PIEVIENOŠANA VAIRĀKUMAM
Piektajā dienā pēc atgriešanās uz Zemes Ruts Doringtons saņēma lielu, tumšu aploksni no gandrīz caurspīdīgas, zīdmīkstas plastmasas. Šī aploksne atšķīrās no citām, ko bija atnesis Io — Modēm sistēmas robots, kurš tika nodots Ruta rīcībā jau pirmajā brīdī, tiklīdz viņš pārradās uz dzimtās planētas. Ruts nolēma tumšo aploksni atvērt pēdējo…
Izskatīdams rīta pastu, Ruts Doringtons nicīgi pavīpsnāja: «Kādi snobi! Viens otrs pat pūlējies pašrocīgi uzrakstīt adresi ar vecmodīgajiem burtiem, kuri kādreiz bija īpaši izgudroti, lai izklāstītu savas domas uz papīra. Laikam cer dabūt autogrāfu… Tā tik vēl trūka!»
Pa visiem uz Plutona pavadītajiem gadiem Ruts nebija uzrakstījis nevienu rindiņu. Tur jau tas nenāca ne prātā… Magnētiskā lente, diktofons, sliktākajā gadījumā — vecs pusautomāts, ar kuru varēja rakstīt, tikai mazliet skarot ar pirkstiem taustiņus.
Lūpas kustinādams, Ruts ar pūlēm izburtoja sarežģītās zīmes. Jātērē laiks tādiem niekiem!… Dažus ar roku rakstītos alfabēta burtus viņš vispār bija aizmirsis.
«Ko, piemēram, nozīmē šie ķeburi? Būs jāpaskatās rokasgrāmatā. Apšaubāms prieks — nokvernēt visu rītu pie nez kādu ķekšu atšifrēšanas! Viņiem te nav kur likt savu laiku!»
Jāatzīstas, ari viņam pašam laiks tagad ritēja bez īpašas jēgas. Pirmo reizi desmit gados… Nokāpis uz Centrālā kosmodroma betona, viņš neko citu nedarīja kā spieda nez kam rokas, dzēra, ēda un smaidīja, paklausot lūgumam: «Mīļo mister Dorington, vēl vienu smaidu uz šo pusi!» Atbildēja uz bezgala daudziem muļķīgiem jautājumiem… Turklāt katru rītu — vēstuļu kaudze. Ko lai dara … «Jātiek tam pāri,» vakar pačukstēja viens no žurnālistiem, pabāzdams Rutām zem paša deguna video- raidītāja portatīvo ekrānu. «Kapteini, pāris vārdu! Miljoniem jūsu tautiešu, pieplakuši patlaban pie videoekrāniem, kvēli ilgojas dzirdēt jūsu balsi un uzzināt par urāna atradnēm, kuras jūs atklājāt uz Plutona…» Kā tad — «miljoniem tautiešu» ārkārtīgi vajadzīgas šīs atradnes! It īpaši vēl tāpēc, ka lielākā daļa, bez šaubām, nojauš, kādiem mērķiem urāns tiks izmantots …
Desmit gadi — tas dzīvē nav mazs laiks! Turklāt desmit gadi, ko nodzīvojis viņš, Ruts Doringtons Šeit, uz
Zemes, pulksteņa rādītāji skrēja ātrāk. Sis tas te ir mainījies — bet ne jau uz labo pusi. To viņš paguva ievērot.
Vēstis gan bija atklīdušas arī līdz Plutonam…
Ruts saīdzis pameta sāņus kārtējo vēstuli. Viens un tas pats — ielūgumi uz pieņemšanām, lūgumi «personiski satikties», reklāmu biroju un firmu priekšlikumi, īsi paziņojumi («Man ir tas prieks Jums pavēstīt, ka esat ievēlēts par mūsu kluba godabiedru.»), kaut kādi diplomi… Dažas gludas, baltas plāksnītes — videoskaņas vēstules.. Vēlāk būs jāieslēdz videoprojektors un tās jānoklausās.
Atlikusi vēl lielā, tumšā aploksne. Varbūt neparastā forma un krāsa nepievils cerības? …
Ruts lēnām atvēra konvertu. No tā izslīdēja tumša auduma strēmele, uz kuras bija iespiestas dažas rindas: " «Rutām Doringtonam — pirmās klases kosmiskajam pilotam, transurāna planētlidojuma «Meteors-3» kapteinim, Otrās Plutona ekspedīcijas komandierim — hotelī «Paradīze».
Mīļais draugs! Jums jāpievienojas vairākumam ne vēlāk kā desmit dienas pēc mūsu vēstules saņemšanas. Jūs pats esat vainīgs, ka vēršamies pie Jums tūlīt pēc Jūsu triumfālās atgriešanās. Tomēr ceram, ka Jūs atbilstoši novērtēsiet Jums atvēlētā termiņa ilgumu. Jūs esat pirmais, kuram, atzīstot izcilos nopelnus, pieļaujam šo izņēmumu. Domājam, nav vajadzības Jums paskaidrot, ka lēmums ir galīgs un nevar tikt atcelts vai mainīts. Mēģinājums izvairīties novedīs pie nevēlamām un briesmīgām sekām …
Ar cieņu un sajūsmu —
Vienlīdzīgo Virspadomes uzdevumā…»
Paraksta vietā vijās gara spirāle, līdzīga čūskai.
Ruts paraustīja plecus. Mīļā Zeme! … Jau sākas šantāža … Lēts triks! Interesanti — ko nozīmē «pievienošanās vairākumam»? Kas ir šis vairākums? Prātu izkūkojušas vecas psihopātes vai huligāni pienapuikas?… Ja gadīsies izdevība, būs jāpapēta, kas ir «Vienlīdzīgo Virspadome» …
Ruts paskatījās pulkstenī. Oho, jau astoņi! Apbrīnojami, šodien neviens viņu vēl nav traucējis. Arī sarunu ekrāni klusē … Jo labāk! Pirmā oficiālā tikšanās paredzēta desmitos. Tātad viņa rīcībā vēl ir divas stundas, kuras var pavadīt pēc sava prāta.
Svilpodams viņš devās zem dušas nomazgāties, pēc tam apģērbās un izgāja uz balkona. No šejienes, no Roktaunas vislepnākā hoteļa «Paradīze» četrdesmit astotā stāva, kā uz delnas bija pārskatāma visa apkaime desmitiem kilometru līdz pat tālumā tikko saredzamo zilgani violeto kalnu pakājei. Apakšā agrā rīta baložkrāsas dūmakā pletās milzīgās pilsētas kvartālu kvadrāti. No daudzkrāsainas jumtu mozaīkas, ko vietām šķērsoja apstādījumu zaļās joslas, pacēlās «Paradīzei» līdzīgas daudzstāvu namu šaurās, stiklotās kārbas. Austrumos, kur tās pāršķēla rīta saules stari, tās bija duļķaini caurspīdīgas, bet rietumos, atspoguļodamas stiklotajās sienās saules gaismas plūsmu, spoži mirdzēja. Tālumā aiz tikko samanāmās pilsētas robežas zaļoja ceļu sudrabotā tīmekļa caurausti līdzenumi. Gandrīz nesaskatāmajos šī tīmekļa mezgliņos vēl kaut kas pa brīžam iemirgojās — un tā līdz pašam apvārsnim.
Ruts dziļi ievilka elpu. Atbalstījās pret balustrādi. Tā bija Zeme, kuru viņš nebija desmit gadu redzējis. Viņa Zeme… Rīta vējš patīkami atvēsināja seju, uzvēdīdams savādu dzestrumu un trūdu smaku, tikko jaušamu ziedu aromātu. Bet varbūt tā tikai šķita… Viņš taču bija aizr mirsis, kā smaržo ziedi, zāle un mežs, aizmirsis zemes vēja pieskārienu. Viņš vispār pa šiem gadiem daudz ko aizmirsis. Kosmosa kuģī un viņu bāzē uz Plutona kondi- cionētais gaiss bija sterili tīrs — kā destilētais ūdens, kam nav nekādu īpašību un pazīmju. Tas gluži vienkārši nebija sajūtams. Kalpoja tikai elpošanai. Un nekad neko neatgādināja. Bet šis rīta vējš un šīs smaržas tūlīt tik daudz ko atsauca atmiņā …
Ruts ieklausījās. Bija apbrīnojami kluss. Lejā uz ielām jau sākās kustība, taču neviena skaņa nesasniedza šo augstumu. Jā, te daudz kas bija mainījies, daudz kas… Agrāk netika celti tik augsti nami, arī tādu pilsētu nebija. Roktauna būtībā bija viena no milzum daudzajām parastajām pilsētām, kas pēdējos desmit gados bija izaugušas Vidējos Rietumos. Sasodīts, desmit gadi! Viņa desmit gadi, ko viņš' nodzīvoja kosmosa kuģī un zem Plutona melnajām debesīm, — tie ir divdesmit septiņi Zemes gadi. Vairāk nekā ceturtdaļa gadsimta! Viņš tagad ir septiņpadsmit gadu jaunāks par saviem vienaudžiem, ar kuriem kopā uzsāka dzīves gaitas. Saprotams, ka neviens no vecajiem draugiem viņu nesagaidīja. Viņiem jau sen pāri sešdesmit… Varbūt daudzi vairs nemaz nav dzīvi…
Pat Regija tagad ir daudz vecāka par viņu. Regija… Kāpēc viņš pēkšņi šodien atcerējās Regiju?… Toreiz,pirms aizlidošanas, pirms desmit gadiem vai ceturtdaļgadsimta, viņš bija sev pavēlējis aizmirst viņu uz visiem laikiem. Uz Plutona viņš nepārkāpa šo pavēli. Tikai šodien … Ek, Regija, Regija… Viss būtu bijis pavisam citādi, ja vien … Ruts sakoda zobus un papurināja galvu. Kādēļ vajadzīgas šīs atmiņas! … Regija viņu nemīlēja. Pat neatnāca pavadīt… Viņai dzīvē bija savs mērķis, viņam neizprotams. Vai Regijai izdevies to sasniegt? Vai viņa bija laimīga? Vai viņa tagad ir laimīga? Un — galvenais — kur viņa ir? …
Ruts pēkšņi neparasti skaidri saprata, kāpēc viņš tik vērīgi ielūkojas pretimnācēju sejās, kāpēc uzmanīgi caurskata rīta pasta sūtījumus, kāpēc tā izvēlējās vārdus bezgala daudzajās intervijās. Īstenībā viņš visu laiku gaidīja tikai vienu vienīgo tikšanos, vienu vienīgo vēstuli un, stāvēdams videoekrānu priekšā, vērsās tikai pie viņas vienīgās uz visas Zemes. Vai Regija zināja, ka viņš ir atgriezies? Vai ir redzējusi viņu? Dzirdējusi viņa vārdus? Vai saprata, ka tie domāti tikai viņai vienai pašai? Bet ja nu pēkšņi arī Regijas vairs nav starp dzīvajiem? Nē, nē, tas nevar būt! Ja Regija būtu nomirusi, viņš to justu pat uz Plutona. Un tad . ..