— Droši vien jūs izdarāt arī zinātniskus pētījumus?
— Tīros sīkumus — sava prieka pēc.
— Kāda tad ir jūsu pamatprofesija?
— Man to ir daudz. Ja sākšu visas uzskaitīt, jūs nomirsiet aiz garlaicības.
— Bet Vistaisnīgākais?
— Kā saprast jūsu vārdus?
— Vai viņš jūs netraucē?
Karlsons pasmaidīja.
— Mēs ļoti reti sastopamies.
— Bet jūs taču dzīvojat ar viņu vienā mājā?
—Un tomēr mēs reti satiekamies.
— Ja, piemēram, ir jāpieņem neaicināti viesi?
Karlsons uzmeta man vērīgu skatienu.
— O, — viņš teica. — izrādās, ka jūs esat atjautīgāks, nčkā es sākumā domāju. Jūs neesat kļūdījies… Tikai lai tas viss paliek starp mums. Un piedodiet par to mazo maskarādi. Apkārtējās pasaules acīs Muai jābūt vienai no tūkstošiem parastu salu. Bet katras Mikronēzijas salas valdnieks lielākā vai mazākā mērā ir savādnieks..«
Nespēju noslēpt pārsteigumu:
— Tātad jūs pats esat Vistaisnīgākā]sl Es taču domāju, ka jūs esat tas noslēpumainais gids, kurš mūs sagaidīja un pavadīja …
Karlsons priecīgi iesmējās:
Esmu tomēr jūs pārvērtējis. Es esmu gan viens, gan otrs. Šīm mistērijām man ir divas lieliskas maskas. Negribu, ka mani salinieki piedalītos tādos inscenējumos. Viens otrs no viņiem neatteiktos un pat itin labi nospēlētu attiecīgo lomu, taču es atstāju sev… visu ārpolitiku. Tā mēs esam vienojušies. Ārpolitika ietilpst manā sfērā, iekšpolitika paliek viņiem. Pietiek jau ar to, ka vizīšu laikā viņi neatsakās kvernēt pie šī nama durvīm.
— Tātad jums ir demokrātija?
— Visīstākā.
Jutu, ka man jau sen ir laiks iet projām. Un tomēr es nespēju sevi piespiest atvadīties no šī apbrīnojamā cilvēka. Arēji viņš šķita cietsirdīgs, taču kaut kādā īpašā veidā arī valdzināja. Salas iedzīvotāji droši vien viņu dievināja.
— Paklausieties, Karlson, — es teicu. — Ja es kādreiz vilšos visā, ko sniedz civilizācija, apmēram tāpat kā jūs, vai pieņemsiet mani savā pulkā? Apsolu, ka būšu labs pavalstnieks.
— Tas jāizlemj viņiem, — Karlsons ļoti nopietni atbildēja. — Mums taču ir demokrātija ..
«10. mai i ā. Rīt ieradīsies tvaikonis. Mūsu krava atrodas krastmalā: urbšanas caurules posmi, stieņi, kastes ar iežiem. Šķiet, ka mani puiši ir apmierināti. Nevis seši, bet divarpus mēneši. Toties saņems visu naudu. Uzde
vums taču ir izpildīts. Priekšniecība, bez šaubām, nebūs sajūsmināta. Mes neatradām Muai kimberlītus, kas satu- cētu dimantus. Saliniekiem par laimi… Arvien kāds zaudē, cits laimē. Es personiski esmu apmierināts, ka laimējuši mūsu draugi — salinieki un vecais Karlsons. Viņu idille tiks saglabāta… Jautājums — vai uz ilgu laiku?»
Toreiz viss izdevās tieši tā, kā mēs ar Karlsonu bijām izplānojuši. Puiši bija prom astoņas dienas. Tiesa gan — viņi atgriezās nikni un satraukti. Bija baidījušies, vai salinieki atkal nav pastrādājuši kādu nelietību. Bet, kad pastāstīju viņiem, ka visas šīs dienas urbšana turpinājās un man izdevās tikt līdz bazaltam, viņi bija ļoti iepriecināti.
Pat Tobijs, kurš parasti klusē, teica veselu runu. Vienīgi Pīters, piekasīgi aplūkodams bazalta paraugu, norūca, ne pie viena nevērsdamies:
— Šajās nolādētajās salās notiek brīnumi… Bet ja par tiem samaksā …
Viņš paraustīja plecus un pie šī temata vairs neatgriezās.
Pēdējā vakarā salinieki uzaicināja mūs ciematā uz svētkiem. Tās bija atvadu dzīres mums par godu. Centrālajā laukumā, pretī valdnieka kotedžai, sapulcējās visi salas iedzīvotāji. Mēs tikām nosēdināti pašā goda vietā — uz paaugstinājuma, kas bija noklāts ar mīkstiem pīteņiem. Dzīres sākās reizē ar saules rietu un turpinājās, līdz uzlēca mēness.
Kad blāvais disks izpeldēja no okeāna tumšajiem ūdeņiem, noklādams platu, sudrabotu tiltu uz atola krastu, sākās dejas. Lokanie, melnie augumi brīžiem trauksmaini kustējās vienotā, saskaņotā ritmā, brīžiem sastinga kā akmens tēli uz okeāna mirdzošā fona. Dejas pavadīja klusa, melodiska dziedāšana. Lāgiem tā apklusa, it kā siltā vēja brāzmas to būtu aizpūtušas. Vējš čabināja palmu lapas un aiznesa tumsā dejotāju baltos apmetņus …
Man pēkšņi kļuva ļoti skumji. Skumji tāpēc, ka tā bija pēdējā nakts burvīgajā salā, kur bijām pieredzējuši tik daudz apbrīnojamu un jocīgu piedzīvojumu… Un vēl bija skumji tāpēc, ka Karlsons tomēr neatnāca uz atvadu svētkiem. Gribēju pirms aizbraukšanas vēlreiz ar viņu parunāties. Gribēju, lai viņš paskaidro .
Kāds viegli paraustīja mani aiz piedurknes. Paskatījos atpakaļ: man aiz muguras tupēja Ku Mars. Ari viņš neizskatījās pārāk priecīgs.
— Nu, ko teiksi? — jautāju tīši možā balsī,
— Rīt brauksi?
— Braukšu.
— Kur?
— Tālu. Vispirms uz Havaju salām, tad uz Ameriku
— KādēJ?
— Hm, kādēļ! … Strādāt… jāstrādā …
— Jātaisa caurumi citās salās?
— Vai nu salās vai uz lielās zemes.
Ku Mars nopūtās.
— Visu mūžu taisīsi caurumus?
— Jāstrādā, Ku Mar. Katram cilvēkam jādara savs darbs. Jūs šeit ķerat zivis un bruņurupučus …
— Ak, — Ku Mars mani pārtrauca, nicinoši uzmezdams lūpu, — zivis var cept, bruņurupuci — zupu vārīt, Bet ko tas caurums?
— Mēs, mījais, viens otru nesapratīsim, — es teicu, apkampdams viņu ap pleciem. — Cilvēki visai bieži viens otru nesaprot, un tas ir ļoti slikti.
— Slikti, pavisam slikti, — Ku Mars piekrita.
— Brauc mums līdzi, — es piedāvāju.
— Kādēļ?
— Izmācīšu tevi par urbšanas meistaru. Braukāsi pa visu pasauli, caurumus urbdams. Nopelnīsi daudz naudas …
— Nē, — Ku Mars nopietni atbildēja. — Nebraukšu. Man tepat labi… Te ir mamma un vecāmāte Hmoka Fua Kukamara …
— Un tēvs?
— Tēvs nav. Viņš aizgāja tur, — Ku Mars norādīja uz okeānu, — un neatnāca atpakaļ.
— Noslīka?
— Nezinu. Neviens nezina… Varbūt noslīka, varbūt aizgāja Amerika. Atpakaļ neatnāca.
— Nu tad brauc man līdzi! Varbūt sameklēsim tavu tēvu. Vai arī, ja gribi, es būšu tavs tēvs.
— Paldies, — Ku Mars teica. — Nē, labāk tu nāc uz Muai, kad apniks taisīt caurumus. Nāc, lūdzu …
— Bet Vistaisnīgākais? Ja viņš negribēs?
— Gribēs. Ļoti gribēs.
— Kā tu zini?
— Zinu. Viss zinu! — Ku Mars viltīgi pasmaidīja. —Tu ar viņu divas reizes runāji un pat gāji tur. — Ku Mars piesita ar brūno pirkstu pa pīteni, uz kura mēs sēdējām.
— Bet vai tu pats esi bijis tur — zemūdens alās salas iekšienē?
— O! — Ku Mars uzmeta lūpu. — Katrs muai ir tur gājis. Mēs tur ķert zivis. Tur vienmēr ir vislabākās zivis. Tur ir arī skola, grāmatas, mašīna, kas taisa gaismu. Daudz visādu mantu.
— Zem ūdens?
— Kāpēc zem ūdens? Tur ir daudz alu bez ūdens. Ļoti labs alas. Sausas. Tur — salas otrā pusē.
— Kur mēs sākumā gribējām urbt?
— Jā.
— Saprotu… Kāpēc neviens mūms tūlīt to neteica?
— Muai nezināja, kāds jūs cilvēks. Varbūt slikts cilvēks? …