Viņa nodrebēja, izbijusies palūkojās apkārt un apklusa.
Tātad šeit, pilsētā ..
— šeit, pilsētā, var dzivot tikai tie, kuri spēj maksāt… Bet, lai maksātu, ir daudz un smagi jāstrādā. Visu mūžu jāstrādā.
— Kas notiek ar tiem, kurus izsūta?
Karijas lūpas notrīsēja.
— Nezinu … Nejautājiet man to, Rut… Vispār nekad nevienam to nejautājiet… Lūdzu…
Ruts pārsteigts ieraudzīja, ka viņa raud.
— Karija, mīļā, kas jums notika? Nomierinieties! … Nu…
Ruts sniedza viņai savu kabatlakatiņu.
Piespiedusi to pie acīm, Karija caur asarām centās pasmaidīt.
— Piedodiet, Rut… tūlīt pāries …
Taču viņas kalsnie pleci atkal nodrebēja raudās.
Ruts ielēja glāzē mazliet vīna un piespieda Kariju iedzert dažus malkus. Viņš dzirdēja, kā pret glāzes malu atsitas viņas zobi.
Ruts paņēma cigareti. Tajā pašā mirklī pieripoja robots — oficiants — un veikli pastiepa pirkstu. Tā galā uzzibsnīja iesarkana dzirkstele. Ruts aizsmēķēja no pastieptā pirksta un dziļi ievilka dūmus.
Karija sēdēja, galvu zemu nodūrusi. Tumšo matu cirtas nokarājās viņai uz krūtīm un aizsedza seju. Kleitas izgriezumā no mežģīnēm izslīdēja zelta ķēdīte. Nē, ķēdītes galā nebija vecā burinieka silueta… Tur karājās mazs zelta krustiņš.
Ievilkdams spēcīgos, aromātiskos dūmus, Ruts centās aptvert, kas gan īsti bija noticis. Viņa neizskatījās pēc narkomānes … Varbūt Karija gluži vienkārši ir histēriķe? Arī tas maz ticams. Karija šķita pilnīgi normāla meitene, viņas spriedumi bija itin prātīgi, kamēr viņš nepajautāja par tiem, kurus izsūta … Viņai ir labs augums, glītas kājas; acīmredzot viņa ir lieliska sportiste. Sasodīts, vai notikusi kāda nelaime? … Nesena smaga pārdzīvojuma neaizdzijusi brūce? Viņš ar savu jautājumu būtu to uzplēsis?… Ruts juta, ka šajos apstākļos aizvien vairāk apjūk. Cita pēc citas pār viņu vēlās neskaidrības…
Pirmo reizi kaut kur dziļi apziņā atausa doma, ka tur — kosmosa neizmērojamās tālēs — viss bija daudz vienkāršāk un skaidrāk. Bija saspringts darbs, kas neļāva gremdēties savās izjūtās, un bija sapnis, kas mirdzēja cauri mūžīgās nakts tumsai. Te viss izskatījās daudz sarežģītāk … Šī savādā pilsēta, kurā neviens nebija drošs par
rītdienu, šī meitene ar savām neizraudātajām bēdām, Vienlīdzīgo Padome …
Karija sakustējās. Tad pacēla galvu, atmeta atpakaļ matus un paskatījās uz viņu. Meitenes seja jau bija mierīga, tikai acis bija zaudējušas iepriekšējo mirdzumu.
—- Esmu slikta skolotāja un gide, vai ne? — Viņa skumji pasmaidīja. — Jums būs jāmeklē kāds cits, Rut.
Karija gribēja piecelties no galda, taču Ruts steigšus satvēra viņu aiz rokas. Rutām pēkšņi bija sameties baisi, ka viņa tūlīt aizies un viņš atkal paliks viens ar savām domām.
— Karija, nemainiet tik bieži savus lēmņmus, — viņš lūdza ne visai pārliecinoši.
Karija vērīgi palūkojās uz viņu.
— Man šķita, ka jūs pats, Rut, esat pārdomājis. Es jums sabojāju tik lieliskas brokastis.
Viņam kā akmens novēlās no sirds.
— Tātad jūs paliksiet?
— Ja jūs nedzīsiet mani prom.
Ruts skaļi iesmējās.
— Ja jūs zinātu, Karija, cik ļoti es vēlos, lai jūs paliktu …
Arī viņa pasmaidīja — koķeti un mazliet zobgalīgi.
— Vai šie vārdi jāuzņem nopietni?
— Bez šaubām, — Ruts dedzīgi apgalvoja.
Viņi izgāja no restorāna un nobrauca ar ātrgaitas liftu hallē. Iepriekšējā portjē vietā jau dežurēja jauns puisis ar zilām, izvalbītām acīm. Kad viņi piegāja, portjē godbijīgi paklanījās.
— Nu, kur mēs dosimies? — Ruts jautāja.
Viņa iekoda lūpā.
— Patiešām nezinu. Šeit, centrā, patlaban visur ir sastrēgumi.
Ruts palūkojās pa halles stiklotajām durvīm. Visdažādāko krāsu automašīnu straumes tik tikko kustējās uz priekšu pretējos virzienos.
— Ja nu mēs paņemtu spārngriezi?
Karijai iemirdzējās acis.
— Ak, tas būtu lieliski! Vai zināt, Rut, es nekad neesmu ar to lidojusi.
— Nolemts? Spārngriezi! — Ruts uzsauca, vērsdamies pie rudmatainā portjē.
— Klausos, kapteini! Ar pilotu? — Portjē sastinga, gaidot atbildi.
Es pats vadīšu mašīnu.
— Tieši tā, kapteini! — Portjē resnie pirksti pārskrēja pār birojā iemontētā paneļa krāsainajām spiedpogām. — Spārngriezis numurs simt divpadsmit gaida jūs uz hoteļa jumta, kapteini. Novēlu patīkamu lidojumu!
Pēc mirkļa viņi jau bija uz viesnīcas lēzenā jumta. Karija palūkojās apkārt un iesaucās:
— Kāds skaistums! Nemūžam nebūtu domājusi, ka no augšas pilsēta ir tik brīnumjauka.
— Vai tad jūs to nebijāt redzējusi no augšas?
— No tāda augstuma ne.
— Bet no aviona?
— Es neesmu lidojusi ar avionu. Es vispār nekad neesmu pacēlusies gaisā, Rut. Nebrīnieties… Lielākā daļa no tiem, kas dzīvo tur, lejā, arī nav lidojuši ar avioniem.
— Vai tas ir iespējams? Kosmisko pārlidojumu gadsimtā …
— Liktenis ir devis iespēju doties kosmosā vienīgi dažiem izredzētajiem. Tādiem kā jums, Rut. Taču jūsu ir tikai simti, bet tur, lejā, mīt miljoni. Lielum lielais vairums lejā dzīvojošo nevar atļauties tālus ceļojumus. Vienīgi daži atvaļinājuma laikā izbrauc uz kalniem vai jūrmalu …
— Bet man šķita, ka manā jaunībā ..
Karija viņu tūlīt pārtrauca:
— Droši vien bija tāpat, Rut. Jūs tikai ātri nokļuvāt starp izredzētajiem …
Ruts pavīpsnāja, atcerējies savu jaunību.
Viņi piegāja pie spārngrieža. Tas bija jauns modelis, un Ruts nodomāja, vai nav kļūdījies, atteikdamies no pilota—robota pakalpojumiem. Taču, pārlaidis ātru skatienu vadības panelim, viņš nomierinājās. Iztiksim!… Katrā ziņā nav sarežģītāk kā vadīt «Meteoru».
— Tas ir mazliet līdzīgs caurspīdīgai spārei, vai nav tiesa? — ieminējās Karija.
— Vai arī ziepju burbulim salmiņa galā.
Karija sasita plaukstas.
— Tas tik būs brīnums — lidot ziepju burbulī!
Spārngrieža caurspīdīgā kabīne patiešām atgādināja
pagarinātu ziepju burbuli. Aizmugurē atradās gandrīz caurspīdīgs korpuss. Tajā bija degvielas tvertnes un dzinējs. Pret korpusu slīpā trijstūrī balstījās sudrabaini spārni. Apakšā bija divi pāri nelielu riteņu ar piepūšamām riepām.
Ruts pagrūda ar roku caurspīdīgo kabīni, un viss spārn- griezis nodrebēja, it kā tas būtu tikai uzzīmēts uz debesu velves zilā audekla.
— Ak, vai tik tas ir pietiekami izturīgs? — Karija šaubījās.
— Tā ir laba mašīna, — Ruts apgalvoja, — ērta un droša. Ar tādām lido pat uz Plutona.
Kabīnē bija četras vietas. Ruts iekārtojās pilota krēslā un apsēdināja Kariju sev blakus. Klusu aizbīdījās caurspīdīgās durvis. Karija paliecās uz priekšu un ieķērās ar abām rokām sēdekļa balstos. Viņas seja aiz satraukuma nobālēja. Ruts sāņus palūkojās Karijā un pasmaidīja.
— Karija, neesiet tik saspringta! Brīvi atlaidieties krēslā. Tūlīt es jums iemācīšu, kā šī spāre vadāma. Raugieties šurpu: paceļam spārnus …
Viņš ar kāju nospieda grīdā sarkanu pedāli. Atskanēja klusa švīkstoņa, un Karija, palūkojusies augšup, ieraudzīja, ka virs kabīnes izslienas spīdīgs masts, bet uz tā izplešas un sāk strauji griezties spārni.