Выбрать главу

Diks noraidoši pakratīja galvu.

Ruts, neteikdams vairs ne vārda, sāka jaukt kokteili. Citu pēc citas viņš atvēra pudeles un kritiski novērtēja pret gaismu dzēriena sastāvdaļas. Viesi nogaidoši klusēja, vērodami ikvienu viņa kustību.

—           Nekautrējieties, — Ruts ierunājās, ar standziņu ielaizdams glāzēs ledus gabaliņus, — kamēr es gatavošu kokteili, pastāstiet, kāpēc esat ieradušies.

Diks nemierīgi noklepojās, bet Ions muļķīgi iesmējās.

—    Mēs nebūt nesteidzamies, — Diks beidzot ieminējās.

—    Kā nu vēlaties …

—           Bet kāpēc spēlēt paslēpes? — Diks noņēma brilles un sāka tās ar salveti tīrīt. — Turklāt es esmu pārliecināts, ka jūs, kapteini, jau esat visu uzminējis. Mēs atnācām jums paziņot, ka termiņš ir saīsināts. Jums… jāpievienojas šonakt.

—           Hm, — Ruts teica, — šķiet, būšu par daudz pielējis no šī liķiera. Baidos, vai nav iznācis pārāk salkans. Esmu jau sācis aizmirst vajadzīgās proporcijas… Kā jūs, Dik, teicāt — termiņš ir saīsināts? Patiesību sakot, kāpēc tad tā? Esmu stingri rēķinājies ar atlikušajām trim dienām. Vai tiešām jūsu šefi nepilda džentlmeņu norunas un garantijas?

—    Rut, jūs pats esat vainīgs. Jūsu mēģinājums aiz

braukt.., Vienam otram tas lika padomāt. Tāpat jūsu negaidītā atgriešanās… Ja otra puse sāk neizprotami rīkoties, tad drošības dēļ spēle jāizbeidz.

—          Ak tā… Izrādās, ka man nebija tiesību pavadīt atlikušās dienas kaut vai, piemēram, Francijā.

—           Protams, ne! Jūs vispār nedrīkstat tagad atstāt mūsu valsti. Jūs taču tūlīt pēc atgriešanās tikāt izsludināts par nacionālo pieminekli. Kā zināms, nav atļauts izvest nacionālos pieminekļus uz ārzemēm. Saprotams, ari izbraukt, ja pieminekļi spēj patstāvīgi pārvietoties.

—          Kas to būtu domājis! — Ruts brīnījās. — Man par to nebija ne jausmas. Tātad …

—          Visticamāk, ka jūs aizturētu Džonstaunā, ja jūs būtu līdz turienei laimīgi ticis.

—    Vai tad es varētu arī netikt?

—    Tāds lidojums, Rut, vienmēr ir risks.

—          Tomēr ceru, ka pēc tam, kad biju atteicies lidot, šī reisa risks manāmi samazinājies, vai ne, Dik?

—    Baidos to apgalvot, taču tāda iespēja varētu būt.

—         Tas ir lieliski, — Ruts noteica ar acīm redzamu atvieglojumu. — Šķiet, ka iznācis itin labs kokteilis. Lūdzu! — viņš sniedza saviem viesiem glāzes.

—          Kapteini Dorington, jūs esat apbrīnojami drosmīgs cilvēks, — Diks ar cieņu teica, paņemdams glāzi. — Savu mūžu vēl neesmu tādu sastapis. Tā kā iedzert uz veselību būtu nevietā, ierosinu izdzert par drosmi.

—Nu Nieki! — Ruts teica, pagaršojis kokteili. — Tas ir gluži profesionāli. Tātad — ko jūs man gribat piedāvāt?

—    Var būt vairāki varianti. — Diks kļuva domīgs.

—    Inde, kas ātri iedarbojas, lode, lēciens no balkona… Es personiski izvēlētos pēdējo priekšlikumu. Inde nederētu tādam cilvēkam kā jūs, bet lode …

—    Tas ir mierīgi jāapdomā, — Ruts viņu pārtrauca.

—   Ceru, ka jūs mani īpaši nesteidzināsiet.

—    Pagaidām ne, taču visam jānotiek šonakt.

—           Tātad mums ir laiks lēnā garā izdzert šo kokteili un pat sabrūvēt vēl vienu, ja jums nebūtu iebildumu.

—          Tik vēlu es nemēdzu dzert vairāk par vienu stipru kokteili, — Diks papurināja galvu. — Citādi es slikti guļu, bet man labi jāatpūšas līdz rītdienai…

—          Kā vēlaties … Bet, kamēr mēs dzeram šo kokteili, vai jūs, Dik, nebūtu ar mieru atbildēt man uz vienu jautājumu. Tas jau sen mani intriģē …

'— Labprāt, Rut, ja vien spēšu.

—    Kādēļ jūs… likvidējat tik daudz cilvēku? Es, protams, nerunāju par sevi… Tā taču ir bezjēdzīga izšķērdība. Cilvēki — tas ir kapitāls .,.

—    Tikai līdz noteiktai robežai, — Diks pasmīnēja. — Kad viņu saradies pārāk daudz, valstij tās ir zināmas rūpes, jo sevišķi mūsu gadsimtā — tehnikas un ierobežotu izejvielu iespēju laikmetā. Tiem, kuri nespēj nodrošināt sev dzīves līmeni atbilstoši vidējam standartam, ir jāpazūd.

—    Saprotu. .. Bet vai tad valsts nav spējīga kaut vai dažiem palīdzēt? Starp viņiem taču neapšaubāmi gadās noderīgas personas… Aizritējušajos gadsimtos rg mazums ģēniju ikdienas dzīvē ir bijuši nepraktiski cilvēki.

—    Ģēniji tagad vairs nav vajadzīgi. Viss, kas nepieciešams tālākai izaugsmei, jau ir radīts. Svarīgs vienīgi noteikts ražošanas līmenis un tam atbilstošs daudzums cilvēku, kas dzīvotu pēc vispārpieņemtā standarta. Visam, kas neietilpst šajos vidējos ietvaros, ir jāatsijājas. Kā no augšas, tā no apakšas. Tā mums tiek garantēta visu standartu saglabāšana.

—    Tātad — «lai zeļ viduvējība»?

—    Tieši tā, Rut! Un mēs lepojamies ar to, ka esam vidējo cilvēku, vidējā vairākuma, vidēji izglītotu, vidēji inteliģentu, vidēji laimīgu iedzīvotāju zeme …

—    Un neviens neprotestē?

—    Protestētāji vienmēr nāca no tām galējām grupām, kuru tagad praktiski vairs nav. Tieši tur, tajos slāņos, radās sasodītie jautājumi, apmēram tādi, kādus patlaban uzdodat jūs. Un tieši tāpēc, Rut, arī jums jāpazūd, lai gan man personiski jūs imponējat.

—    Pateicos. — Ruts iedzēra malku kokteiļa, — Gandrīz viss tā kā būtu skaidrs … Man laikam nevajadzēja atgriezties uz Zemes, kaut gan, starp citu, gluži vienalga — vai tur vai te …

—    Ko jūs! — Diks mundri atsaucās. — Jūsu atgriešanās triumfs — vai tā nav cienīga samaksa par visu? Es jums galvoju, ka mūsu valstī daudzi labprāt mainītos ar jums liktenī. Jūs esat uz mūžu mūžiem ierakstīts kosmosa varoņu grāmatā, jums tiks celti pieminekļi, jūs kļūsiet par skolu hrestomātiju varoni, par jums sacerēs dziesmas…

—    Tātad ne jau visus vidēji laimīgos apmierina oficiālais laimes standarts? — Ruts piemiedza acis. — Dažs labs varētu arī mainīties?

—    Protams, ne jau tagad! Diks iesmējās. — Mazliet agrāk…

—    Protams… — Ruts iegrima domās. — Un tomēr opozīcijai taču ir jābūt. Ir jābūt… Cilvēka daba ir tāda, ka viņš nevar apmierināties ar vidējo līmeni, kaut arī tas būtu vidējās laimes līmenis. Pastāv bailes, vidējās bailes, kā jūs sakāt, bet pastāv arī baiju robeža, Vai jūs par to neesat padomājis, Dik?

—    Manos pienākumos neietilpst domāt par to. Ar to nodarbojas citi. Taču krematoriju jauda var tikt arī palielināta …

—    Tad jau neko… — Ruts viņu pārtrauca, pamanījis, ka pie durvīm stāvošajam zellim aiz muguras parādījies Io un viņa ačeles tā neparasti mirgo. — Tad jau neko, — viņš turpināja, — pienācis laiks izvēlēties. Un es esmu izvēlējies…

Diks, turēdams rokās glāzi ar neizdzerto kokteili, ieinteresēts gaidīja,

—    Es esmu izvēlējies, — Ruts atkārtoja, pieceldamies no krēsla.

Zibenīgs trieciens ar kreiso roku īonam pa smakru un lēciens pie Dika, kurš nepaguva pietrūkties kājās … Apgāzās galds, nošķindēja stikla lauskas.

Pie durvīm stāvošais zellis metās pie viņiem, taču Io satvēra viņu no mugurpuses, un viņš ar blīkšķi aizlidoja pie ekrāniem. Kamēr Ruts un bandas barvedis ķepurojās pa grīdu, Io ar diviem vareniem savu spīļroku sitieniem pārvērta trīsdesmitā galvu par kaut ko pilnīgi bezveidīgu. Ruts jau sāka gūt virsroku, bet tajā brīdī dabūja no aizmugures tādu triecienu, ka uz mirkli zaudēja samaņu. Krizdams augšpēdu, viņš vēl paguva ieraudzīt Ionu ar asinīm noplūdušu seju — viņš gatavojās sist otrreiz. Kaut kur iztālēm atskanēja Dika balss: