Nekas, tur — neizmērojamos izplatījuma tālumos — viņš tādos brīžos bija paļāvies tikai uz sevi, uz savu intuīciju, saviem nerviem, saviem spēkiem. Arī tagad viņš rīkosies gluži tāpat… Acīmredzot palīdzību nav no kā gaidīt. Tātad… Viss ir atkarīgs no viņa. Un likme šajā pēdējā pārbaudījumā, tāpat kā tur, būs vienīgi dzīvība. Šeit ir pat vieglāk… Tur viņa bojāeja apdraudētu visas ekspedīcijas likteni. Bet šeit, Ruts pavīpsnāja, viņš nav ne par vienu atbildīgs… Ja nu Regija… Taču viņas varbūt sen vairs nav … Viņa paša dzīvība … Ruts uz mirkli iztēlojās kosmosa dzīļu tuksnesi, ko caurauž vienīgi bezgala tālo zvaigžņu aukstais mirdzums, un atkal rūgti un samierinoši pavīpsnāja.
Tad viņš piecēlās, salocīja kabatas portfeli, iebāza svārku kabatā un lēnā gaitā izgāja no vēsās halles ļaužu pārpilnās ielas karstajā tveicē.
* *
Dienasvidū Ruts atgriezās «Paradīzē». īo viņu sagaidīja parastajā vietā pie durvīm.
— Vai ir kas jauns? — Ruts jautāja, ieiedams kabinetā.
— Rezervētas vietas uz Parīzes reisu. Izlidošana no Roktaunas aerodroma tieši divdesmit divos. Lidlaukā jābūt pusstundu agrāk.
— Tātad mēs lidosim, Io. Sagatavo bagāžu! Starp citu, vai tu nezini: tas ir tiešais reiss?
— Paredzēta viena nosēšanās Džonstaunā.
— Ak tā gan … — Ruts kļuva domīgs. Tātad vēl viena nosēšanās šajā mīļajā valstī. Ja Vienlīdzīgo Virspadomei ienāks prātā nepieļaut, ka viņš aizlido, to bez pūlēm varēs izdarīt arī burzmā Džonstaunas aerodromā — vienā no lielākajiem aerodromiem uz planētas… Tātad ar startu Roktaunā viņa piedzīvojumi vēl nebeigsies, ja arī tie ļautu viņam no šejienes izlidot. Neko darīt, jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida.
Ruts drošības dēļ pārmeklēja kabinetu. Vēstules, protams, nekur nebija, bet Ruts jau nemaz necerēja to atrast: viņš lieliski atcerējās, ka bija ielicis tumšās drānas strēmeli kabatas portfelī un nebija no tā šķīries . . . Tomēr kabineta apskate viņam atgādināja par aploksni. Arī tās nekur nebija, lai gan Ruts bija atstājis aploksni uz galda. Ruts pasauca Io.
— Liela, tumša aploksne? — Io jautājoši blenza uz patronu. — Vai tad kapteinis to nepaņēma līdzi?
— Es paņēmu tikai vēstuli. Aploksne palika uz galda.
— Konverta uz galda nebija, — Io iebilda.
— Vai tu šeit kārtoji?
— Jā. Konverta nebija.
— Tātad tu neesi to aizsviedis atkritumvadā?
— Kā var izsviest to, kā nemaz nav bijis? — robota balsī skanēja izbrīns.
Rutām atkal ienāca prātā doma, ka Io viņu muļķo. Lai gan — kādēļ? Runa taču bija par tukšu aploksni.
Io vēl aizvien stāvēja durvīs; viņa nekustīgais skatiens bija kā piekalts Ruta sejai.
— Piedod, Io, — Ruts pavīpsnāja, — visticamāk, ka pats būšu kaut kur iebāzis to sasodīto aploksni.
— Bet cik liela var būt šī ticamība? — Io gribēja zināt.
Ruts paraustīja plecus.
— Laikam ne visai liela.
Io pagriezās un lēnām izgāja no kabineta. Rutām šķita,
ka robots ir par kaut ko noraizējies.
* * *
Līdz aerodromam viņi nokļuva bez starpgadījumiem. Ruts nolēma bez īpašas nepieciešamības neizaicināt likteni … Spārngriezi vadīja «Paradīzes» pilots — šķiet, tas bija «S» sistēmas robots. Ruts un Io bija pasažieri. Pilots bija ārkārtīgi nerunīgs. Visā lidojuma laikā viņš nebilda ne vārda. Tikai nosēdinājis spārngriezi uz aerodroma ēkas jumta, pilots, nepaskatījies uz Rutu, izmeta:
— Klāt esam. Ardievu, cienījamais kapteini Dorington!
— Uz redzēšanos, — Ruts lēni teica, kāpdams laukā no spārngrieža kabīnes. — Uz redzēšanos.., Mēs taču vēl varam satikties, vai ne?
Pilots neatbildēja.
Ruts un Io nebija paguvuši paspert ne pāris soļu, bet sudrabotā, caurspīdīgā spāre jau bija pacēlusies gaisā un izgaisusi tumšajās debesīs.
Sākumā Rutu apdullināja drūzma aerodromā. Ļaužu straumes plūda visos virzienos, nolaizdamās un paceldamās kopā ar klusu slīdošajām uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un eskalatoriem. Milzīgās zāles bija cilvēku pārpilnas, tie drūzmējās pie ārdurvīm un bāros, kas mirdzēja no metāla un kristāla. Tūkstošifem soļu duna un apslāpēto balsu čala, skaļie paziņojumi par kārtējo avionu un starpkontinentālo raķešu laineru aizlidošanu un atli- došanu, vareno motoru rūkoņa, kas dārdēja no pacelšanās laukumiem, daudzkrāsaino neona reklāmu zibšņi un vizuļošana, no videoekrāniem plūstošā mūzika — tas viss sakausējās grandiozā gaismas un skaņas simfonijā, kuras apslēptajā ritmā Ruts pēkšņi skaidri nojauta draudus. Jā, briesmas bija kaut kur ļoti tuvu, tagad viņš to zināja pavisam droši. Lauzdamies drūzmā caur pārejām un hallēm pakaļ Io, Ruts, līdz pēdējai iespējai saspringts, meta uz visām pusēm ātrus skatienus. Taču cilvēki, kuriem viņš gāja garām, bija aizņemti katrs ar savām darīšanām un savām domām. Neviens nepievērsa viņam uzmanību…
Drīz vien Io bija sameklējis Parīzes reisa reģistrācijas pulti. Visas formalitātes prasīja dažas sekundes, un pēc mirkļa Ruts un Io jau atradās nelielā salonā ar stikla , sienām. Vidū stāvēja lielas vāzes ar skaistiem, košiem ziediem, bet gar sienām — zemi, ar tumšsarkanu ķirš- krāsas ādu apvilkti atzveltņi. Atzveltņos sēdēja un zvilnēja pasažieri, kas gaidīja avionu uz Parīzi. Dažiem līdz! bija tādas pašas sistēmas roboti kā Io.
— Apsēdieties, kapteini, — Io uzaicināja.
Ruts tomēr atteicās un, nostājies salona stūrī, sāka pētīt savus nākamos ceļabiedrus, ar kuriem kopā viņam būs jāšķērso okeāns. Lielākā daļa šķita biznesmeņi un ierēdņi. Viens, jaunāks, ar trulu seju un pašpārliecinātu skatienu, bija ģērbies kosmosa pilota formā, Ruta sejā pazibēja ironisks smīns. Neviens no tiem, kas atradās salonā, bez šaubām, nenojauta, kādām briesmām tiek pakļauts, lidojot kopā ar viņu, Rutu. Lai gan lidot raķešu laineri vienmēr ii zināms risks… Bet šoreiz risks bija nesalīdzināmi lielāks. Viņa aizbraukšana taču bija bēgšana, un Vienlīdzīgo Virspadome, protams, visu jau zināja…
Salona tālākajā stūrī sēdēja dažas sievietes elegantos ceļojuma kostīmos. Ruta vērtējošais skatiens aizkavējās pie viņām. Visas, bez šaubām, piederēja pie mantīgo aprindām, taču neviena nebija, pievilcīga. Salonā pamazām arvien vairāk saradās ļaužu. Tagad visi krēsli jau bija aizņemti, un klātpienākušie stāvēja starp vāzēm un atzveltņiem. Iedegās uzraksts, kas atļāva doties uz lidmašīnām, un tajā pašā mirklī atbīdījās durvis uz spilgti apgaismotu gaiteni, kas veda kaut kur lejup. Durvīs parādījās melnmataina meitene lidostas darbinieku zilajā formas tērpā. Ruts sakoda zobus… Meitene pie izejas kaut kādā ziņā viņam atgādināja Kariju.
Pūlis sakustējās un lēnām sāka plūst uz gaiteni garām meitenei zilajā tērpā. Sēdošie piecēlās no savām vietām, Salons ātri kļuva tukšs.
Un tad parādījās viņa… Ruts vienā mirklī pazina, tiklīdz viņa ienāca. Ruts it kā sastinga — pārsteigts, apjucis, pēkšņi pilnīgi zaudējis spēkus. Sirds vispirms salēcās, bet tad gandrīz vai apstājās …
Ar augsti paceltu galvu viņa pagāja Rutām pavisam tuvu garām. Kuplos, zeltainos matus pakausī saturēja, šaura, melna lentīte — tāpat kā toreiz viņu pēdējā tikšanās reizē. Līdz sāpēm pazīstams profils ar augstu, brī- num daiļu pieri. Mazas, sārtas lūpas, garo. skropstu ēnas. Savā rudenīgajā skaistumā viņa vēl aizvien bija burvīga. Atturīgs ceļojuma kostīms izcēla slaidā auguma līnijas, tā ka viņa izskatījās pēc jaunas meitenes. Virs