Pirmais, ko Ruts, ieejot vēsajā, krēslainajā hallē, pamanīja, bija tā pati meitene gaišajā kleitā. Viņa sēdēja zemā atzveltnes krēslā, ceļgalus cieši pievilkusi un uzlikusi zodu uz sakrampētiem pirkstiem. Tagad — halles pustumsā — Rutām viņa vairs nelikās skaista. Seja tāda pati, kādu ir daudz, paliela mute ar pilnīgām lūpām, nedaudz uzrauts deguns. Pēc izskata viņai varēja dot astoņpadsmit gadu. Tumsnējā āda liecināja par afrikāņu asiņu piejaukumu. «Dienvidniece,» Ruts nosprieda. Meitene pacēla uz viņu acis, un abu skatieni sastapās. Ruts mazliet palocījās. Viņa neatbildēja, taču neizrādīja arī nepatiku. Tikai nedaudz sarauca uzaci un lēnām novērsās.
Ieraudzījis Rutu, portjē steidzās viņam pretī.
— Kapteini, jums lūdza tūkstoškārt piedošanu. — Portjē pasniedza uz mirdzošas paplātes tumšu aploksni. — Tikšanās, kas bija nolikta pulksten desmitos rītā, tiek atcelta. Vēlāk viņi jums vēlreiz piezvanīšot.
— Pateicos. — Ruts paņēma aploksni. — Cits nekas?
— Pagaidām nekā cita nav.
Vērdams vaļā aploksni, Ruts pieķēra sevi domājam, ka viņu savādi satraucis šis atteikums. Pašreiz viņam mazāk nekā jebkad gribējās palikt vienam. Viņš lēnām atlocīja tumšā auduma strēmeli, gandrīz pārliecināts, ka «Vienlīdzīgo Virspadome» atkal atgādina par sevi. Tā tas patiešām bija.
«Kapteini! Jūs vieglprātīgi atteicāties no pirmās iespējas, kuru mēs Jums laipni piedāvājām. Pielūkojiet, ka nekļūdāties pa otram lāgam!
Vienlīdzīgo Virspadomes uzdevumā …»
Un atkal tas pats čūskai līdzīgais paraksts.
Ruts ar delnas virspusi saspringti paberzēja pieri. Spēle turpinājās un kļuva aizvien amizantāka… Zēl, ka viņš nebija aizturējis to puisis tumšajās acenēs. Galu galā būtu pieticis ar vienu krietnu belzienu pa žokļiem. Policijā to visu varētu pārvērst par joku. Lai nu būtu kā būdams, viņš tomēr ir Ruts Doringtons …
— Kas atnesa šo aploksni un kad? — viņš jautāja, pieiedams pie portjē.
Tas paraustīja plecus.
— Tā pienākusi pa pneimatisko pastu brīdi pirms jūsu atgriešanās, kapteini.
—: Bet vai jūs nezināt, kas ir «Vienlīdzīgo Virspadome»?
Portjē seja pārakmeņojās. Kādu mirkli viņš blenza uz Rutu caur pieri, tad, tik tikko lūpas kustinādams, nomurmināja:
— Piedodiet, savu mūžu neesmu dzirdējis… par tādu…
«Melo,» Ruts nosprieda. «Melo un baidās no kaut kā.»
— Pateicos, — viņš sacīja, nolikdams uz pults zelta monētu.
Portjē zemu paklanījās.
Iedams cauri hallei, Ruts pamanīja, ka meitene pamet uz viņu ziņkārus skatienus.
Hallē bija diezgan daudz ļaužu, tomēr Ruts izšķīrās. Viņš piegāja pie krēsla, kurā sēdēja meitene, palocījās un nosauca savu vārdu. Viņa pacēla uz Rutu pārsteigtas, mazliet nemierpilnas acis.
— Piedodiet, — Ruts teica, — ir tikai piektā diena, kopš esmu atgriezies uz Zemes. Mani iemitināja šajā hotelī. Pilsētā es gandrīz nevienu nepazīstu. Baidos, — viņš pasmaidīja, — apmaldīties šajā burzmā, no kuras esmu atradis. Man ir dažas brīvas stundas — pirmās brīvās
stundas kopš atlidošanas brīža. Vai jūs nevarētu, vai jūs negribētu kļūt par manu gidu un skolotāju šajā laikā?
Viņa samulsusi nodūra galvu un neatbildēja. Pēc tam Musu sacīja:
— Bet jūs taču mani nemaz nepazīstat…
;— Tāpat kā jūs mani.
Jūs nu gan visi pazīst. Par jums vien runā… Es arī jūs redzēju ekrānā. Bet vai patiešām neviens no jūsu piederīgajiem jūs nesagaidīja?
Viņš papurināja-galvu.
— Un jūsu sieva … bērni?
— Man nav sievas un bērnu.
— Ai, piedodiet! Es jums ar prieku izpalīdzēšu, ja pratīšu. Gaidīju šeit draudzeni, taču viņa neatnāca, Mans vārds ir Karidada. Varat mani saukt par Kariju.
— Burvīgi, Karija! Ar ko mēs sāksim?
Viņa pasmaidīja.
— Nezinu.
— Es ierosinu pabrokastot, bet pēc tam jūs parādīsiet man šajā pilsētā interesantākās vietas. Paņemsim mašīnu un brauksim pa maršrutu, kuru jūs izvēlēsieties.
— Interesantākās vietas? — Viņa kļuva domīga. — Doringtona kungs, baidos, ka šajā pilsētā nebūs nekā jums interesanta. Jūs taču esat tik daudz redzējis…
— Karija, sauciet mani vienkārši par Rutu.
— Lai notiek! Šī pilsēta, Rut, dienā ir bezgala garlaicīga. Šeit nav nedz senu celtņu, nedz skaistu pieminekļu, nedz ēnainu dārzu. Ir atrakciju parki, bet… tie atvērti vienīgi vakaros, kad lielākā daļa cilvēku nestrādā. Vispār šeit var palīksmot tikai vakarā, bet jūs jau vakarā uzstāsieties atkal kādā zinātnieku sēdē vai banketā…
— Droši vien … — Ruts pamāja, — Tomēr ceru, ka mēs atradīsim veidu, kā negarlaikoties arī priekšpusdienā. Bet tagad, Karija, — viņš aicinādams pastiepa roku, — iesim brokastot!
* * *
Pēc brokastīm Ruts jau zināja par Kariju gandrīz visu. Viņa studēja universitātē — Medicīnas fakultātes otrajā kursā … Tēvu neatcerējās, māte bija gājusi bojā pirms dažiem gadiem aviācijas katastrofā. Viņu audzinājusi vecmāmiņa. Vecmāmiņai dienvidos pieder benzīna uzpildīšanas stacija, taču patlaban, līdz ar pāriešanu uz jauniem
degvielas veidiem, vecmāmiņai klājas arvien grūtāk… Karidada ir spiesta strādāt, lai samaksātu par mācībām. Viss kļūst dārgāks, pieaug arī mācību maksa. Viņš, bez šaubām, jau būs dzirdējis …
Nē, viņš par to vēl nav dzirdējis. Viņš vispār nevar iedomāties, kādi ir pašreizējie dzīves apstākļi. Vecās cenas neatceras, bet jaunās … Atmiņā uzpeldēja viņa advokāta vārdi, ko tas pirmajā tikšanās reizē bija teicis: «Jūs, kapteini Dorington, esat bagāts; kaut arī patlaban ir tik smaga konjunktūra, jūs esat ļoti bagāts. Taču jūsu kapitāls ātrāk jālaiž apgrozībā. Zelts ar katru dienu kļūst lētāks…» Viņš toreiz atbildēja, ka padomāšot. Patiešām — būs kaut kas jādara. Kaut vai šī meitene ..,
Viņa vēl aizvien stāstīja, bet Ruts gandrīz neklausījās. Droši vien pat šajā pilsētā būs ne mazums cilvēku, kam vajadzīga palīdzība. Varbūt Regijai arī… Šī doma sāpīgi iedzēla. Regija izjūt trūkumu! Jāmēģina viņu atrast! Cilvēku taču var sameklēt, kaut arī tas būtu mainījis uzvārdu … Bet ja nu viņa pametusi šo valsti?
Karija apklusa, un viņš juta sev pievērstu nopietnu, uzmanīgu skatienu.
— Vai jūs, Rut, esat par kaut ko noraizējies?
— Nē… Lai gan — varbūt. Es nepavisam nebiju iedomājies, ka pa šiem gadiem mūsu valstī dzīve kļuvusi tik grūta.
— Dzīve kļuvusi grūta? Vai tad lielākajai daļai tā vienmēr nav bijusi grūta?
Ruts nodomāja, ka viņai acīmredzot ir taisnība. Jaunībā arī viņam pašam neklājās viegli… Un tomēr viņš negribēja tam piekrist.
— Vai zināt, Karija, kad es pirmo reizi ieraudzīju šo pilsētu un ienācu šajā hotelī, man šķita, ka tagad mūsu valstī cilvēki nedzīvo slikti… Es domāju — lielākā daļa… Cilvēki uz ielas ir skaisti ģērbušies, nekur es nemanīju graustus…
— Rut, skrandas un grausti tagad ir cilvēku dvēselēs… Bet tas, ko jūs redzējāt… Šīs mājas un skaistās mašīnas, un pārējais — gandrīz viss ir pirkts uz kredīta, uz parāda. Par to jāmaksā visu mūžu. Un tam, kurš nespēj izdarīt kārtējo iemaksu, tam atņem visu un… pašu izsūta no pilsētas… Ja viņam, protams, neatrodas aizstāvji.