Taču murēnas mēs nesatikām.
Vēl apmēram desmit minūtes peldējām pa aizu. Pēc tam tā negaidot uzreiz kļuva platāka — un mēs atradāmies milzīgā zemūdens alā. Mūsu apgaismotāji it kā apdzisa. To gaisma noslāpa ūdens masā, kas piepildīja gigantisko dobumu.
— Šī ala izveidojusies gar vulkāna konusa un rifa robežu, — teica Karlsons. — Vai redzat melnos iežus? Tās ir senas bazalta lavas. Parastais Klusā okeāna bazalts, nevis kimberlīts …
Piepeldējām tuvāk, un es pārliecinājos, ka viņam ir taisnība. Tas, bez šaubām, bija bazalts. Muai rifs atradās uz parasta vulkāna. Klusā okeāna rietumu daļā ir simtiem tādu vulkānu. To lava iznāk tieši virspusē, veidodama vulkāniskās salas.
— Es gribētu paņemt paraugus …
— Jānolaižas mazliet dziļāk, tur, klints pakājē, var atrast atlūžņus.
Iegremdējāmies vēl desmit metrus, un es ieraudzīju tumšu akmeņu nobirumu. Daži no tiem bija klāti ar koraļļu izaugumiem. Izvēlējies dažus nelielus atlūžņus, iebāzu tos skafandra kabatā.
— Kā ir ar elpošanu? — Karlsons pajautāja.
— Lieliski!
— Tad nolaidīsimies vēl dziļāk. Jūs varēsiet apskatīt savu urbumu.
«Tas ir vareni!» es nodomāju.
Mēs devāmies arvien dziļāk sarežģītā koraļļu klinšu labirintā, kas bija līdzīgs milzīgām akmens mežģīnēm. Kā gan Karlsons spēja atrast pareizo ceļu šajās bišu šūnās?
Kādā vietā, šķiet, viņš sāka šaubīties, kur tālāk jāpeld … Man atkal kjuva neomulīgi, un es sāku jau nožēlot, ka neatteicos no tālākā ceļojuma. Taču pēc mirkļa ķiveres austiņās atskanēja Karlsona balss:
— Ahā, tur jau tas ir — mazliet pa labi…
Vēl pāris kustību — un es ieraudzīju klints nišā metāla stieni. Visas šaubas izgaisa. Tā patiesi bija mūsu urbuma nostiprinājuma caurule. Jau no šejienes bija redzams, ka urbums ir slīps.
— Kāds šeit ir dziļums? — es jautāju.
— Sešdesmit metri. Avārija notika augstāk, bet tagad tur grūti tikt klāt.
— Tātad jūs palīdzējāt mums atbrīvot instrumentu?
— Sākumā jūs ļoti neuzmanīgi urbāt, — Karlsons teica. — Nepavisam nerēķinājāties ar šo iežu īpatnībām. Izveidojās nogruvums. Lai varētu atbrīvot jūsu instrumentu, bija jāspridzina. Šķiet, sprādziens stipri sabojājis urbja vainagu?
— Sīkums, mums bija rezerves detaļas. Man jums jāpateicas par palīdzību.
— Nav par ko! Mēs tikai baidījāmies, ka nevarēsiet likvidēt avāriju un urbsiet citur. Tad jūsu darbs stipri aizkavētos.
— Jūs tomēr esat ārkārtīgi ieinteresēti, lai mēs beigtu darbus un ātrāk aizbrauktu …
— Šodien jūs esat atjautīgāks nekā vakar.
Atpakaļceļā mums negadījās nekādi piedzīvojumi. Nevarēju neatzīt, ka Karlsons lieliski orientējas Muai pazemes labirintos. Viņš, bez šaubām, ne jau vienu gadu vien bija nodarbojies ar to pētīšanu.
Pēc stundas mēs jau atpūtāmies kotedžas bibliotēkā. Karlsons atnesa paplāti ar dzērieniem. Ielēju sev viskiju ar sodu. Karlsons apmierinājās ar glāzi ūdens. Tas laikam nudien bija jūras ūdens.
Mēs ātri vienojāmies par turpmākās darbības plānu. Ciemata iedzīvotāji uzaicinās mūs visus uz zveju. Pēdējā mirklī es izdomāšu kādu iemeslu un palikšu. Negaisa dēļ mani biedri un viņu pavadoņi uz pāris dienām būs spiesti aizkavēties kaimiņu salā. Pa šo laiku es pacentīšos padziļināt urbumu un dabūšu no Karlsona bazalta paraugu, un tas būs pierādījums tam, ka urbums sasniedzis salas vulkāna cokolu. Tad atgriezīsies mani biedri, mēs demontēsim urbšanas torni un dosimies prom ar tvaikoni, kuram pēc trim nedēļām jāierodas Muai.
Man mēles galā bija viens jautājums, un, piēveicis otro viskija glāzīti, nepalaidu garām izdevību to uzdot:
— Kurš, patiesību sakot, bija visa šī plāna iniciators — Vistaisnīgākais vai jūs, Karlson?
— Uzskatiet, ka mēs abi, — Karlsons kautri atbildēja.
— Bet kādēļ jūs, velns parāvis, esat tik ļoti ieinteresēti, lai mēs pazustu no salas?
— Šķiet, ka uz šo jautājumu nav obligāti jāatbild, —; Karlsons domīgi teica. — Saprotiet pats… Lai gan šo to varēšu jums pateikt… pirms prombraukšanas.
— Hombijs tomēr ir samelojis, — es mainīju sarunas tematu.
Karlsons pārsteigts paskatījās uz mani.
— Es runāju par kimberlīta vulkāniem Klusajā okeānā, — paskaidroju viņam, iedzerdams malku viskija. — Brīnums, kā visi Hombijam uzreiz noticēja… Jau vairākus gadus dzenas pēc šī rēga …
— Ak jūs par to! — Karlsons klusu iesaucās. — Nē, Hombijs teica taisnību… Klusajā okeānā ir kimberlīta vulkāni. Turklāt daudz. Bet tie ir dziļi — vismaz piecus kilometrus zem ūdens. Tie atrodas okeāna ieplakās. Un virs tiem nav vulkānu konusu. Tur ir tikai sprādzienu piltuves, tāpat kā uz cietzemes — Āfrikā, Sibīrijā. Drausmīgs kimberlīta vulkāna izvirduma sprādziens lielā dziļumā — un sprādziena rezultātā zemes garozā rodas it kā izšauts caurums. Sprādziena produkti neveido vulkāna konusu. Tie aizlido starpplanētu telpā, varbūt pārvēršas par meteorītiem. Bet sprādziena vietā paliek krāteris vai piltuve, kas pilna ar dimantu saturošām šķembām. Tas ir kimberlīts, noslēpumainais kimberlīts — pazemē notikušā sprādziena liecinieks.
— Nekad nebiju par to dzirdējis, — es atzinos. — Esmu lasījis profesora Hombija grāmatu, bet tur bija teikts citādi..,
— Hombijs jau sākumā arī citādi domāja. Vēlāk tikai mainīja savus uzskatus.
— Bet kur tas rakstīts?
— Nekur…
— Vai jūs viņu pazināt?
— Jā.
— Kā viņš gaja bojā?
— Tā bija drausmīga nelietība, — Karlsons klusu sacīja. — Drausmīga! Dimantu korporācijas dūži nobijās, ka dimantu atradnes okeāna dzelmē samazinās viņu ienākumus. Cita pēc citas sekoja diversijas. Vispirms tika iznīcināta dziļūdens stacija, kuru Hombijs bija izveidojis Māršala salās. Avīzēs rakstīja, ka tas esot nelaimes gadījums, bet tā bija diversija. Pēc tam tāds pats liktenis piemeklēja ekspedīcijas galveno bāzi. Tā atradās netālu no šejienes uz kāda atola. Kad Hombijs un viņa biedri, kuri bija izglābušies, evakuējās no salas, tvaikonis uzskrēja uz mīnas, pareizāk sakot, to torpedēja nezināma zemūdene. Un atkal visai pasaulei tika stāstīta pasaciņa: kuģis esot gājis bojā vētrā.
— Vai tas ir iespējams! — es teicu, r— Mūsu dienās! Vai tiešām neviens neizglābās? …
— Mūsu dienās notiek vēl briesmīgākas lietas, — Karlsons iebilda.
Brīnījos, ka viņš neatbild uz manu jautājumu. Gribēju to atkārtot, bet Karlsons turpināja: »
— Pēc šī gadījuma, es domāju gadījumu ar Hombiju, es pilnīgi zaudēju ticību cilvēkiem, tā saucamajiem civilizētajiem cilvēkiem. Uz visiem laikiem aizgāju no viņu pasaules un apmetos te, uz šī atola.
— Un vai jūs … esat laimīgs?
— Šķiet, ka jā. Cilvēki šeit ir primitīvi, bet viņi ir godīgi, nav civilizācijas samaitāti. Viņi zvejo man zivis, bet es mācu viņus izprast pasauli un pašiem sevi. Arī ārstēju, ja kāds savārgst. Bet te jau reti slimo.