— Atļaujiet atkārtot, kapteini, kā es teicu: vēstules bez atpakaļadreses sūta krematorija.
— Tātad ja šajā vēstulē nav norādīta sūtītāja adrese … — Ruts uz brīdi apklusa. — Ko tas nozīmē, Io?
— Tas nozīmē, — Io lēni iesāka, un viņa iesarkanās ačeles iemirgojās, — tas nozīmē… ka šo vēstuli varētu sūtīt no krematorijas… Jā, varētu. Bet tā varētu būt arī no cita ofisa.
Io, acis nemirkšķinādams, blenza uz savu patronu, un Rutām šķita, ka robota skatienā viņš mana vieglu ironiju.
— Tevi nevar pieķert, Io! — Ruts nogrozīja galvu. — Tev ir dzelzs loģika.
— Nevis dzelzs, — robots iebilda, — bet tranzistori. Divdesmit četri tūkstoši astoņi simti četrdesmit seši tranzistori.
— Tas ir vareni! — Ruts piemiedza acis. — Tu maksā dārgāk par jebkuru cilvēku.
— Cik tad maksā cilvēks? — Io jautāja.
— Kā lai tev pasaka… Dažādi. Dažreiz ļoti maz, bet gadās ari pretēji…
— Salīdzinot jāoperē ar vidējiem skaitļiem, — Io pamācīja.
— TeV atkal ir taisnība, — Ruts piekrita, — taču baidos, ka attiecībā uz cilvēci, pat uz vienu cilvēku vidējā skaitļu metode īsti neatbilst. Personību grūti izskaitļot. Ikviens cilvēks ir bezgalība. Kā to var izteikt ar vidējiem skaitļiem? Io, vai tu zini, kas ir bezgalība?
— Protams! Tas, kas nekad nebeidzas, piemēram, laiks. No laika viedokļa cilvēks nav bezgalīgs. Viņa laiks ir ierobežots — no dzimšanas līdz krematorijai.
— Vienam cilvēkam — jā, bet visai cilvēcei tā nav. Turklāt cilvēku nevar uzlūkot tikai no tāda redzes viedokļa, cik garš viņa mūžs. Bezgalība ir viņā pašā, viņa iekšējā pasaulē.
— Iekšējā pasaule arī nav bezgalīga, — robots iebilda. — Deviņdesmit seši procenti ūdens, mazliet oglekļa, dzelzs, kalcija, fosfora, pārējais ir baktērijas; izņēmuma kārtā — pāris gramu zelta un daži tranzistori, lai pastiprinātu apkārtējās vides uztveri.
— Vai tu gribi teikt, ka pats esi sarežģītāk iekārtots?
— Es to neapgalvoju. Cilvēks jau arī netika uzreiz pagatavots.
— Nenoliedzami… Turklāt man šķiet, — Ruts ļoti nopietni piebilda, — lai izgatavotu cilvēku, nācās patērēt mazliet vairāk laika nekā jebkura robota izgatavošanai. Pat «S» sistēmas robotu …
Io attieksme pret «S» sistēmas robotiem acīmredzot nebija tik vienkārša. Viņa ačeles nodzisa, un viņš neko neatbildēja. Ruts juta, ka bijis netaktisks. Viņš gribēja neitralizēt sava uzticamā palīga negatīvās emocijas.
— Lai arī cik universāla un sarežģīta konstrukcija būtu «S» sistēmas robotiem, — Ruts teica, — viņiem piemīt viens būtisks trūkums — viņi pārāk atgādina cilvēkus …
Io neatbildēja. Iespējams, ka viņš neuzskatīja šo «S» sistēmas robotu īpašību par trūkumu.
— Atgādina cilvēku sliktākās īpašības, — Ruts paskaidroja. — Tā, protams, ir viņu programmas īpatnība. Man personiski, Io, daudz labāk patīk tavas sistēmas robotu programma. Tā ir lieliska, droša programma, uz kuru gandrīz vienmēr var paļauties.
— Vienmēr! — izlaboja Io, un viņa ačeles atkal sāka mirgot.
Ruts atcerējās Io sirds vietā iemontēto drošinātāju, taču nestrīdējās.
— Vēl man, Io, patīk ari tavas sistēmas robotu spēja ātri pilnveidoties, — Ruts turpināja. — Tajās nedaudza- jās dienās, kuras mēs esam kopā, tu esi spēris ievērojamu soli uz priekšu; tu daudz pareizāk runā, gandrīz nesvepsti, tavs vārdu krājums nepārtraukti pieaug, un man pat šķiet, ka tavs interešu loks pamazām paplašinās …
— Pateicos, kapteini Dorington, — Io loti nopietni sacīja, — tas viss ir tāpēc, ka mēs savstarpēji viens uz otru iedarbojamies.
— Kādā veidā?
— Manas sistēmas robotiem ir īpašs relejs.
— Pilnveidošanās relejs?
— Jā.
— Interesanti! Pēc kāda principa tas darbojas?
— Tiešās kopēšanas princips, — Io noskaldīja, un Rutām atkal šķita, ka viņš pamana robota iesārtajās ačelēs vieglu ironiju.
* * *
Pēc brokastīm Ruts nobrauca lejā hallē un, izgājis no lifta, uzskrēja tieši virsū vienam no korespondentiem, kas bija viņu intervējis. Sis žurnālists — mazs, rudiem matiem, riebīgi nekaunīgs — bija palicis Rutām atmiņā, un viņš to tūlīt pazina. Korespondents, protams arī pazina kapteini, taču šoreiz centās izvairīties no satikšanās. Bailīgi acis novērsis, viņš iemuka liftā, izlikdamies, ka ļoti steidzas. Ruts tomēr satvēra viņu aiz piedurknes un paguva izvilkt no lifta, iekams durvis bija aizbīdījušās.
— A, tas esat jūs, kapteini Dorington, — korespondents apjucis nomurmināja, cenzdamies neskatīties uz Rutu. — Ļoti priecājos, taču, atvainojiet, esmu briesmīgi aizņemts. Man ir tikšanās ar . . .
— Gan jau pagūsiet, — Ruts teica, paņemdams viņu zem rokas. — Man jums jāpastāsta kaut kas… interesants. Var teikt, pat… sensacionāls. Vai neieiesim bārā?
— Citreiz, kapteini. Goda vārds, es steidzos. Es jums vēlāk piezvanīšu …
Viņš mēģināja atbrīvoties, taču Ruts nelaida vaļā viņa elkoni.
— Vai tad jūs neinteresē sensācija?
Izdzirdējis vārdu «sensācija», korespondents iesānis pa- blenza uz Rutu.
— Kāda sensācija, kapteini? … Ja kaut kas par ekspedīciju uz Plutonu …
— Nē. Paiesim sāņus, es jums pastāstīšu.
Nelaizdams vaļā korespondenta elkoni, Ruts aizveda
savu gūstekni halles pašā galā un nosēdināja viņu atzveltnes krēslā.
— Vai kaut ko iedzersiet? — Ruts pamāja uz bāra leti, pie kuras gatavībā bija sastinguši roboti — oficianti.
— Nē, pateicos. Stāstiet ātrāk, kas noticis, kapteini! Man patiešām ir maz laika.
— Mūsu pirmajā tikšanās reizē jūs bijāt daudz runīgāks, ziņkārīgāks, pat uzmācīgs.
Korespondents piesardzīgi palūkojās apkārt.
— Ko lai dara, kapteini. Mūsu laikos viss ātri mainās. Pirms dažām dienām jūs pats bijāt sensācija. Taču patlaban …
— Kas ir patlaban? …
— Patlaban es dzenos pakaļ nākamajai sensācijai.
— Vai drīkstu zināt — kādai?
— Ak, ar to jūsējo nevar ne salīdzināt…
— Tātad jums ir veicies, ka esam šodien satikušies. Materiāls pirmajai lapaspusei, kā mēdza teikt manā laikā. Vai gribat to iegūt?
— Atkarībā no tā, kāds tas ir.
— Nepieredzēts noziegums!
— E-ē, ar to šodien publiku nevar pārsteigt. Piedodiet, man …
— Nelaidīšu jūs vaļā, iekams nebūsiet kopā ar mani iedzēris … Ei, jūs! — Ruts pamāja ar roku uz bāra pusi. — Divus stiprus kokteiļus — man un manam draugam … — Viņš jautājoši uzlūkoja sarunu biedru.
— Mani sauc Bedžs, — -korespondents nomurmināja, nemierīgi triņādamies krēslā.
— Manam draugam Bedžam. Aši! … — Ruts pagrieza savu krēslu un piebīdīja to cieši klāt korespondentam, tā nogriezdams visus ceļus bēgšanai. Bedžs to saprata un acīmredzot samierinājās. Viņš diezgan mierīgi paņēma glāzi ar kokteili, kuru pienesa robots — oficiants, atslīga krēslā un, iedzēris pāris malku, jautājoši raudzījās uz Rutu.
— Roktaunā ir kāds gangs … — Ruts iesāka.