— Citiem vārdiem sakot, bez bailēm un līdz uzvarai.
— Bet pēc tam manas sistēmas robots jānosūta uz pār- kausēšanu. Tāpēc nedrīkst izvilkt drošinātāju.
— Tātad viss skaidrs, — teica Ruts un devās uz vannas istabu.
* * *
Šo nakti Ruts negulēja. Pat nemēģināja to darīt. Viņš apsēdās krēslā pie galda, uz kura Io bija nolicis paplāti ar pudelēm. Ruts nespēja piespiest sevi sagatavot kokteili. Glāzi pēc glāzes viņš ielēja no pudelēm, kurās bija kas stiprāks, un dzēra tās citu pēc citas. Viņš nenoreiba, pat gluži pretēji — galva kļuva skaidrāka, izzuda tukšuma un bezspēcības sajūta, atgriezās miers un pašpārliecība. No rīta rīcības programma bija izdomāta …
Viņš, bez šaubām, izpildīs Karijai doto solījumu un aizbrauks no Roktaunas, bet mazliet vēlāk. Viņa pienākums ir atrast slepkavas un nodot tiesai, ja šeit tāda ir. Pretējā gadījumā viņš pats tos sodīs … Viņš vēl nezināja, kā to izdarīs, taču skaidri apzinājās: ja viņš to neizdarīs, viņam nebūs tiesību domāt par kaut ko citu. Visi apsvērumi par paša drošību tagad bija atvirzījušies sāņus. Pirmām kārtām — viņa parāds Karijas piemiņai. Bez šaubām, tas nav labi, ka viņš ir gluži viens. Pat uz Io palīdzību nebija ko cerēt… Tomēr zināmas izredzes viņam ir! … Viņa rīcībā ir septiņas dienas, tas nav maz. Kad bija jāuzmin Rēgu Labirinta noslēpums, viņam bija trīsreiz mazāk laika. Pretinieks arī bija diez vai mazāk bīstams un viltīgs… Bet viņš bija uzminējis noslēpumu un atradis izeju, kā glābties.
Rītausma viņu sastapa uz balkona. Viņš raudzījās guļošās pilsētas kvartālu aprisēs. Kaut kur tur, lejā, ieperinājušies briesmoņi — vēl ļaunāki par tiem, kādus viņš bija iznīcinājis Rēgu Labirintā, briesmoņi, kuru vainas dēļ Karijas burvīgais ķermenis šonakt kļuva par pelnu sauju. Viņam tie jāatrod .. . Vai arī, Ruts pavīpsnāja, jāpievienojas vairākumam … Miljardiem nelaiķu, kuru vidū jau ir Džeina, Karija un varbūt pat Regija… Savādi, šoreiz atceroties viņu, sirdī vairs neiedūra dziļa sāpe. Rutām pēkšņi bija radusies pārliecība, ka šajā pēdējā cīniņā, kuru viņš sāk, Regija, ja būtu bijusi blakus, katrā ziņā nostātos viņa pusē. Un viņš justos vēl stiprāks.
Mākoņu plaisās arvien spožāk iedegās rītausma. Nobālēja zvaigznes, virs galvas aizvien gaišāka kļuva debess. Tikai lejā, «Paradīzes» pakājē, gulēja tumsa. Cauri tai tik tikko spraucās ielu apgaismojuma pavedieni, vēl nenodzēstu reklāmu reti zibšņi, braucošo mašīnu gaismas lāsumi. Dienvidos un dienvidaustrumos milža padebeši. Tie tuvojās. Mākoņu ēna pakāpeniski noslīga pār pilsētu, kura modās no miega .. .
Io no rīta ieradās ar tukšu paplāti. Pasta sūtījumu nebija. Ruts neko arī negaidīja. Viņu interesēja tikai viens: vai Vienlīdzīgo Virspadome atgādinās par sevi? Taču ari tā pagaidām klusēja. Acīmredzot nogaidīja, domājot, ka viņš vēl nav atguvies pēc vakardienas … Jo labāk! Varbūt šodien vispār liks viņu mierā.
Ruts bija paņēmis līdzi no «Meteora» tikai dažas mantas, un starp tām bija neliela automātiska pistole — ierocis, ar kuru nekad negadījās kļūme un kuram piemita milzīgs iznīcinošs spēks. Pistolei bija divi stobri: augšējais šāva ar parastajām lodēm, bet apakšējais — ar urāna lodēm. Pietika ar vienu tādu lodi, lai iznīcinātu automašīnu vai avionu. Cilvēks, kuram trāpīja tāda lode, gluži vienkārši izkūpēja gaisā… Ruts bija paņēmis pistoli kā
suvenīru, bet tagad tā varēja noderēt. Tā bija nolikta čemodānā pašā apakšā — turpat, kur daži urāna rūdas paraugi un mazs pūkains pērtiķītis — Džeinas iemīļotā lellīte. Ruts izņēma no sienas skapja čemodānu, atvēra to un iebāza roku līdz pašam ceļasomas dibenam. Pataustīja… Pistoles nebija. Vēl neticēdams, Ruts izbēra visu čemodāna saturu uz grīdas. Pistoles tur nebija.
Ruts paberzēja pieri ar delnas virspusi. Atkal aizsteigušies priekšā … Vēl viens punkts viņiem par labu!…
Izdzirdējis troksni, parādījās Io un, neteikdams ne vārda, blenza uz nekārtībā sasviestajām mantām.
— Novāc! — Ruts īsi pavēlēja.
Io apsēdās pie čemodāna.
«Protams, nav izslēgts, ka to varējis izstrādāt Io,» Ruts domāja, vērodams, cik rūpīgi Io sakārto čemodānu. Robota uzmanību nezin kāpēc saistīja pūkainais pērtiķēns. Viņš pagrozīja to metāla pirkstos un atskatījās uz Rutu.
— Atmiņas, — Ruts teica. — Vai tu zini, Io, kas ir atmiņas?
— Bioelektrisks impulss, kas vērsts pagātnēm — Io noskaldīja, nenolaizdams no Ruta savas apaļās acis.
— Laikam var būt arī tā, — Ruts pamāja, — kaut gan dažreiz tas ir daudz sarežģītāk …
— Es zinu, — robots teica, uzmanīgi ielikdams pērti- ķēnu čemodānā.
— Ko tu zini? — Ruts pajautāja.
— Ka viss ir daudz sarežģītāk, nekā tas ierakstīts manas sistēmas robotu elektroniskajā atmiņā.
Ruts pašūpoja galvu. Ja Io ir viņu robots, nebūs tik viegli to pieķert… Atteikties no Io pakalpojumiem? Tad jau viņam jāpaliek gluži vienam… Lūgt, lai atsūta citu? Bet kāda garantija, ka jaunajam robotam varēs vairāk uzticēties? Nē, labāk lai paliek Io, jo sevišķi tāpēc, ka Rutām ar viņu izveidojusies zināma saprašanās. Jābūt vienīgi piesardzīgākam un izdevīgā brīdī jāpārbauda Io lojalitāte.
— Es tagad nobraukšu lejā uz restorānu pabrokastot,— Ruts teica. — Būšu atpakaļ pēc stundas vai pusotrām. Ja šajā laikā te kāds atnāks un jautās pēc manis, palūdz, lai uzgaida. . . Palūdz, — Ruts atkārtoja, — un nelaid laukā no šejienes, kaut arī tev nāktos… nāktos aizturēt ar varu — protams, saprāta robežās … Vai tu saprati, Io?
— Sapratu, — robots atbildēja. — Man nav ar spēku jāaiztur cilvēki, bet, ja jūs esat pavēlējis, tas tomēr jādara.
— Tikai nesagādā aizturētajam nekādas nepatikšanas. Vai tu saprati?
— Sapratu.
Ruts nobrauca uz restorānu. Tajā bija diezgan daudz apmeklētāju, un Ruts, pagrozījies burzmā pie bāra, izgāja no turienes. Šauras kāpnes izveda viņu «Paradīzes» galvenās halles pretējā pusē. Šeit pie durvīm stāvēja tikai robots — šveicars. Viņš paklanīdamies sveicināja Rutu un nospieda durvju slēdzi. Tās atbīdījās, un Ruts izgāja uz ielas. Ja viņam kāds sekotu, tas, visticamāk, gaidītu viņu iznākam no galvenās halles. Šeit turpretī bija izredzes pazust nepamanītam. Pie tuvākā ielu krustojuma Ruts paņēma brīvu automašīnu un pavēlēja šoferim — robotam aizvest viņu uz Kosmosa lidojumu pārvaldi.
Pirmajā dienā pēc atgriešanās Ruts tur bija svinīgā pieņemšanā, kas tika rīkota viņam par godu. Viņš neskaidri atcerējās, ka pārvaldei jāatrodas netālu no «Paradīzes». Tā patiešām bija.
Pēc pāris minūtēm Ruts jau iegāja ģenerāldirektora pieņemamajā telpā. Diemžēl ģenerāldirektora nebijā.
Jauna sekretāre ar burvīgas lellītes marmora seju — Ruts bez pūlēm pazina «S» sistēmas robotu —, tik tikko pagriezusi galvu uz viņa pusi, vienaldzīgi nočiepstēja, ka ģenerāldirektora kungs uz pāris dienām izbraucis.
— Kad viņš būs atpakaļ? — Ruts vaicāja.
— Piezvaniet pēc nedēļas.
— Man nepieciešams personiski satikt ģenerāldirektoru. — Ruts nosauca savu vārdu. — Mums bija norunāts tikties…
— Piezvaniet pēc nedēļas.
— Vai varu tūlīt redzēt kādu no vicedirektoriem?
— Nezinu. Griezieties viņu ofisā. Tie ir septītajā, vienpadsmitajā un ceturtajā stāvā.
— Vai jūs nevarētu uzzināt, kurš no viņiem patlaban ir sastopams?