— Mēs abi iedzērām par nemirstību, kapteini. Bet kas būtībā ir nemirstība? Paskatieties, šie, — resnītis pameta ar roķeli uz portretu pusi pie pretējās sienas, —- viņi visi ir pelnījuši tiesības uz nemirstību, bet viņi visi ir miruši, visi ir miruši.. . Citi gājuši bojā kosmosā, citi — tepat… Zem katra portreta ir divi datumi — dzimšanas un miršanas gads. Vai tā ir kāda nemirstība, kapteini? Tai jābūt citai. Nemirstībai, kas izriet no ilga mūža. Dzīvas būtnes nemirstība — mana, jūsu… Vai esat ar mani vienisprātis?
— Nē, — Ruts teica.
Stindzinošais vājums pamazām pārgāja. Galva atkal kļuva skaidra.
— Jūs man nepiekrītat? — resnītis brīnījās. — Kādēļ gan ne?
— Pirmkārt, tur, pie sienas, es redzu ari savu portretu. Tātad ne jau viņi visi ir miruši… Otrkārt, nemirstīgs ir tikai tas, kas paveikts, varoņdarbs ir nemirstīgs … Viss pārējais neglābjami pārvēršas pīšļos, mūsu abu ārējā čaula ari, pulkvedi. Bet piemiņa par darbiem var saglabāties.
Resnīša sejā uz mirkli izbrīnu nomainīja kāda cita izteiksme. Ruts nepaguva atšifrēt tās nozīmi, tomēr tā viņam kaut ko atgādināja, kaut ko labi pazīstamu … Pēkšņi pulkvedis skaļi iesmējās:
— Jums, kapteini, protams, ir taisnība» jums tūkstoš reižu ir taisnība! Jūs esat vienīgais dzīvais nemirstīgais
šajā kolekcijā. — Viņš vēlreiz norādīja uz portretiem. — Var teikt, nemirstīgais kvadrātā! Bet jūs taču esat dzēris hilhillu, un tas kaut ko nozīmē, — viņš atkal iesmējās. — Lūdzu, piedodiet man, biju aizmirsis, ka te jau pakārta arī jūsu ģīmetne. Te ir visi piloti, kas uz mūžu ierakstīti kosmosa varoņu grāmatā. Kas attiecas uz varoņdarba nemirstību — es jums piekritu … Bet dzeriet taču hilhillu …
— Tomēr … — Ruts iesāka.
— Jā, jā, jums ir absolūta taisnība, mīļo kapteini, gan jums, gan man ir jāsteidzas. Mūs gaida tik daudz darbu. Liku, lai mūsu sarunas laikā atvieno visus ekrānus. Citādi mēs jau sen būtu pārtraukti. Biju bezgala priecīgs, ka varēju ar jums iepazīties. Nāciet pie manis, kad vien vēlaties. Tiesa gan, es uz pāris dienām nozudīšu, bet pēc tam — jebkurā laikā.
— Es taču… — Ruts atkal iesāka.
— Par darbu — vēlāk. Kur mums jāsteidzas? Atpūtieties! Iepazīstieties ar Zemi. Te jau nav vairs tā, kā bija, kad jūs aizbraucāt. Pierodiet vien… Novēlu jums patīkamu izklaidēšanos.
Viņš uzstājīgi stūma Rutu uz durvīm.
— Es tomēr gribētu zināt, — Ruts teica, — uz ko varu turpmāk cerēt. Un kad man jāatgriežas darbā? Es negrasos …
Pulkvedis neļāva viņam pabeigt.
— Protams, protams … Mēs apspriedīsimies un sameklēsim jums kaut ko pienācīgu. Bet pagaidām atpūtieties, tikai atpūtieties .. . Tātad, kapteiņa kungs, uz redzēšanos, ceru, ka uz drīzu redzēšanos …
Viņi jau bija pie durvīm.
Iedams laukā, Ruts vēlreiz pameta skatienu uz savu portretu, un tagad viņam šķita, ka zem tā arī melnē divi datumi.
Pārsteigts un sapīcis Ruts no stiklā, titānā un pulētā akmenī mirdzošās «Kosmonautikas pils» — kā piloti mēdza saukt Kosmosa lidojumu pārvaldi — izgāja uz ielas. Ausīs vēl skanēja pulkveža baiss …
Tas tik ir tips! No kurienes tādi pārvaldē rodas? Interesanti — kur viņš ir lidojis un vai vispār ir lidojis?…
Astronautikas pulkveža pakāpe taču uzliek daudzus pienākumus … Varbūt kļuvis par birokrātu, sēdēdams vicedirektora krēslā? Ar dažiem tas ātri notiek. Pirmais Ruta skolotājs kapteinis Bjerns — vecs kosmosa vilks — jau pirms četrdesmit gadiem apgalvoja, ka pārvaldes ierēdņi jāmainot divas reizes gadā. Bjerna portrets nekarājās vicedirektora kabinetā, bet Bjerns taču kādreiz bija slavens pilots — viņš pirmais nosprauda bīstamākās trases kosmosā asteroīdu joslā un tālāk — uz lielajām planētām.
Bet ko nozīmē tas otrs datums pie viņa paša portreta? … Vai viņam būtu izlicies? Ruts tagad nožēloja, ka pieklājība nebija ļāvusi viņam pieiet pie sava portreta un precīzi pārliecināties. Interesanti — kā būtu rīkojies pulkvedis? Vai atkal visu pārvērstu jokā?… Viņš nekādā ziņā negribēja runāt par Ruta turpmāko darbu, kaut arī tāda saruna bez lieciniekiem neuzlika nekādus pienākumus. Nesaprotami, atkal tik daudz kas nav skaidrs … Vienīgais, ko Ruts ar savu vizīti pārvaldē bija panācis, — viņš uzzināja, ka visi vēl no viņa nav atsacījušies…
Tajā brīdī Ruts apķērās, ka iet nez uz kurieni, nedomādams par virzienu. Tuvākajā krustojumā viņš atskatījās. Nē, arī šoreiz viņu nebija pievīlusi pilota intuīcija. Netālu kādas ielas spraugā slējās «Paradīzes» gigantiskais tornis.
Ruts pagriezās uz «Paradīzes» pusi. Pēkšņi viņš bija spiests apstāties. Ietvi aizšķērsoja pūlis. Ļaudis klusēdami bija sastājušies kaut kam apkārt. Ruts mēģināja pāri pleciem un galvām redzēt, kas tur ir, bet neko neieraudzīja. Kāds cilvēks, kuru viņš nejauši bija pagrūdis, pagriezās un nopurpināja:
— Nav nekā interesanta. Atkal kāds izmeties laukā, — un parādīja uz atvērtu logu vienā no augšstāviem.
— Izmeties, kā tad! — nočukstēja kāda sieviete. — Izmetuši …
Pamanījusi Ruta vērīgo skatienu, viņa "ātri aizgāja.
Netālu atskanēja policijas mašīnas sirēna, un pūlis cirtās sāņus, aizraudams līdzi arī Rutu. Tas viss apbrīnojami atgādināja vakar notikušo …
Lai nebūtu jāspraucas cauri ļaužu baram, Ruts iegāja lielā universālveikalā. Staigādams gar pirmā stāva nodaļām, viņš pamanīja, ka viens skatlogs no ārpuses nošķiests ar kaut ko tumšu. Tieši tajā vietā rēgojās laužu pūļa galvas un policijas mašīnas zilais jumts. Veikala apmeklē
tāji bija aizņemti ar savām darīšanām. Neviens nepievērsa uzmanību incidentam uz ielas. Tādi gadījumi te droši vien nebija retums …
Pie otrās izejas no veikala Ruts ieraudzīja nodaļu, kurā tika pārdoti ieroči. Šajā nodaļā nebija daudz apmeklētāju.
Ruts piegāja un sāka aplūkot vitrīnas, kurās bija izlikti dažādu sistēmu revolveri, pistoles, karabīnes, mednieku dunči un citi duramie, cimdi ar metāla dzeloņiem un bezgala daudz visvisādu senlaiku ieroču, kas acīmredzot bija domāti kolekcionāru dažādajām gaumēm.
Pavecs pārdevējs ar klejojoša viduslaiku bruņinieka seju — askētiski iekritušiem vaigiem, plānu, uzkumpušu degunu, sirmām ūsām un ķīļbārdiņu — pienāca un sveicināja Rutu, laipni palocīdamies.
— Vai senjors kaut ko vēlētos?
Gan uzruna, gan akcents liecināja, ka viņš ir ārzemnieks. «Pirmais ārzemnieks, ko sastopu pēc atgriešanās,» Ruts klusībā nodomāja. «Agrāk viņu bija daudz vairāk …» Skaļi viņš sacīja:
— Es vēl neesmu izlēmis… Varbūt nopirkšu kaut ko interesantu…
— Senlaicīgie ieroči mums ir šeit…
Ruts vēlreiz nogāja gar antikvariāta vitrīnu.
— Vai nevēlaties Kārļa Lielā laika āvu vai ari šo Londonas bendes cirvi? — Pārdevējs, kurš izskatījās pēc klejojošā bruņinieka, norādīja uz vitrīnas stūri. — Septiņpadsmitais gadsimts. Lieliska mantiņa. Bet šeit,..
Ruta uzmanību ^saistīja pulēta koka spieķis ar izliektu kaula rokturi. Koks bija inkrustēts ar vissmalkākajiem metāla rakstiem.
— Kādēļ jūsu nodaļā ir šis spieķis?