— Urāna lodes… — Majors kļuva domīgs. — Labi nebūs, ja tāda «šprice» nokļūs nepareizās rokās… To
mēs laikam izmeklēsim. Vai kapteinim nav uz kādu aizdomas?
Nē, Rutām ne uz vienu nebija aizdomas. Majors kaut ko pierakstīja uz lapiņas un atkal kļuva miegaini vienaldzīgs. Izdzirdējis, ka Ruts gribētu iegādāties citu pistoli, viņš laipni pamāja. Viņš došot rīkojumu, lai tiktu sagatavota atbilstoša atļauja; formalitātes parasti prasot veselu nedēļu, taču kapteinis Doringtons būšot izņēmums. Kapteinis varot nākt pakaļ atļaujai pēc piecām dienām. Ruts pieklājīgi pateicās; viņa rīcībā bija atlikušas tieši piecas dienas… Puse no Vienlīdzīgo Padomes noteiktā laika jau bija pagājusi.
Saruna policijā Rutu pārliecināja tikai par vienu: īstenībā viss ir pilnīgi citādi, nekā majors pūlējās iztēlot. Vienīgais reālais sasniegums bija majora solījums dot rīkojumu, lai Ruts dabūtu atpakaļ spārngrieža vadīšanas tiesības. Kā nākamajā dienā noskaidrojās, majors šo solījumu bija izpildījis.
Ruts aizgāja vēlreiz uz Kosmosa pārvaldi. Taču izrādījās, ka pazīstamā vicedirektora ofiss ceturtajā stāvā ir slēgts: pulkvedis bija aizbraucis komandējumā… Ruts uz augšējiem stāviem pat nebrauca.
Augu dienu, bet dažreiz arī vakaros viņš bezmērķīgi klaiņoja pa Roktaunas ielām. Lai gan — nevarētu teikt, ka pavisam bezmērķīgi… Ruts cerēja, ka viņu uz ielas notvers kāds no Vienlīdzīgo Padomes bandas — tāpat kā torīt pēc pirmās vēstules saņemšanas. Viņš, bez šaubām, tika izsekots, un Ruts gribēja redzēt, kas to dara. Ja šo cilvēku izdotos aizturēt, varētu pamēģināt vēlreiz griezties policijā vai. .. Katrā ziņā vismaz būtu atrasts kāds pavediens. Nevērīgi vicinādams spieķi, Ruts staigāja pa nepazīstamām ielām, lāgiem izdzerdams pa tasītei kafijas uz kāda stūra mazā kafejnīcā, nokāpdams pagrabiņos un alus bāros. Sēdēdams pie kafijas vai alus kausa, viņš ik pa brīdim vērīgi palūkojās apkārt. Nē, neko aizdomīgu viņš nemanīja. Cilvēki bija aizņemti ar savām darīšanām un rūpēm. Neviens viņam nesekoja vai arī vajātāji mainījās tik bieži, ka Ruts nepaguva viņus atmaskot. Tagad jau viņš labi pazina «Paradīzes» tuvāko apkaimi, un pamazām viņa kājāmgājēja maršruti kļuva aizvien tālāki. Šajās dienās Ruts vairākas reizes nevilšus kļuva par liecinieku cilvēku bojāejai uz Roktaunas ielām. Negaidot uz ietves uzskrējusi automašīna piespieda kādu
pie sienas un trakā ātrumā aizdrāzās. Neviens pat nemēģināja tai sekot… Policija ieradās kādu bridi pēc tam tikai tādēļ, lai pievāktu nogalināto. Pa debesskrāpja logu izlēca sieviete (bet varbūt viņa tika izmesta?). Ļaudis apakšā uz ietves redzēja, kā viņa lido lejup ar galvu pa priekšu, un steigšus izklīda. Ruts izdzirdēja smagu būkšķi. Viņš negāja klāt.. . Kāds cits tika nodurts ar nazi — tāpat kā Karija, tieši ļaužu drūzmā uz divu ielu dzīva krustojuma. Slepkava droši vien bija pamanīts, tomēr neviens nemēģināja to aizturēt. Šķita, ka Roktaunā cilvēka dzīvība nebūtu absolūti nekā vērta un slepkavība netiktu uzskatīta par noziegumu… Ruts nolēma ielūkoties Roktaunas laikrakstos — to bija bezgala daudz. Nevienā no avīzēm viņš neatrada ziņojumu par tamlīdzīgiem notikumiem. Izpriecu reklāmas, feļetoni — visbiežāk tie bija pornogrāfiski, — mazliet ārzemju hronikas, krāsaini fotoattēli, karikatūras, milzum daudz krāsainu komiksu ar turpinājumiem… Priekšpēdējās slejās gadījās sludinājumi sēru ietvarā, taču tie bija parastie 'nāves ziņojumi, nenorādot cēloņus, tikai īsi pieminot — «pēc ilgas un grūtas slimības». Nomirušo vecums parasti nebija uzrādīts.
Sestās dienas vēlā vakarā — nu jau Ruts gandrīz neviļus skaitīja laiku kopš Vienlīdzīgo Padomes pirmās vēstules saņemšanas — pēc ilgas staigāšanas pa Roktaunas ielām un laukumiem Ruts atgriezās savā «Paradīzē». Viņam bija jāiet caur nelielu, vāji apgaismotu skvēru vienā no samērā klusiem laukumiem netālu no centra. Tuvodamies skvēram, Ruts ievēroja, ka nedaudzie gājēji met tam līkumu, turēdamies tuvāk spoži apgaismotajiem veikalu un kafejnīcu skatlogiem. Rutām ceļš caur skvēru bija visīsākais, un viņš nekavēdamies devās iekšā pustumsā zem kokiem, caur kuru lapotni tikai vietumis izlauzās reklāmu un ielas gaismekļu stari. Skvērā neviena nebija, blāvoja tikai tukšie soliņi un nez kādu skulptūru bezveidīgie bluķi.
Ruts gāja lēnām, iegrimis savās domās. Viņš atcerējās Kariju, centās iztēloties viņu dzīvu, taču nespēja… Dzīvās Karijas tēlu visu laiku aizēnoja cita Karija — tā, kas nekustīgi gulēja uz asfalta.
Pēkšņi no sāņus alejas izslīdēja kāds tumšs stāvs un, ieraudzījis Rutu, sastinga. Caur koku zariem izspraucies gaismas stars krita uz svešā sejas. Plata, uzburbusi fizio- nomija bez uzacīm, tumšas brilles — un Ruts tūlīt pazina zelli, kurš pirmajā dienā bija piedāvājis viņam indi un, kā domājams, izvilcis no kabatas to vēstuli…
— Ahā, tas esi tu, — Ruts mierīgi sacīja.
Viņš paspēra soli uz priekšu un nokļuva gaismas lokā.
— Kapteinis Doringtons! … — puisis pārsteigumā iesaucās.
Pēc viņa izbrīna un bailēm Ruts saprata, ka satikšanās ir nejauša.
— Nu, vai parunāsimies? — Ruts jautāja.
Puisis neatbildēja, bet ātri paspēra soli atpakaļ, acīmredzot grasīdamies aizmukt. Ruts paguva satvert vinu aiz piedurknes. Zeļļa labajā rokā kaut kas iezibējās, taču Ruts viņu apsteidza… Atrs, spēcīgs trieciens pa žokli un vēl viens — pa tukšumiem. Sameties divos līkumos, puisis bez skaņas sabruka Rutām pie kājām. Atsperu duncis nošķinda pret zālāja metāla iežogojumu. Ruts pieliecās, pacēla dunci, aiztaisīja asmeni un iebāza kabatā. Puisis nepakustēdamies gulēja garšļaukus zemē. Tumšās brilles bija aizlidojušas sāņus. Ruts mazliet pacēla aiz taukainajiem matiem viņa galvu. Puiša acis pavērās. Nesaprātīgais skatiens pamazām izzuda, acīs parādījās dzīvnieciskas bailes un sāpes.
— Nekas, — Ruts teica. — Parunāsimies vien.
Saņēmis gūstekni aiz apkakles, viņš viegli pacēla zelli
stāvus un pagrūda uz tuvākā soliņa pusi. Puisis ievaidēdamies sakņupa uz tā.
— Stāsti! — Ruts pavēlēja. — Žigli! Dodu tev trīs sekundes. Vai arī «pievienošu» tevi daudz veiklāk, nekā tu to proti darīt. Vienā rāvienā …
Ašs spieķa vēziens — un gūstekņa acu priekšā nozibēja zilganais rapiera asmens.
— Kapteini, es zvēru, ka tā nav mana vaina, — puisis sāka čukstēt aizsmakušā balsī, cenzdamies atvirzīties no asmens, ko Ruts bija pielicis viņam pie kakla. — Zvēru, ka tie bija viņi, kas pavēlēja novākt skuķi… Es nevarēju citādi… Apžēlojieties par mani… Kapteini…
Ruta ieplestajās acīs viņš izlasīja kaut ko tādu, ka zaudēja pēdējo cerību.
— Ā-ā! — viņš griezīgi iekliedzās, pūlēdamies satvert asmeni ar rokām. — A-ā!
Kliedziens aprāvās tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Ruts ar delnas virspusi noslaucīja pieri un pēc tam, izjuzdams riebumu, notīrīja rapieri uz sola atslīgušā puiša svārkos.