— Roktaunā ir daudz gangu, — Bedžs viņu pārlaboja, sūkdams kokteili.
— Es domāju gangu, kas sevi dēvē par… — Ruts uz bridi daudznozīmīgi apklus^, — kuru sauc par Vienlīdzīgo Virspadomi…
Bedžs aizrijās ar kokteili un daļu glāzes satura iz- šļakstīja uz savām gaišajām biksēm.
— Izbeidziet šos jokus, kapteini, — viņš nomurmināja starp klepus lēkmēm.
— Es nemaz nejokoju, — Ruts iebilda. — Vai tad jūs nekad neesat dzirdējis par tādu organizāciju?
— Neesmu dzirdējis un negribu dzirdēt, laidiet mani… — Viņš mēģināja piecelties, taču Ruts nelāva.
— Tās ir muļķīgas pļāpas, kapteini. Neieteicu jums kādam par šo tēmu pat ieminēties. Dieva vārds, neieteicu …
— Kāpēc gan ne, Bedž?
— Tās visas ir blēņas; nekā tāda nav. — Viņš bailīgi palūkojās apkārt. — Kāds palaidis bezjēdzīgas valodas … Par to jūs sāks izsekot, kapteini.
— Kas tad to darīs?
— Varas orgāni. .. policija .. s
— Bet kādēļ jūs tā nobijāties?
— Es nenobijos .,.
— Nobijāties gan, Bedž. Izdzeriet savu kokteili! Izdzeriet un ejiet. . . Biju domājis, ka jūs esat godīgs žurnālists. Gribēju jums pavēstīt… sensāciju … Bet jūs vai nu izliekaties, vai uzvedaties kā strauss… Nezinu, vai šie putni vēl saglabājušies uz Zemes.
— Strausi? … Laikam gan … Zooloģiskajos muzejos …
— Agrāk viņi dzīvoja brīvībā — stepēs un tuksnešos. Mednieki viņus ātri vien iznīcināja, jo strausi bija dumji: kad draudēja briesmas, viņi paslēpa galvu smiltīs .. . Tāpat kā tagad jūs, Bedž. Jūs un lielākā daļa jūsu tautiešu. Jūs gaišā dienas laikā nogalina, bet jūs izliekaties, ka nekas nenotiek, un … gaidāt savu kārtu.
— Lielās pilsētās aizvien ir bijis augsts noziegumu skaits… Jūs, kapteini, pa šiem gadiem, ko pavadījāt uz Plutona, esat no tā atradis.
— Iespējams. Es patiešām esmu no daudz kā atradis. Bet es patlaban nerunāju par to noziedzību, pret kuru jācīnās un policija acīmredzot savu iespēju robežās ari cīnās. Es runāju par to, kas neredzami apdraud jūs visus. Es vēl neizprotu, kas tas ir, bet jums, kas esat šeit nodzīvojuši veselu mūžu, tas taču ir jāzina… Kaut kas, kura priekšā ir bezspēcīga policija, oiiciālās varas iestādes, varbūt pati valdība. Ja jūs negribat izmantot manu materiālu, ja baidāties, vismaz paskaidrojiet, kas tas ir.
— Zvēru jums, ka nezinu, par ko jūs runājat.
— Jūs melojat, Bedž. Melojat, jo esat nobijies. Es taču redzu. Jūs šeit gandrīz visi esat gjēvuļi. Vismaz dodiet mājienu, kur lai atrodu drosmīgu cilvēku, drosmīgu un godīgu, kurš varētu man paskaidrot.
— Ko paskaidrot, kapteini?
— To, kas te notiek. Kaut vai to, kas ir Vienlīdzīgo Virspadome.
— Tss… — Bedžs atkal atskatījās. — Es taču jūs brīdināju. Par dažām lietām nedrīkst runāt un rakstīt, lai… neizraisītu paniku. Nekā tāda nav, es jums apgalvoju… Kaut kādas muļķīgas baumas. Kāds gribējis nobaidīt… Ja jums tīk, tas ir īpašs mistifikācijas veids… Lai neizceltos masveida psihoze, par to neatjauj runāt.
— Tātad jūs neticat, ka pastāv tāda organizācija? Un ne tikai pastāv; tā ir spēcīga, un no tās varbūt daudz kas ir atkarīgs, daudz kas gan šajā pilsētā, gan visā valstī.
— Es … n-nē.
— Un jūs nekad neesat dzirdējis neko konkrētu par tās darbību?
— Lai notiek, jums varu pateikt… Kaut ko jau esmu dzirdējis … Droši vien visi ir dzirdējuši… Bet tās taču ir baumas, tikai baumas, nekas cits… Tādēļ, lai tās izbeigtu …
— Bet ja nu šīs organizācijas upuri ir konkrēti dzīvi cilvēki?…
— Tās ir tikai baumas, kapteini… Ja tādā pilsētā kā Roktauna kāds tiek nogalināts, slepkavam izdevīgāk atsaukties uz kādu mistisku organizāciju un novelt vainu no sevis … Būdams žurnālists, zinu, ka nekad nav izdevies dokumentāli apstiprināt tamlīdzīgas organizācijas pastāvēšanu.
— Bet vai ir bijuši mēģinājumi to darīt?
— Bija gan … Laikam jau bija … Agrāk, iekams vel netika aizliegts par to runāt un rakstīt.
— Vai tiešām jūs neesat dzirdējis, ka ir tāda organizācija, kas bez jebkāda iemesla notiesā cilvēkus vispirms uz izraidīšanu un nodošanu aizmirstībai, pēc tam uz nāvi?
— Dažādas tenkas jau ir klīdušas … Agrāk… Bet tās ir tikai tenkas. Nekas cits, vienīgi tenkas.
— Nekas cits, vienīgi tenkas! Nespēju ticēt, ka jūs, publisko informācijas līdzekļu korespondents, nekad nebūtu redzējis kaut vai šīs organizācijas vārdā izsūtītos dokumentus.
— Dokumentus?
— Jā, vēstules, zīmītes.
— Nekad! — Bedža balsī skanēja tāda stingrība un pārliecība, ka Ruts vērīgi paskatījās uz savu sarunu biedru. — Jūs man neticat? — Bedžs pirmo reizi palūkojās Rutām tieši acīs.
— Nezinu, — Ruts domīgi teica. — Tagad vairs nezinu … Līdz šim neticēju … Bet, ja jūs patiešām neesat redzējis, vai negribat apskatīt?
— Ko tad?
— Vienlīdzīgo Virspadomes vēstuli.
Bedža acīs pazibēja dīvaina izteiksme: viss kopā — bailes, šaubas, aizdomas, stipra ziņkāre — žurnālista profesionāla ziņkāre.
— Vai jums tā ir līdzi? — viņš klusu jautāja un atkal pameta ātru skatienu apkārt.
— Jā.
— Patiešām ož pēc sensācijās, — Bedžs nočukstēja. — Parādiet taču…
— Skatieties — Ruts teica, attaisīdams kabatas portfeli.
— Skatieties — viņš atkārtoja, iebāzdams pirkstu slepenajā nodalījumā. — Tūlīt…
Bedžs, kaklu izstiepis, saspringti gaidīja.
Ruta sejā parādījās neizpratne. Pirksts sataustīja vienīgi gludo ādas virsmu. Viņš ielūkojās kabatas portfelī. Slepenajā nodalījumā nekā nebija.
— Nesaprotu… — Ruts iesāka, apgriezdams kabatas portfeli otrādi. — Es to ieliku šeit, un neviens nevarēja …
— Toties es visu saprata, — Bedžs pieceldamies pamāja. — Tiem, kas atgriežas no turienes, — viņš norādīja ar pirkstu gaisā, — tā gadās, kapteini… Ieteicu griezties pie psihiatra … Tagad es skrienu … Paldies par kokteili.
Bedžs jau sen bija nozudis liftā, bet Ruts aizvien vēl sēdēja ar atvērtu kabatas portfeli uz ceļiem.
Varbūt viņš patiešām ir saslimis? … Halucinācijas? … Viņš par tām bija dzirdējis no vecajiem pilotiem.. . Bet tas bija kas cits… Kas gan pēdējo dienu notikumos ir īstenība un kas — satrauktas iztēles rotaļa? Karija — vai viņa ir bijusi? …
Atmiņas par Kariju bija tik sāpīgas, ka viņš ievaidējies aizvēra acis.
Nē, nē, viņš varētu sekundi pēc sekundes atsaukt atmiņā visu to dienu — no pirmās tikšanās ļaužu drūzmā līdz brīdim, kad viņš izsēdināja Kariju uz hospitāļa jumta. Viņas auguma siltumu, maigo roku pieskārienus, matu smaržu — apbrīnojami svaigu un mazliet rūgtenu, viņas lūpas … Un tā, otra Karija, guļoša uz netīra asfalta … Ai nē! … Ja viņš kādreiz patiešām zaudēs prātu, tad vienīgi no šīm atmiņām . . . Bet patlaban …
Viss jāuzņem tā, kā tas ir… Tas viss ir bijis, bet pazudusī vēstule ir vēl viena noslēpumaina epizode neizprotamajā cilpā, kas pamazām savelkas ap viņu … Pa tiem gadiem, ko Ruts pavadīja uz Plutona, viņš bija iemācījies iepriekš nojaust nezināmas briesmas. Arī tagad nevarēja būt, ka viņš maldītos …