Policists, kas sēdēja ar muguru pret durvīm, kādam uzsauca:
— Jā, četrdesmitajā kvartālā pievienojuši vēl vienu … Nē, ar nazi… Kaut kāda studente … Nu kā tad …
Durvis aizcirtās, noslāpēdamas beigu frāzes. Ruts atkal noslīga uz sola un sastinga — neko nedomādams, nepakustēdamies.
Beidzot viņš tika aicināts pie komisāra. Kabinetā bija vairāki policijas darbinieki. Viņi paklusu sarunājās savā starpā un nepievērsa Rutām nekādu uzmanību. Komisārs, pavecāks korpulents cilvēks ar brillēm, sēdēja pie galda un lasīja kādu papīru. Ruts diezgan ilgi nostāvēja pie galda, iekams komisārs, pat nepaskatījies uz viņu, sāka nopratināšanu.
Tiklīdz Ruts nosauca savu vārdu, istabā iestājās klusums un visu skatieni pievērsās viņam. Komisārs pamāja ar roku, un tajā pašā mirklī parādījās krēsls un Ruts tika uzaicināts apsēsties.
Viņš īsi pastāstīja, kas noticis, sākdams ar to brīdi, kad bija izdzirdējis kliedzienu un izskrējis uz ielas.
Komisārs nogrozīja galvu.
— Diemžēl pēdējā laikā tas notiek arvien biežāk… Mēs praktiski esam bezspēcīgi. Roktaunā ir vairāk nekā astoņi miljoni iedzīvotāju.
— Bet vai jūs mēģināsiet atrast noziedznieku? — Ruts asi jautāja.
— Protams, taču es nevaru apsolīt, ka tas izdosies. Parasti mēs atklājam tikai daļu noziegumu. Nelielu daļu.
— Vai šoreiz jūs turat kādu aizdomās?
Ruts ievēroja, ka virsnieki saskatās.
Komisārs uzmanīgi palūkojās uz viņu.
— Gan jā, gan nē, kapteiņa kungs. Pilsētā ir daudz visādu padibeņu. It īpaši centra kvartālos… Taču es personiski sekošu šai lietai un informēšu jūs par rezultātiem. Jūs taču dzīvojat «Paradīzē», vai ne?
Ruts apstiprinoši pamāja.
Komisārs pavēstīja, ka viņš esot brīvs un tūlīt policijas mašīnā tikšot nogādāts «Paradīzē».
Ruts apjautājās, vai viņam kādu laiku jāpaliekot pilsētā sakarā ar to, kas noticis, vai arī viņš var aizbraukt.
— Lūdzu, kad vien vēlaties un kur vēlaties.
— Un vēl viens jautājums, komisāra kungs. — Ruts ar pūlēm atvilka elpu, — Kas notiks ar meitenes mirstīgajām atliekām?
Komisārs paraudzījās pulkstenī.
— Patlaban beidzas anatomiskā izmeklēšana, bet tālāk jau — kā parasts.
— Ko tas nozīmē?
— Naktī viņa tiks kremēta. Pīšļus nosūtīs radiniekiem … Jūs tāču viņu pazināt, kapteini, vai ne?
— Kopš vakardienas …
— Skumji, protams, — komisārs teica. — Bet tur, — viņš nez kāpēc norādīja ar pirkstu gaisā, — jūs arī redzējāt ne viena vien cilvēka nāvi.
Ruts klusēdams pamāja.
— Ardievu, kapteiņa kungs. Man bija prieks ar jums iepazīties.
Rutām pietika spēka vienīgi paklanīties …
* * *
Io sagaidīja viņu uz sliekšņa. Robota iesārtās ačeles uzliesmoja un sāka mirgot, kad tas ieraudzīja, cik nekārtīgs ir Ruta uzvalks.
— Es sagatavošu vannu, — Io teica parastās sasveicināšanās vietā.
Ruts, ne vārda neatbildējis, atlaidās krēslā. Negribējās neko domāt. Laiku pa laikam ienāca prātā, ka ir kaut kas jāizlemj, taču tūlīt šī doma izplūda tukšumā. Io parādījās te no vienas puses, te no otras, bet Ruts nepievērsa viņam uzmanību. Beidzot Io elektronu smadzenēs acīmredzot iedarbojās kāds signāls, un robots izrādīja iniciatīvu.
— Zvanīja skaista melnace meitene, — Io, nostājies pie Ruta krēsla, noskaldīja, urbdamies patronā ar savām iesarkanajām ačelēm.
Ruts nodrebēja un pacēla galvu.
— Kāda meitene?
— Skaista meitene ar melnām acīm, — Io atkārtoja. — Kapteinis, iedams prom, pavēlēja gaidīt viņas zvanu. Viņa piezvanīja.
— Ko viņa teica?
— Viņa teica, ka neatnākšot. Un vēl — lai kapteinis viņu nemeklējot.
— Kad tas bija?
— Astoņpadsmitos četrdesmit.
Šajā laikā Karija bija viņa rokās nomirusi… Ruts paberzēja pieri. Te nu viņiem kaut kas nebija izdevies… Viņu grib pilnīgi izolēt, tas ir skaidrs … Vakar viņi bija redzēti kopā. Šorīt^ no rīta kāds droši vien bija runājis ar Kariju, protams* draudējis viņai… Tādēļ viņa neuzdrošinājās Rutām zvanīt un gaidīja viņu pie «Paradīzes». Viņi uz kādu brīdi bija pazaudējuši Karijas pēdas un bija pārliecināti,, ka viņa baidīsies nepaklausīt. Šim zvanam droši vien vajadzēja imitēt Karijas atteikšanos turpmāk satikties. Viņi zināja, ka Ruts ir izgājis no hoteļa un istabā palicis Io, kurš nekad nav redzējis Kariju. Viņi nebija paredzējuši, ka parādīsies Karija… Bet, ja tā ir taisnība, Karija gājusi bojā tikai viņa — Ruta dēļ… Viņam bija sekojuši no paša hoteļa… Bet viņa, protams, zināja, ar ko riskē. .. «Karija, Karija, ko tu esi izdarījusi. . .» Ruts čukstēja, zobus sakodis. «Es neesmu pelnījis šo upuri. Es pat neesmu spējīgs atriebt tavu nāvi… Kā teica tas policists? Pievienojuši… «Pievienojuši vēl vienu» .. . Viņiem tas kļuvis par profesionālu terminu. Pievienošana vairākumam! Ak to tas nozīmē! …»
— Vai kapteinis kaut ko teica? — Io pieliecās, cenzdamies ieskatīties Rutām acīs.
— Vai tiešām? Nē.-.. Es skaļi domāju. Vai tu zini, kas ir domas, Io?
— Jā. Nepārtraukti biostrāvu impulsi. Manas sistēmas robotiem ir intermitējoši impulsi. Tāpēc …
— Tu esi laimīgs radījums, Io. Es sāku domāt, ka labāk būt par tavas sistēmas robotu nekā par cilvēku.
— Es jums pateicos, kapteini Dorington. Atļaujiet jums atgādināt, ka vanna ir sagatavota.
— Tūlīt iešu … Taču vispirms pasaki man … Tu taču visu zini, vai ne? …
— Nē, visu ne. Manas sistēmas robotu programma ir ierobežota.
— Varbūt tu tomēr zini? Kuru šejienes policijā ir vairāk — cilvēku vai robotu?
— Policijā ir vienīgi «S» sistēmas roboti. Viņu ir vairāk.
— Tā jau man likās… Nav nekādas jēgas griezties policijā. Turklāt ja man nav nekādu pierādījumu. Karijai, bez šaubām, bija taisnība …
— Lai izsauktu policiju, jānospiež šī poga. — Io parā
dīja ar pirkstu, kura poga jāspiež. Viņa pirksta galā uzliesmoja un nodzisa sārta dzirkstelīte.
— Io, no tava pirksta arī var aizsmēķēt cigārus, — Ruts ieminējās, pieceldamies no krēsla.
— No visiem, — ar lepnuma pieskaņu nosvepstēja robots. Viņš izpleta roku pirkstus, un to galos uzliesmoja spožas dzirkstis. — Bet tā nevajag darīt, — Io piebilda. — Liels enerģijas patēriņš, un var izcelties ugunsgrēks.
— Izrādās, ka tu esi visai labi apbruņots. Ja tev uzbruks gangsteri, tu tiem vari lieliski dot piesmēķēt…
— Nē, — Io teica, — gangsteriem es nedošu piesmēķēt. Es aizsargāšos.
— Tieši to jau es domāju, — Ruts apstiprināja. — Ugunīgi pirksti nav slikts aizsargāšanās ierocis.
— Nē, — Io atkal iebilda. — Lai aizsargātos, ir īpaša programma. Taču, lai to ieslēgtu, jāizvelk drošinātājs.
— Drošinātājs?
— Jā. Tas te. — Io piebakstīja sev ar pirkstu apmēram tur, kur cilvēkam ir sirds. — Ja to izvelk, manas sistēmas robots var aizsargāties līdz pilnīgai iznīcināšanai.