totām istabām, nokļuvām… nelielā bibliotēkā. Tā bija apaļa telpa ar stikla griestiem, bet bez logiem.
Gar sienām stāvēja ar grāmatām pilni plaukti. Istabas vidū bija mazs darbagalds. Pie tā krēsli.
Gaidīju, ka Karlsons man izskaidros visa šī nama eiropeisko izskatu, kāpēc tas ir tik tukšs un — beidzot — kāpēc te ir bibliotēka, taču viņš klusēja. Parakņājies pa galda atvilktnēm, viņš izņēma divus elektriskos lukturus, vienu ielika sev kabatā, otru pasniedza man. Tad ar kāju pabīdīja uz grīdas paklāto pīteni un atvēra nelielu lūku. Izrādījās, ka zem tās ir šauras vītņu kāpnes, kas veda kaut kur lejā. Tā acīmredzot.bija otra eja pazemē.
— Man tur, apakšā, ir dažas laboratorijas, — teica Kari sons. — Pēdējā laikā es gan tur reti iegriežos, tāpēc apgaismojums ir izslēgts. Mums būs jāiztiek ar lukturiem
— Vai šeit ir elektriskais apgaismojums? — es brīnījos.
Viņš izlikās, ka nav dzirdējis manu jautājumu. Taustīdamies pa tumsu, nokāpām lejā. Saskaitīju sešdesmit pakāpienus. Pēc tam Karlsons ieslēdza savu lukturi. Spēcīgs gaismas stars izrāva no tumsas diezgan plata, līkumota gaiteņa grubuļainās sienas. Tajās melnēja durvis. Tās visas bija aizšautas ar bultām. Patiesību sakot, te vairāk izskatījās pēc pazemes cietuma nekā pēc laboratorijas. Man sametās baisi.
— Iesim, — Karlsons teica. — Mēs jau esam rifa masīvā, tomēr vēl virs okeāna līmeņa. Šīs ir dabiskas alas. Mēs te esam vienīgi šo to nolīdzinājuši…
Negaidīdams manu atbildi, viņš devās uz priekšu. Man neatlika nekas cits kā iedegt lukturi un viņam sekot. Gaitenis līkumoja, sazarojās, un drīz vien es vairs nespēju orientēties. Vienīgi jutu, ka pamazām ejam arvien zemāk un zemāk.
Pēkšņi izdzirdēju šļakstus. Kaut kur pavisam tuvu bija ūdens. Gaiteņa sienas atvirzījās katra uz savu pusi, un mēs nokļuvām diezgan lielā alā. Tās velves grima tumsā, bet pie kājām, klusi šalkodami, pret akmens grīdu skalojās viļņi. Tas bija pazemes ezers, pareizāk sakot, neliels pazemes līcis. Tā ūdeņu apvaldītajā nemierā jautās tuvā okeāna elpa.
—' Esam gandrīz pie mērķa, — es izdzirdēju Karlsona balsi. — Patlaban ir paisums un ūdens augstu uzkāpis. Kamēr uzvilksim skafandrus un sagatavosimies, ūdens sāks kristies. Vai jums kādreiz ir gadījies iegremdēties trīsdesmit četrdesmit metru dziļumā?
— Nē, — es atzinos.
— Nekas, tā nav nekāda nelaime. Man ir labi skafandri — viegli un izturīgi. Ceru, ka tiksiet galā. Mūsu ekskursijas vienīgās briesmas ir inurēnas. Tās mēdz iepeldēt šajos labirintos. Būs jāņem līdzi ieroči. Gadās ari as- toņkāji, bet tie ir maziņi. Lielie te reti ieklīst.
«Vēl trakāk!» es nodomāju. «Var izrādīties, ka pastaiga uz Muai vulkānisko cokolu būs ar piedzīvojumiem… Kāda velna pēc es piekritu? Bet nu ir par vēlu atteikties … Lai viņš labāk domā, ka man tas ir tīrais nieks …»
Izrādījās, ka skafandri patiešām ir lieliski. Bez jebkādām pūlēm uzvilku savējo,. un Karlsons man palīdzēja nostiprināt ķiveri. Elpot bija ļoti viegli. Lokana metāla šļūtene savienoja ķiveri ar nelieliem baloniem, kas bija piestiprināti uz muguras. Balonos acīmredzot bija skābeklis.
— Pāris reižu dziļi ieelpojiet, — izdzirdēju Karlsona balsi. — Tā, labi. Jūs varat man atbildēt, skafandri ir ra- dioficēti.
— Lieliska manta, — es teicu. — Vai jaunākais modelis?
— Nē. Tie izgatavoti pirms piecpadsmit gadiem. Es gan nepavisam neesmu pārliecināts, ka tagad ir iemācījušies taisīt labākus.
— Man pat šādus nav gadījies redzēt.
— Šie ir izgatavoti pēc īpaša pasūtījuma. Paredzēti trīssimt metru dzijumam.
— Oho! Vai tad vieglā skafandrā var tik dziļi iegremdēties?
— Pēc neliela treniņa tas ir pilnīgi iespējams. Man gadījies tajā doties vēl dziļāk…
Neticīgi pakratījux galvu, bet Karlsons to nepamanīja. Mana ķivere nepakustējās, un es pārliecinājos, ka tā ir ļoti ērta — tajā varēja brīvi grozīt galvu.
— Ķiveres augšā atrodas apgaismotājs. Zem kreisā balona ir slēdzis, — es atkal izdzirdēju Karlsona balsi. — Jūs varat iedegt un nodzēst gaismu ar kreiso roku.
Aizliku roku aiz muguras un sataustīju tādu kā mēlīti. Parāvu to. Iedegās spilgta gaisma, kas izskatījās pēc automašīnas luktura ugunīm. Tās atradās kaut kur virs galvas, atgādinādamas ogļraču lukturīša spuldzi, vienīgi gaisma bija daudz spēcīgāka. Tagad es pagriezdamies varēju apskatīt pazemi. Velves pazuda augstu virs galvas. Vietām no tām nokarājās sniegbaltām mežģīnēm līdzīgas akmens drapērijas. Līdz pašam ūdenim sniedzās stalaktīti un meta uz tā virsmas spilgtas, fantastiskas ēnas. Zem ūdens klintis spēji izbeidzās. Dzelmē valdīja sabiezējusi violeti zilgana tumsa, kurā brīžiem uzliesmoja un nodzisa pārsteidzošas iesārtas dzirkstelītes. Šis skats bija tik fantastisks, ka es, šķiet, pat uz laiku aizmirsu savas izbailes.
— Vai esat gatavs? — atskanēja Karlsona balss.
— Jā-ā… — es atbildēju. Man pašam šis «jā» nelikās sevišķi pārliecinošs.
— Tad dosimies ceļā. Neatpalieciet no manis un skatieties apkārt…
Viņš nogāja lejā pa akmens pakāpieniem un nozuda. Tumšais ūdens sakjāvās virs Karlsona ķiveres, bet tajā pašā mirklī atmirdzēja no apakšas. Karlsons bija ieslēdzis apgaismotāju. Ieraudzīju dzijumā iesarkani oranžas zemūdens klinšu šķautnes. Sāņus pašāvās lielu zivju ēnas.
— Ei, kur jūs esat? — iztālēm atskanēja Karlsona balss.
Man pēkšņi ienāca prātā Pītera vārdi: «Ja atgadīsies kaut kas nelāgs, šef, mēs sarīkosim jums smukas bēres…» Šādā situācijā par bērēm nevarēja būt ne runas. Es gluži vienkārši bez pēdām pazudīšu, un mani aprīs necaurredzamajā tumsībā glūnošās murēnas. Ak dievs, kādos idiotiskos pasākumos dažreiz metas itin saprātīgi un nosvērti cilvēki!
— Nu? — tālumā atskanēja.
Man iešāvās prātā, ka reiz jau esmu šo «nu» dzirdējis … Taču nebija laika gremdēties atmiņās. Karlsona lukturīša gaisma bija kļuvusi manāmi vājāka — es redzēju tikai izplūdušu, zeltainu plankumu.
Ja nepiespiedīšu sevi tūlīt iekāpt ūdenī, Karlsons nozudīs dzelmē…
— Tūliņ būs — plunkš, plunkš! — pats sev uzsaucu. Apmēram pirms četrdesmit gadiem tā mēdza teikt mana vecmāmiņa, kad sēdināja mani lielā, emaljētā bļodā, lai nomazgātu.
Paspēru vienu soli, tad otru. Ķermenis pēkšņi bija kļuvis apbrīnojami viegls, un es jutu, ka peldu.
Panācu Karlsonu bez jebkādām pūlēm. Tagad peldējām blakus. Savādas zivis ar lielām acīm un caurspīdīgām spurām lēnam padeva mums ceļu, dažas mūs ziņkāri aplūkoja. Zemūdens aiza, pa kuru slīdējām lejup, pamazām kļuva arvien šaurāka.
— Šodien murēnas nemana, — ausīs atskanēja Karlsona balss. — Aizgājušas līdzi bēgumam. Toties es redzu kalmāru. Nav slikts eksemplāriņš. Šis var nākt arī uzbrukumā.
Priekšā parādījās kaut kas torpēdai līdzīgs. Tas lēnām slīdēja mums pretī. Šķiet, bija vairākus metrus garš.
Man pēkšņi briesmīgi gribējās būt krastā, pludmales karstajās smiltīs. Mute vienā mirklī izkalta …
Karlsons ātri aizpeldēja man priekšā. Pamanīju, ka viņš atliec kreiso roku aiz muguras un pagriež viena balona galā disku.
Blāvā «torpēda» kļuva koši sarkana, izliecās kā milzigs komats un pēkšņi pārvērtās tumšā, pūkainā mākonī.
— Aizmuka, — Karlsons apmierināts noteica. — Sadusmojās, nosarka un aizmuka. Kalmāri vienmēr kļūst sarkani, kad satraucas … Ultraskaņas izstarotājs, — viņš paskaidroja, uzsizdams pa kreisās puses balonu. — Astoņ- kāji tos necieš. Tūlīt izlaiž «dūmu aizsegu» un atkāpjas. Smalka nervu sistēma! Ar murēnām ir trakāk… Šīm bestijām ir «bieza āda». Dažreiz nākas viņas izķidāt.