•— Jūs arī, šefi
—- Ko tad es arī?
— Esat gatavs noticēt tam, cik viņš ir neparasts. Tie visi ir nieki!
— To nevar teikt par vakardienas avāriju.
— Muļķības! Tagad urbsim piesardzīgāk …
Pīters vēl nebija pabeidzis teikumu, te pēkšņi motors sāka sprauslāt un noslāpa.
Tajā pašā brīdī satraukts pieskrēja Džo.
— Nāciet ātrāk! Atkal!
— Kas nu atkal lēcies?
— Instruments iekrita.
Šoreiz, kā izrādījās, viss bija daudz nopietnāk. Acīmredzot dobuma sienas bija iebrukušas un instruments iespriedies. Noņēmāmies līdz vēlai naktij, tomēr vainagu izdabūt nespējām.
Visa nākamā diena pagāja neveiksmīgos mēģinājumos atbrīvot instrumentu. Tas bija cieši ieķēries urbumā. Mēs nekādā veidā nespējām panākt, lai tas paver savus akmens žokļus un atlaiž vainagu. Kādu vakaru Pīters, kurš visu šo laiku bija pavēris muti, vienīgi lai neganti izlamātos, nometa smiltīs smago uzgriežņu atslēgu un pavēstīja:
— Nu ir cauri! Šef, es esmu izmēģinājis visus trikus, kādus vien zināju. Būs jāpamet šis urbums un jāsāk blakus jauns. Uzskatīsim, ka šie piecdesmit metri ir bijuši tikai tāda izlūkošana.
— Pagaidīsim līdz rītdienai, — es liku priekšā. —Rīts gudrāks par vakaru.
Otrā dienā pats stājos pie darba. Zināju kādu āķīgu paņēmienu, kuru biju iemācījies no urbšanas meistariem Aļaskā. Vajadzēja tā īpaši iešūpot instrumentu. Tas bija riskants gājiens. Varēja salūzt urbšanas stieņi. Bet dažreiz šī metode līdzēja.
Nostādīju puišus un paskaidroju, kas viņiem katram jādara. Astoņi pāri acu blenza manī ar saspringtu uzmanību, gaidot pavēli. Nebija vienīgi Pītera. Viņš uzskatīja, ka šis mēģinājums esot veltīgs, un bija aizgājis peldēties.
— Ieslēdz motoru! — es uzsaucu.
Dzinējs sāka strādāt.
Viegli paspiedu cēlēj mehānisma sviru, un, man par milzīgu pārsteigumu, instruments nāca augšā kā nazis no sviesta kluča. Tas bija kaut kas neaptverams …
Izcēlām stieņus visā torņa garumā un noskrūvējām. Atkal sāka strādāt motors. Drīz vien virs urbuma mutes parādījās urbja vainags …
Trīs reizes nokliedzām «urā!». Izdzirdējis mūsu brēcienus, vienās peldbiksītēs atskrēja Pīters un sāka mirkšķināt saulē izbalējušās skropstas.
— Šef, kā jums tas izdevās? — viņš jautāja, uzmanīgi aplūkodams saliekto dimanta vainagu.
— Šefs zina tādus vārdus, — Džo paskaidroja. — Kā tos pačukstēja — gatavs ir …
— Instruments nebija iesprūdis, es to izcēlu ārā bez jebkādas piepūles.
— Nedzeniet velnu! — Pīters norūca piesmakušā balsī.
— Es runāju pilnīgi nopietni.
— Paskatieties, kas noticis ar vainagu un iežu savācēju, — Pīters teica, — tie ir galīgi saplacināti. Tādas avārijas pašas no sevis nelikvidējas.
— Tomēr es bez pūlēm izcēlu instrumentu.
— Zili brīnumi!
— Varbūt ieža gabali, kas bija saspieduši instrumentu, paši ievēlās nākamā dobuma dziļumā?
— Vai jūs kādreiz esat kaut ko tādu dzirdējuši? — Pīters piemiedza acis.
— Nē, bet galu galā nav jau izdarīti tik daudzi urbumi koraļļu atolos …
— Lai būtu kā būdams, šef, tas ir kaut kas neredzēts…
«2. iebruārī. Pēc tās noslēpumainās avārijas strādājam ļoti piesardzīgi. Urbums pamazām kļūst arvien dziļāks. Mūsu kastes pildās ar iedzelteniem Iežu stienīšiem. Kaļķakmens vēl aizvien ir stipri dobumains. Šis rifs ir kā milzīgs sūklis. Tajā ir bezgala daudz dobumu. Esam tikuši cauri jau četrsimt metriem, bet iežu bijis tikai simt piecdesmit metri. Pārējā daļa ir dobumi…»
Šķiet, tas notika tieši 2. februārī… Pēc tam es vairākas nedēļas neko nepierakstīju …
No rīta Ku Mars uzstājīgi izprašņāja, kādu dziļumu esam sasnieguši. Kad pateicu, viņš neticīgi paskatījās uz mani.
— Tīra taisnība runāt?
— Bez šaubām! Bet kāpēc tev, patiesību sakot, jāzina precīzs dziļums?
— Vajag …
— Tu man tomēr pasaki — kāpēc? Ku Mars pasmaidīja.
— Viens maziņš uzdevums rēķinu. Cik dienu urbt, lai iztaisītu caurumu visai Zemei cauri.
— Cik tad tev iznāk?
— Nekas neiznāk…
Ku Mars, protams, mānījās. Kāds no saliniekiem bija licis viņam noskaidrot urbuma dzijumu. Varbūt pats Vistaisnīgākais … Bet kādēļ tas bija jādara Ku Maram? Mūsu palīgi katru vakaru gāja uz ciematu pārgulēt, un no viņiem visu varēja uzzināt.
Drīz vien Ku Mars kaut kur nozuda. Pusdienās neviens viņu neredzēja.
Kad tveice norimās, sākām atkal strādāt. Pie mašīnas nostājās Pīters. Es apsēdos zem sauljuma, lai aprakstītu nesen izvilktos paraugus.
Pēkšņi kāds mani uzrunāja. Balss bija nepazīstama. Atri paskatījos atpakaļ. Zem sauljuma lūkojās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā audekla kreklā un šortos. Uz galvas dižojās maza, balta panama. Acis slēpās aiz tumšām brillēm. Pēc izskata viņam varēja dot apmēram piecdesmit gadu, lai gan varēja būt arī daudz vairāk. Gludi skūto seju, rokas un kājas klāja tumši brūns tropu iedegums. Tomēr es ne mirkli nešaubījos, ka viņš ir baltais.
— Esiet sveicināti, ser, — svešais pieklājīgi sacīja angļu valodā. — Ceru, ka neesmu jūs iztraucējis. Mani sauc Karlsons. Deivuds Karlsons.
«Laikam Vistaisnīgākā padomnieks,» man iešāvās prātā.
— Ļoti patīkami, — es piecēlos un atņēmu sveicienu. Paspiedām viens otram roku, un es pateicu, kā mani
sauc.
— Ak, es jau jūs pazīstu! — Karlsons pasmaidīja. «Kā nu ne,» es nodomāju. «Interesanti, kur tu pusotra
mēneša slēpies? Un galvenais — kādēļ?» Karlsons it kā nolasīja manas domas.
— Man jau sen pastāstīja par jums un jūsu biedriem,— viņš paskaidroja. — Bet es pats tikai vakar atgriezos salā. Biju … uz kaimiņu atola.
«Sitās pasakas tu vari pūst savai vecaimātei!» es nodomāju. Taču viņam pieklājīgi teicu:
— Ļoti patīkami ar jums iepazīties. Arī es nojautu, ka
jums jāatnāk. Jūs laikam esat šejienes valdnieka padomnieks?
— Gan jā, gan nē, — Karlsons kautri pavēstīja, apsēzdamies zem sauljuma.
— Vai kaut ko iedzersiet?
— Pateicos. Es dzeru tikai ūdeni. Tīru jūras ūdeni.
— Jūras ūdeni? — man paspruka.
— Kādēļ jūs par to brīnāties? Ikviens, ja tikai vēlas, var pieradināt savu organismu lietot jūras ūdeni. Viss1 atkarīgs vienīgi no ieraduma. Jūras ūdens pat ir veselīgāks organismam nekā saldūdens. Daudzu salu iemītnieki dzer jūras ūdeni, ja tuvumā nav saldūdens. Bet man tas jau ir kļuvis par ieradumu.
— Ak tā? — es sacīju, lai tikai kaut ko teiktu.
Brīdi klusējām. Kā viesmīlīgs saimnieks mēģināju atjaunot sarunu:
— Vai jūs jau sen dzīvojat salās?
— Jā.
— Droši vien bieži braucat uz kontinentu atpūsties — uz Eiropu vai Ameriku, vai ne?
— Nē.
Tā kā viņš nebija īpaši daiļrunīgs, ja interesējos par viņu pašu, mēģināju mainīt sarunas tēmu:
— Šķiet, ka laiks pasliktinās. Baidos, vai nesāksies viesuļvētra. Tornis nav sevišķi droši nostiprināts.
Karlsons pārlaida urbšanas tornim pētošu skatienu.