Advokāts izbijies pašķielēja uz atvērtajām balkona durvīm un steigšus atkāpās pie kabineta pretējās sienas.
— Koksa kungs, es to neteicu tādēļ, lai jūs baidītu, — Ruts turpināja, — taču man šķita, ka tieši ar personas neaizskaramību šeit viss nav gluži kārtībā… Tāpēc — labāk bez demagoģijas … Par bēdīgo pārpratumu lūdzu mani atvainot. Es jūs šodien negaidīju. Turklāt biju paredzējis atgriezties daudz ātrāk.
— Tik un tā es kategoriski atsakos kārtot jūsu darīšanas.
— Viņš to pateica, tiklīdz bija šeit ienācis, — pēkšņi atskanēja Io svepstīgā balss.
Ruts pagriezās. Robota iesarkanās ačeles bija pievērstas advokātam. To izteiksme neizraisīja šaubas. Io acīs bija lasāms naids.
— Par ko tu runā, Io? — Ruts jautāja, atbīdīdams robotu tālāk no advokāta.
— Viņš atnāca, tiklīdz jūs bijāt aizgājis, kapteini Do- rington. Viņš teica, ka vairs nekārtošot jūsu darījumus. Lūdza jums to paziņot. Pēc tam iedeva vēstuli un gribēja aiziet. Es lūdzu pagaidīt. Viņš negribēja. Tad es lūdzu vēlreiz. Viņš negribēja, kliedza visādus vārdus; dažus es zinu — tie ir slikti vārdi, citus nebiju dzirdējis, taču es tos iegaumēju …
— Kur ir vēstule? — Ruts jautāja, vērsdamies pie advokāta.
— Jūsu robotam kaut kas nav kārtībā ar programmu, — labu brīdi klusējis, advokāts nomurmināja, — iesaku jums to nomainīt.
— Kur ir tā* vēstule? ,
— Vēstule, kuru es šeit uzrakstīju? Tā ir uz jūsu galda …
— Io, vai šī ir tā vēstule? — Ruts jautaja, norādīdams uz aploksni, kas atradās uz galda.
— Nē, — robots atcirta. — To vēstuli viņš paķēra, kad es negribēju, lai viņš aiziet…
— Koksa kungs, kur ir pirmā vēstule? — Ruts atkārtoja tādā tonī, kas nevēstīja neko labu.
— Kapteini, es jums apgalvoju, ka jūsu robotam šeit viss nav kartībā, — advokāts pagrozīja pirkstu sev pie deniņiem, — vai arī citā vietā. Nododiet viņu pārkausēt. Citādi viņš nodarīs daudz posta. Zvēru jums, ka nekādas citas vēstules nav bijis …
Io nemierīgi sakustējās.
— Runā, Io! — Ruts pamāja.
— Viņš saplēsa vēstuli un ielika tur. — Io norādīja ar pirkstu uz advokāta jakas kabatu labajā pusē.
— Koksa kungs, dodiet šurp to, kas atlicis. — Ruts pastiepa roku. — Nu, veikli! Neieteicu turpināt šo teātra spēlēšanu.
Advokāts klusēdams nometa uz galda pušu pārplēsto aploksni.
— Interesanti — vai jūs pats to izdomājāt vai arī jūs kāds ir samācījis? — Ruts domīgi ieminējās, salikdams kopā konverta abas puses. — Nē, nē, jūs varat neatbildēt, — viņš turpināja, pamanījis, ka advokāts izbijies spēji atkāpjas. — Divas vēstules par vienu un to pašu .. . Atteikums kvadrātā . . . Šajā jūs atsakāties kārtot manus darījumus, atsaukdamies uz apstākļiem; otrajā, kuru es vēl neesmu lasījis, protams, motivējat šo atteikšanos ar uzbrukumu jūsu neaizskaramībai.. . Apsveicu, Koksa kungs, jūs esat laikus atkāpies… Ne vēlāk kā rīt no rīta kapteinis Doringtons ierastos jūsu kantorī ar veselu blāķi jautājumu: par personas neaizskaramību šajā brī- num jaukajā valstī, par Vienlīdzīgo Virspadomi, par ostrakismu, kam tiek pakļauts cilvēks, kurš tikko atgriezies uz Zemes pēc ceturtdaļgadsimta prombūtnes, un vēl šo to . . . Jums nāktos klientam atbildēt. Iespējams pat, ka minētais kapteinis Doringtons palūgtu jūs noformēt viņam izbraukšanas vīzu kaut kur uz Austrāliju vai… uz Kanāriju salām. Turpretī tagad viss ir vienkārši: tā nav jūsu daļa. Bīstamais klients vairs nav klients. Lai pats tiek galā, kā prot…
— Nesaprotu, par ko jūs .., — advokāts murmināja, slaucīdams ar piedurkni sviedrus no pieres.
— Bez šaubām, bez šaubām! — Ruts pamāja. — To ir grūti saprast… Es arī jūs varētu saprast tikai ar vienu vienīgu nosacījumu, ka jūs kāds piespiedis tā rīkoties. Tādā gadījumā, kaut arī man sakarā ar jūsu atteikšanos rodas visādi sarežģījumi, es jūs tomēr uzskatītu par vairāk vai mazāk godīgu cilvēku un pat neatgādinātu, ka esmu jums visus šos gadus .maksājis… Bet ja tā, Koksa kungs, ir jūsu paša iniciatīva… — Ruts pagrozīja galvu.
— Es jums zvēru …
— Nezvēriet… Sen jau vairs neticu zvērestiem. Kam jūs nodosiet manas lietas?
— Kuru jūs … izvēlēsieties … kapteini.
— Acīmredzot būtu velti lūgt, lai jūsu kantoris man iesaka uzticamu advokātu?
— Jā, patlaban tas ir … diezgan grūti… Ārkārtīgi daudz darba … Varbūt vēlāk …
— Tā jau es domāju.
— Vai es varu . .. iet?
— Lūdzu! Io, pavadi Koksa kungu.
— Nevajag! Es pats, es pats, es pats… — Pusakli miegdamies, advokāts kā lode izlidoja salonā. Steigšus aizcirsto durvju blīkšķis lika Rutām drūmi iesmieties.
Tagad viņš bija palicis pavisam viens, protams, vēl gan bija Io …
* * *
Pagāja trīs dienas. Neviens netraucēja Rutu, un neviens vairs arī viņu nemeklēja. Ekrāni kabinetā klusēja. Kad Ruts gāja caur halli, portjē izlikās viņu nemanām. Pasta sūtījumu arī nebija. Šķita, ka viņš apkārtējiem vairs' neeksistē. Tiesa gan, dažreiz uz ielas viņš vēl uztvēra ziņkārus skatienus — visbiežāk tie bija sieviešu skatieni —, bet, tiklīdz Ruts uzrunāja kādu, tūlīt izauga neredzama siena: lakoniskas, izvairīgas atbildes, izbiedētas acis, neslēpta vēlēšanās drīzāk tikt no viņa vaļā. Gadījās, ka Rutām vispār neatbildēja: paskatījies uz viņu, uzrunātais kāpās atpakaļ un steidzīgi aizskrēja tālāk. «Paradīzē», savos greznajos apartamentos, palicis viens, Ruts tagad ilgi pētīja spogulī pats savu attēlu. Varbūt viņā jau ir kaut kāda zīme? … Zīme, ka tuvu pievienošanās vairākumam … Nebija taču iespējams, ka visi, ar kuriem viņš mēģināja uzsākt sarunu, pazītu viņu pēc sejas, zinātu, ka viņš ir tas pats Ruts Doringtons…
Taču attēls spogulī neko neatklāja. Pazīstama, kalsnēja seja ar asiem vaibstiem, augsta piere, ko šķērso tikko manāma rēta, vērīgas, mierīgas acis smalku grumbiņu tīklā, sirmi deniņi, stipri pareti, gludi atpakaļ atsukāti mati. Nē, viņā nebija nekādas atšķirības zīmes. Drīzāk gluži pretēji — viņš izskatījās mierīgāks un vairāk pārliecināts nekā lielākā daļa Roktaunas iedzīvotāju, kas mūžīgi kaut kur steidzas, ir noraizējušies un nervozi…
Tagad viņa vienīgais sarunu biedrs bija Io. Abu attiecībās bija izveidojies kaut kas līdzīgs draudzībai. Robots pastāvīgi gaidīja viņu atgriežamies, nostājies pie pašām durvīm, centās ar acīm nolasīt katru viņa vēlēšanos, uzminēja, kad Rutām kļuvis pavisam nelāgi ap sirdi, un vienmēr atrada veidu, kā izkliedēt viņa drūmās domas.
Bet drūmās domas uzmācās arvien biežāk. Vizīte policijas Galvenajā štābā, protams, neko nedeva. Rutām neizdevās satikties ar ģenerāli. Majors, kurš viņu pieņēma, bija resns, ar grūtu valodu un dumjš vai varbūt tēloja tādu. Uz visiem Ruta jautājumiem viņš neizpratnē raustīja plecus un apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu neesot dzirdējis … Pilsētā daudz visādu salašņu … Pamazām tos likvidējot, taču noziedznieku rodoties arvien vairāk. «Mēs neesam izņēmums,» majors, plecus raustīdams, atkārtoja, «dažās pilsētās ir vēl ļaunāk.» Ruta stāstījums par Vienlīdzīgo Virspadomes vēstuli neatstāja uz majoru nekādu iespaidu. Viņš tikai pajautāja, vai Rutām šī vēstule esot saglabājusies, bet, uzzinājis, ka tā ir pazudusi, atkal paraustīja plecus. «Vulgārs šantāžas mēģinājums; patiesību sakot, tamlīdzīga šantāža pašreiz pat netiek kvalificēta kā kriminālnoziegums. Drīzāk kā sīks huligānisms …» Viņš, protams, došot rīkojumu, lai tiktu uzsākta izmeklēšana, ja kapteinis Doringtons to kategoriski pieprasot, tikai. .. Kapteinis Doringtoņs to nepieprasīja, un majors nomierinājās. Par studentes noslepkavošanu četrdesmitajā kvartālā majors nebija dzirdējis. «Dažreiz šīs ziņas štābā pienāk ar nokavēšanos,» viņš piezīmēja itin kā taisnodamies. Tikai vienu reizi visas sarunas laikā majors satrūkās un izrādīja kaut ko līdzīgu interesei par to, ko Ruts stāsta. Tas notika tad, kad Ruts ieminējās, ka pazudusi pistole, kuru viņš paņēmis līdzi no «Meteora».