— O-o! — «Klejojošā bruņinieka» vaigs kļuva gaišāks. — Uzreiz var pazīt lietpratēju. Tā ir lieliska manta. Napoleona laikmets.. Deviņpadsmitais gadsimts. Iekšā ir florete. Uz asmens — monogramma ar kroni. Neuzdrošinos apgalvot, bet pilnīgi iespējams, ka šis spieķis piederējis pašam Napoleonam. Starp citu, viņš bija Francijas imperators.
— Esmu dzirdējis, — Ruts pamāja, — Atļaujiet apskatīt.
«Klejojošais bruņinieks» atvēra vitrīnu un izņēma
spieķi. Tikko manāms roktura pagrieziens — un Ruta acu
priekšā nozibēja garš, zilgans asmens, plāns kā čūskas dzelonis un, kā redzams, ne mazāk bīstams.
— Te ir monogramma. — «Bruņinieks» rādīja uz trls- šķautņu asmens pamatu; tad viņš ar spēku atbalstījās pret asmeni. Tas salocījās un tad nosvilpdamies atliecās taisns.
— Es laikam ņemšu šo rotaļlietiņu, — Ruts nolēma.
— Jūs to nenožēlosiet… Vai nevēlaties vēl kaut ko?
— Nē… Lai gan — es varbūt nopirktu vēl labu automātisko pistoli.
— Vai jums atļauja ir līdzi?
— Kāda atļauja?
— No policijas. Vai tad jūs nezināt, ka mēs visus šaujamos ieročus pārdodam, tikai ja uzrāda atļauju?
— Es nesen atgriezos … no ārzemēm …
— Tādā "gadījumā dabūjiet atļauju un atnāciet nākamnedēļ.
— Kāpēc tieši nākamnedēļ?
— Nu … Parasti, lai dabūtu atļauju, paiet nedēļa.
— Bet vai tagad jūs man neko nevarat piedāvāt?
— Skaidrs, ka varu. No senlietām: krama divkauju pistoles — astoņpadsmitais gadsimts, kovboju kolti — deviņpadsmitā gadsimta beigas, dāmu salona pistoles — divdesmitais gadsimts. Turklāt medību ieroči un, protams, PPN.
— Piedodiet, bet es nesaprotu… — Ruts mulsi pasmaidīja. — Pēdējos gadus dzīvoju ārzemēs… Kas ir PPN? Nekad neesmu dzirdējis par tādu.
— O! — «klejojošais bruņinieks» brīnījās. — Jūs nezināt? Tā arī nav slikta manta — tuvcīņas pistole. īpaši paredzēta pašnāvniekiem: PPN — pašnāvnieka pēdējā nopūta.
Nu bija pienākusi Ruta reize brīnīties.
— īpaši pašnāvniekiem? — viņš atkārtoja, vēl nebūdams pārliecināts, vai «bruņinieks» nejoko. — Bet es domāju, ja ar kaut ko var nošauties, tad ar to var arī nošaut …
«Klejojošais bruņinieks» sāka smieties, tā ka kļuva redzami bojāti, dzelteni zobi.
— Tā gluži nav, jaunais cilvēk, tā gluži nav… PPN ir pistole, kas paredzēta speciālam gadījumam. Tās lode izstieptas rokas attālumā zaudē nāvējošo spēku. Ja jūs šausiet uz kādu, kurš stāv no jums metra attālumā, efekts būs tāds, it kā jūs šautu ar zirni. Ar to var šaut tikai no neliela atstatuma. Bet, ja jūs neesat pašnāvnieks un gri
bat trāpīt kādam citam, tad daudz drošāk un parocīgāk ir izmantot dunci vai šo zobenu. Es jums neieteiktu likt lietā PPN nedz uzbrūkot, nedz aizstāvoties.
— Pateicos par konsultāciju, — Ruts teica, — tomēr iesaiņojiet man pāris PPN.
— Kā vēlaties! — «Klejojošais bruņinieks» palocījās.
— Jūs laikam neesat šejienietis? — Ruts jautāja, saņemdams iepirkumus.
— Nē. Lai gan — es jau sen šeit dzīvoju. Esmu spānietis. Man bija jāatstāj sava zeme pēc revolūcijas …
Ruts atteicās no atlikuma, un «klejojošais bruņinieks» pavadīja viņu līdz pašām durvīm.
Kad Ruts izgāja uz ielas, policijas mašīna jau bija aizbraukusi un pūlis izklīdis. Divas meitenes, ģērbušās baltos kombinezonos, ar sukām mazgāja ietvi un skatlogu.
Ruts pagriezās un devās uz «Paradīzi», vicinādams nupat nopirkto spieķi.
«Es tomēr vēl daudz ko nezinu,» pa ceļam viņš domāja.
«Tātad izrādās, ka Spānijā arī notikusi revolūcija.»
* * *
«Paradīzē» viņu gaidīja pārsteigums. Kad Ruts iegāja savos apartamentos, Io nebija parastajā vietā. Rokas izpletis, robots stāvēja salona galā un aizšķērsoja kabineta durvis. Izdzirdējis soļus, viņš atskatījās un pagāja sāņus, atbrīvodams Rutām ceļu. Jau salonā Ruts pamanīja, ka viņa kabinetā kāds ir.
— Kapteini Dorington, jūsu pavēle izpildīta, — Io no- svepstēja. — Viņš gaida. Es lūdzu pagaidīt, un viņš gaida …
Ruts ātri iegāja kabinetā. No dīvāna pielēca kājās drukns cilvēks ar sarkanu seju. Viņa uzvalks bija sabur- nīts, kaklasaite sagriezusies uz muguras, kreisais svārku atloks līdz pusei atrauts. Svešā sirmie mati bija izspūruši, bet skatienā jaušamas bailes un sašutums.
— Ceru, ka jūs esat kapteinis Doringtons? — viņš iespiedzās un, acis tuvredzīgi miegdams, blenza Rutām tieši sejā.
Balss šķita pazīstama. Ieskatījies vērīgāk, Ruts pazina savu advokātu Hamfriju Koksu.
— Koksa kungs? — Ruts vēl aizvien nespēja noticēt savām acīm. — Ko tas nozīmē? Kas jums noticis? Kur ir jūsu brilles?
— Vai tas esat jūs? — advokāts atkal iespiedzās. — Nu tad beidzot! Un jūs vēl nekaunaties jautāt, ko tas nozīmē? … Kur ir manas brilles? Te ir manas brilles, cienītais kungs! Redziet, kas no tām palicis! Papriecājieties! — Sagramstījis kabatā sauju sašķaidītu stiklu un rāmja lausku, viņš piebāza to Rutām pie deguna. — Jūs esat aizmirsis, ka neatrodaties kosmosā vai uz Neptūna, kur varējāt nodarboties ar visādām nekrietnībām.
— Jūs laikam gribējāt teikt — uz Plutona? — Ruts laipni izlaboja.
— Vai tam kāda nozīme! Jūs par to atbildēsiet! Jūs … Jūs pavēlējāt savam robotam, lai tas man uzbrūk. Es nevēlos ielaisties ar jums nekādās darīšanās. Es atsakos kārtot jūsu lietas. Saku jums to pilnīgi oficiāli. Uz galda atrodas mans rakstiskais paziņojums.
— Koksa kungs, nomierinieties! Tas ir kaut kāds pārpratums. Paskaidrojiet, kas noticis!
— Bandītisms! — advokāts atkal iekliedzās, taustīdams sev aiz muguras kaklasaiti.
— Atļaujiet, es jums palīdzēšu. — Ruts piedāvājās, pastiepdams roku.
— Nepieskarieties man! Jūs esat gangsteris, nevis astronauts.
— Paskaidrojiet taču, kas noticis!
— Jautājiet savam robotam, kuram esat pavēlējis mani nogalināt.
— Koksa kungs, kādas muļķības! Jūs pats neticat tam, ko runājat. Neredzu jums nevienu skrambiņu, bet par brillēm un uzvalku es jums noteikti atlīdzināšu.
— Bez šaubām! Vai atlīdzināsiet arī par morālajām ciešanām, kuras esat man sagādājis?
— Ar prieku. Cik jūs vēlaties?
— Neko es nevēlos. Izlaidiet mani laukā!
— Bet kas tad jums neļauj iet?
— Viņš! — advokāts aiztrūkstošā balsī iekliedzās, norādīdams uz Io. — Viņš aizturēja mani šeit trīs stundas, nelaizdams mani ārā, neļaudams man tuvoties videofo- nam. Jūs taču nenoliegsiet, ka esat pavēlējis to darīt?
— Es patiešām teicu, lai viņš lūdz manus iespējamos viesus pagaidīt, līdz es atgriezīšos. Taču nebiju paredzējis …
— O-ho-ho, lai lūdz! — advokāts, paslējis rokas pret griestiem, atkal nespēja savaldīties. — Tā tikai ir lūg
šana! Tas ir uzbrukums personas neaizskaramībai. Ja es jūs iesūdzēšu tiesā …
— Koksa kungs, jūs mani ,neiesūdzēsiet tiesā, — Ruts viņu mierīgi pārtrauca, — daudzu iemeslu dēļ neiesūdzē- siet… Bet, kas attiecas uz personas neaizskaramību mūsu valstī, tad vakarvakar pilsētas centrā gandrīz manā acu priekšā tika nogalināts cilvēks — tika nogalināta sieviete, bet šodien, pirms pusstundas, kāds cits cilvēks izmests pa logu. Apmēram no divdesmitā stāva… Un šķiet, ka nevienā tas neizraisīja īpašu izbrīnu…