Viesistabā šķindēja galda sudrabs. No virtuves plūda cepta tītara kairinošā smarža. Taču šīs nepārprotamās gaidāmā banketa pazīmes nespēja aptumšot manu līksmību. Atstājis rozes uz marmora galdiņa, plati smaidīdams, devos līdzi seram Henrijam.
Jāteic, ka manas līgavas tēvu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu virusologiem. Viņš bija Nobeļa prēmijas laureāts un universitātes profesors, turklāt arī mans šefs. Vai gan jāsaka, kādas jūtas mani pārņēma, kad iegāju viņa milzīgajā kabinetā?
Sers Henrijs mani aicināja apsēsties un pats nosēdās vecā, diezgan apbružātā krēslā ar šauru, augstu atzveltni. Nezin kādēļ nodomāju, ka šai krēslā sēdējis sera Henrija tēvs, vectēvs un varbūt arī vecvectēvs, kāds enerģisks un veikls viņas augstības karalienes Viktorijas diplomāts. It kā apstiprinot manas domas, no kabineta sienām klusēdami raudzījās viņa daudzie senči. Te bija eleganti dendiji, kas kādreiz greznojuši aug- stako aprindu salonus, stalti virsnieki koloniālā karaspēka formas tērpos un solīdi vīri ar vaigu bardu, kuri acīmredzot bijuši saistīti ar biznesu un parlamenta pļāpātavu. Dažos portretos bija attēlotas sievietes, ne sevišķi skaistas, toties ar tik tiešu un neatlaidīgu skatienu, ka viņu prasme neļaut sev nodarīt pāri neradīja nekādu šaubu. Šo dāmu acīm redzamā tikumība uz mirkli izraisīja manī vieglus drebuļus, un tikai doma, ka tas viss pieder jau senai pagātnei, samierināja ar viņām. Ar gandarījumu konstatēju, ka sera Henrija radinieku ģīmetnes un fotogrāfijas kabinetā aizņēma tikai vienu sienu, turklāt ne visu. Pārējā dzīves telpa nedalīti piederēja grāmatām. Tās bija sablīvētas no grīdas līdz griestiem, un kāds elegants ķīniešu plauktiņš ar grāmatām bija piemeties zem portreta, no kura raudzījās dāma augstā parūkā un ar kalsenu, nopūderētu kaklu.
— Tātad … — sers Henrijs sacīja, rūpīgi nogriezdams galu dārgam cigāram, kas bija pelēks kā Velsas vītols.
Jautājoši palūkojos viņā. Viņš atbildēja ar mierīgu, pētošu skatienu. Man šķita, ka viņš mani sver uz neredzamiem svariem. Viņš laikam bija par kaut 'ko noraizējies, bet nez kādēļ nevarēja to pateikt tieši.
— Tātad, — viņš atkārtoja, — oficiālais zinātnes kurss jums ir aiz muguras. Ko jūs domājat darīt turpmāk?
Es drusku apjuku.
— Strādāt, protams … Nu, un mēs taču ar Ennu …
Viegla, tikko manāma ēna pārslīdēja viņa sejai.
— Jā, jā, protams, es atceros, — viņš steidzīgi mani pārtrauca. — Bet kā jūs domājat strādāt?
— Piedodiet? Es laikam jūs lāga nesapratu.
Sers Henrijs piecēlās un pagājās pa kabinetu, prasmīgi izgrozīdamies starp grāmatu sablīvējumiem. Sers Henrijs ir gara, pat |oti gara auguma cilvēks. Kad viņš iet garām, liekas, ka brauc divstāvu trolejbuss.
— Redziet, — viņš iesāka joti pieļāvīgi un nesteidzīgi, — varētu turpināt jūsu disertācijas tematu, to attīstīt, meklēt jaunus virzienus …
Viņš brīdi klusēja, tad,' apstājies tieši manā priekšā, stingri un auksti teica:
— Bet tas ir tukšs pasākums, ser. Jūsu darbs deva iespēju iegūt izsmeļošu informā- ciju par vīrusa B-II celmu. Tālāk pētīt tā struktūras īpatnības vai mēģināt noskaidrot, kāds ir šā vīrusa un dzīvās šūnas mijiedarbības mehānisms, nav nozīmes. Kamēr nebūs izstrādātas jaunas pētniecības metodes, ar to visu vienkārši nav vērts nodarboties. Jus pa kripatiņai vāksiet datus, kas labākajā gadījumā noderēs par' izejvielu mūsu teorētiķu abstraktajiem un tādēļ nederīgajiem secinājumiem. Jāmeklē kaut kas jauns. Ņemiet par paraugu…
Kabineta durvis plaši atvērās, un es ieraudzīju Ennu. Mana Enna! Viņu redzot, aiz- niirsu visu, par ko bija runājis sers Henrijs.
Tomēr viņa sejai pārslīdējušo vieglo nepatikas ēnu paguvu ievērot.
Sārta, enerģiska, neatlaidīga. Tāda ir mana Enna. Viņai ir gaiši mati un noteikta gaita. Viņa ir dzīvespriecīga un nemākslota. Taču saprātīguma robežās.
— Ziedi ir bezgala jauki! — viņa pasmaidīja. — Kāpēc tu tos atstāji priekšnamā? Man būtu patīkamāk tos saņemt no tavām rokām.
— Ai Enn, es vienkārši nezināju, kur tu esi…
— Biju virtuvē, vai tad tu neredzi?
Viņa rādīja uz savu mirdzoši balto priekšautiņu, kas čaukstēja kā pirmais rudens le- dutiņš. Pasmaidīju, neviļus atdarinādams sera Henrija smaidu. Enna ir tik jauka, mīļa un… neloģiska. Karsts aizgrābtības vilnis uzplūda sirdij.
— Bet Enn, lai tevi ieraudzītu, man iepriekš vajadzēja zināt, kur tu esi, un, to nezinādams, nevarēju pēc tava tērpa noteikt, kur tevi meklēt. Loks noslēdzas.
Sers Henrijs viegli pavīpsnāja akurāti apcirptajās ūsās.
— Vienalga! — pārliecināti noteica Enna un sapurināja galvu.
— Es ceru, — delikāti iejaucās sers Henrijs, — ka sarunu par… jūsu darbu mēs turpināsim pēc pusdienām.
Mēs ar Ennu izgājām no kabineta, un laiku līdz pusdienām mums aizpildīja jauki nieciņi, kurus tik prasmīgi izdomā iemīlējusies. Pabijām arī virtuvē. Tur Enna apburoši traucēja misis Tvidlu un viņas palīdzi, kas gatavojās banketam. Pēc tam klausījāmies magnetofona ierakstus, tad Enna dziedāja, drusku pa tenkojām par 'kopējiem paziņām un beidzot jau smējāmies bez jebkāda iemesla. Vārdu sakot, darījām bezgala daudz un neizdarījām neko. Es skurbu no mīlestības un ģimenes atmosfēras, tāpat kā skurbst no laba, veca vīna. Sen, jau agrā bērnībā, biju zaudējis vecākus, un sveša kamīna siltums sasildīja manu sirdi. Tagad, atceroties to dienu, saprotu, ka jau toreiz savilkās negaiss, kas nevarēja paiet garām. Bet tad es to nemanīju. Tolaik biju pavisam cits cilvēks. Vienkārši pārāk jauns un dumjš.
— Tātad tu esi patstāvīgs cilvēks, un ir lai'ks padomāt par nākotni, — beidzot sacīja Enna, kad divi vien iegājām viņas istabiņā.
Cik ļoti viņa līdzinājās savam tēvam! Pat vārdi gandrīz tie paši. Seram Henrijam gan laikam trūka tikai zināmas spriedumu pabeigtības, kas piemita viņa meitai.
— Vispirms mēs apprecēsimies, — es teicu.
Tā bija mana vienīgā ciešā pārliecība. Tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Gribēju apprecēt šo meiteni, un, velns parāvis, vai tiešām nebiju to pelnījis?
— Protams, — sacīja Enna, — bet kur tu domā strādāt?
— Taisnību sakot, neesmu sevišķi daudz domājis par šo jautājumu. Liekas, ka mani
var atstāt universitātē, tur man atradīsies vieta, un arī sers Henrijs šo to apsolīja darīt.
Viņa brīdi klusēja. Enna nekad nerunā tūlīt. Savu domu viņa rūpīgi noslīpē, tiesa, kā jau sieviete, viņa pievērš uzmanību tikai liem aspektiem, kas viņu interesē.
— Bez šaubām, — viņa teica, — tu varēsi palikt universitātē. Tu esi spējīgs, un tev ir perspektīvas 'kļūt par izcilu zinātnieku. Tā tas ir. Bet tagad mēs būsim divi… Un varbūt… Vārdu sakot, tev būs ģimene. Vai saproti? Ģi-me-ne! Bet universitāte — tas ir ļoti ilgi. Un, galvenais, tur maz maksā. Daudzus gadus mēs tik tikko savilksim galus kopā. Uz tēva palīdzību nav ko cerēt, — viņa pasmaidīja. — Nodarbošanās ar zinātni tik neprātīgi plašos apmēros prasījusi gandrīz visus viņa līdzekļus. Vai saproti? Neatkarība, neatkarība un neatkarība — tāda ir mana devīze.