojums.
— Tas vien noliek, kas mācās, — teica viena no viņām, tīdama dzijas kamolu, — manējā gan pa nakti grāmatu liek zem spilvena, gan kurpē bāž pieckapeiku, bet, ja nav iemācījusies, nekas nelīdz …
— Kā, vai tad izkrita? — otra ievaicājās.
— Kāpēc tad izkrita? Nolika. Viņa jau man teicamniece. Es tikai to saku: ja nemācās, tad ne pieekapeiks, ne vecas drēbes nelīdz. Paskat, kā šitais uzposies — viņa, kā rādās, to teica par manu slēpošanas tērpu, — bet tāds bēdīgs. Laikam nav mācījies. Nav sagatavojies. Drēbes nelīdzēs. Vajag mācīties.
— Tā jau ir, — nopūzdamās piekrita otra dežurante un, izvilkusi no skapīša avīzē ietītu alumīnija krūzīti, aizgāja uz bufeti pēc tējas.
Manā priekšā šņākdamas atvērās lifta durvis, bet es nekādi nespēju aptvert, ko man darīt. Durvis ar troksni aizcirtās. Nodūca zumers, un lifts, paklausot kādam izsaukumam no augšas, aizbrauca bez manis.
Nolēmu pagaidīt darba dfenas sākumu un piezvanīt viņam. Citādi vēl aizies uz ķīmijas fakultāti vai kaut kur citur.
Monēta šķindēdama iekrita automāta tērauda rīklē. Koķeta sievietes balss nodūdoja:
— Halo?
Noriju tik tikko nepasprukušo frāzi: «Sveika, Raječka, tas esmu es, Viktors!»
— Halo!
— Ludzu Viktoru Arkadjeviču, — teicu, aplaizīdams sakaltušās lūpas.
Klausule tika nolikta uz rakstāmgalda stikla. Dzirdēju raksturīgo troksni. Un vispār taču es zinu, kur viņi liek klausuli. Iestājās klusums. Tikai laiku pa laikam tālumā atskanēja paklusas sarunas. Tad izdzirdu soļus. Vīrietis gāja platiem, drošiem soļiem.
Man bija patīkami uzzināt, ka viņam tāda gaita.
Duetā, mazliet atpalikdami no vīrieša soļiem, klaudzēja smaili papēdīši. Sasprindzināju dzirdi.
— Ja es nezinātu, ka jūs, Viktor Arkad- jevič, esat šeit, — kaut kur no tālienes, no planētast otras puses atlidoja Raječkas sop- rāns, — es nodomātu, ka mani grib izjokot. Uz mata jūsu balss!
— Klausos, — vīrietis sacīja klausulē.
Te nu bija! Viņa balss man likās sveša un nepatīkama. Bet tad atcerējos, kā skan mana balss magnetofona ierakstā, un nomierinājos. Savu balsi grūti pazīt. Pie tās nevar tik ātri pierast.
— Viktor Arkadjevič, — teicu klausulē, pūlēdamies elpot dziļi un mierīgi, — nepārtrauciet mani un pacentieties atbildēt pēc iespējas īsāk. Galvenais, nevajag brīnīties un sašust… Man ir kāds ļoti svarīgs jautājums, un par to nedrīkst zināt neviens cits kā tikai mēs abi. Vai saprotat mani?
— Nē. Kas runā?
— Viktor Arkadjevič, vai jūs plānojat eksperimentu par makrosistēmas virzīšanos pretēji laika vektoram? — liku visu uz spēli.
— Kas runā?
— Lūdzu, nomierinieties! Mums jāsatiekas, un jūs visu sapratīsit. Es jums visu izskaidrošu …
Viņš droši vien mani uzskata par šantāžistu vai spiegu.
— Kāpēc jūs negribat teikt savu vārdu?
Viņa balsī skanēja neslēpts īgnums. -
— Jūs mani nepazīstat. Nemaz nepazīstat! Nejauši uzzināju par jūsu plāniem … pavisam nejauši. Strādāju pie tās pašas problēmas kā jūs. Bet… Esmu nonācis ķezā. Man gadījās neveiksme. Vajadzīga jūsu palīdzība.
Elpa klausulē kļuva satrauktāka. Domās līksmoju. Liekas, viņš uzķēries uz makšķeres! Bet es jau arī nemaz nešaubījos par panākumiem, jo pazinu viņu kā … var pazīt sevi pašu.
— Vai jums neliekas, ka tas viss ir mazliet dīvaini? — viņš beidzot jautāja.
— It nemaz. Viss ir absolūti normāli. Lūdzu vienīgi satikšanos ar jums. Neko vairāk. Ja jūs būtu meitene, mūsu saruna liktos dabiska: viņš lūdz, viņa gražojas… Bet jūs neesat meitene un nevarat man atteikt. Galu galā jums nav tiesību to darīt!
— Kāpēc jūs tā domājat? — Nebiju no viņa gaidījis tik muļķīgu jautājumu.
— Kāpēc es tā domāju? — pārjautāju. — Kaut vai tāpēc, ka «es viņu pazinu kā sevi pašu, es viņu gaidīju, kā gaida tas, kas mīl». To es saku par jums.
— Labi! Satiksimies, kur jums ērtāk … Kā mēs viens otru pazīsim?
— Ai, neraizējieties! Pazīsim viens otru jebkurā pūlī jau pirmajā momentā.
Aprāvos. Nevajag šaut pār strīpu. Viņam tas nepatīk. Bet bija jau par vēlu.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņa balsi atkal skanēja neuzticēšanās.
Citēju pantu no dzejo|a, ko viņš bija uzrakstījis vēl studenta gados un nekad nevienam netika rādījis.
Klausule klusēja.
— Tātad kur un cikos? — viņš beidzot jautāja.
Braši! Nemaz nezināju, ka viņš ir tik lielisks. Viņš tagad ir ļoti satraukts, es to zinu, bet cik mierīga balss! Kāda vienaldzība!
— Vai vakars jums brīvs?
— Tikai līdz septiņiem.
Interesanti, uz kurieni viņš pošas? … Droši vien padomā kaut kas svarīgs. Citādi viņš manis dēļ pamestu visu. , Es taču zinu! Viņš ir bezgala ziņkārīgs …
— Kā būtu tūlīt pēc darba? Jūsu tnājās … Vai māte kaut kur neies?
Gribēju teikt «jūsu māte», bet nespēju un sacīju vienkārši: māte.
— Atnāciet piecos. Cerams, ka zināt, kur es dzīvoju?
— Jā, zinu.
— Nez kādēļ man tā arī likās. Tātad piecos?
— Jā, piecos. Paldies. Uz redzēšanos! Jūs esat lielisks!
Mēs abi, viņš un es, vēl arvien nevaram attapties. Skatos uz savu dzīvokli, aplūkoju katru lietu. Mani te interesē viss. Tapetes un gleznas, ko esmu gleznojis, manas grāmatas un mana drauga darinātā skulptūra. Kā vislielāko brīnumu vēroju mātes šujmašīnu, kas apklāta ar mežģiņu sedziņu, un televizoru, uz kura nolicies mans vecais rūsganais runcis, ar kuplo asti aizsegdams ekrānu. Neredzu gandrīz nekādu pārmaiņu. Varbūt tāpēc, ka no šā dzīvokļa aizgāju tikai vakar? Bet vakar taču tas bija par septiņiem mēnešiem vecāks nekā šis, kurā atrodos šodien!
Nekas mani'nepārsteidza vairāk kā mans dzīvoklis. Varbūt tāpēc, ka tajā bija viņš? Viņš? Es saku «viņš», it kā tas būtu kāds cits, no manis šķirts cilvēks … Patiesībā patiešām cits un šķirts! Kurš gan no mums ir reālāks, vairāk savā vietā: viņš vai es?
— Baidos, ka mēs abi patlaban domājam vienu un to pašu, — viņš saka, piespiesti smaidīdams.
— Laikam gan… Bet kādēļ mēs viens otram sakām «jūs»? Mēs taču … Vismaz mēs esam tuvāki nekā paši īstākie dvīņi.
— Jā, velns parāvis! Nekādi nespēju formulēt… Uz mēles ir, bet pateikt nevaru! Vienu brītiņu … Mēs ar jums … Mēs ar tevi esam viena un tā pati persona ar noteikumu, ka norisinās kustība laikā. Bet vienlaicīgi varam eksistēt tikai atsevišķi! Vai tu uztver būtību?
— Un tu to saki man? Ola grib mācīt vistu?
— Ak tad tā? Mēs, liekas, ceļam seksti gaisā?— viņa acīs lēkāja jautri velniņi.
— Ideju par parcelšanos pagatne izstrādāju es, tu to tikai realizēji dzīvē.
Es pat apsēdos, dzirdot tādu nekaunību. Bet, labi padomājis, saskatīju viņa domā zināmu patiesību. Vēl vairāk, pat izdomāju, kā viņa ieroci, vērst pret viņu pašu. Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet es aizsteidzos priekšā: