— Bet vai tagad zināt?
Ku Mars plati pasmaidīja.
— Tagad zinām.
— Kas gan to visu ierīkoja: alas, skolu, gaismu? Kas iemācīja zvejot zivis salas iekšienē?
Ku Mars atkal pasmaidīja.
— Tu zini… Viņš tev teica. Bet alas vienmēr bija. Tāds ala ir arī citās salās, tikai mazāks.
— Bet mašīna, kas ražo gaismu?
— Mašīnu mēs atvest no citas salas, — Ku Mars man pačukstēja pie pašas auss. — Netālu ir tāds sala. Tur ar! mācīts cilvēks taisīt caurums. Sen… Pēc tam viss bija pagalam. Slikts cilvēks visu sabojāt. Muai atvest no turienes daudz visādu mašīnu, mantu, grāmatu. Labas grāmatas.
— Vai Vistaisnīgākais parādīja?
— Viņš pats. Viņš visu parādīja, mācīja. Labi mācīja. Visus mācīja, liels un mazs. Muai tagad visi mācīti. Mācīti un stipri.
— Vai viltīgi arī?
— Mazliet viltīgi. Katrs mācīts cilvēks mazliet viltīgs.
— Paklausies, Ku Mar, — bet tagad, kad jūs visi esat kļuvuši mācīti un viltīgi, daudzi droši vien grib aizbraukt no salas uz lielo zemi? Vai aizbrauc?
Ku Mars noliedzoši papurināja sprogaino galvu.
— Nē. Agrāk gribēja aizbraukt, kad slikti dzīvoja. Kā mans tēvs. Tagad ne.
— Tātad Vistaisnīgākais jūs visus padarījis laimīgus?
Ku Mars kļuva domīgs, savieba degunu un sarauca
uzacis. Tad viņš teica:
fc& tē domāju: viņš palīdzēja muai, mācīja. Bet laimīgs muai pats kļuva. Muai gribēja kļūt laimīgs, iemācījās un kļuva … Saproti?
— Šķiet, ka saprotu. Pasaki man vēl — kā jūs viņu saucat, kad satiekaties? Jūs taču bieži satiekaties, vai nav tiesa? Vai tad katru reizi, viņu uzrunājot, sakāt: Vistaisnīgākais no taisnīgajiem, visgudrākais no gudrajiem, kas izkāpis no zilajiem ūdeņiem … ka tur tālāk bija?
Ku Mars skaļi iesmējās.
— Nē, tā jau jūs viņu saucat. Mēs tā nevaram. Ilgi jārunā. Ja tik daudz runā, muai neko nepagūs izdarīt. Mēs viņu saucam par vectētiņu Hornbiju, tikai.,. tss… — Ku Mars pielika pirkstu pie lūpām. — Nevienam to nesaki. Viņš negrib, ka viņu pazītu… Un neviens cits cilvēks lai nezina. Apsolies?
•— Apsolu, — es automātiski atkārtoju. «Tad redz kā: vectētiņš Hombijs! Nu kā tadl Ja man būtu bijis laiks mazliet padomāt, arī pats to apjēgtu.»
Ku Mars čukstēja man kaut ko ausī. Es jau vairs neklausījos. Domāju par šo apbrīnojamo un savādo cilvēku … Kas bija viņa rīcības pamatā — spēks vai vājums? Pieņemsim, ka viņš palīdzējis daļai salinieku kļūt laimīgiem… Taču viņš novirzījies no reiz izvēlētā ceļa; sastapis pretestību, pats pārvilcis svītru saviem atklājumiem. Atteicies no cīņas pret netaisnību. Bet bojā gājušie biedri? … Vai tad viņa pienākums nebija pastāstīt pasaulei taisnību? Viņš, protams, ir ģeniāls zinātnieks, taču, palicis pusceļā, tagad acīmredzot grib, lai ļaudis aizmirstu viņa atklājumus? Kādēļ… Ja ikviens godīgs cilvēks, zaudējis ticību, ka mūsdienu pasaulē valda taisnība, gribēs aizbēgt uz tālām salām? … Vai tad došanās uz Muai nav bēgšana? Tpū, sasodīts, es pats taču arī pēdējās dienās itin nopietni sāku prātot par paradīzes dzīvi šajās salās… Tiesa gan, ne jau patlaban, bet vēlāk. Bet vai nav vienalga?…
— Tu manī nemaz neklausies, — Ku Mars apvainojies teica, atvirzīdamies tālāk.
— Piedod, Ku Mar! Es mazliet aizdomājos … Skaties, vējš pavisam norimis. Cik tveicīgs! Aiziesim uz krastmalu.
— Ej vien … Es atnākšu vēlāk …
Uzmanīgi apgāju apkārt zemē sēdošajiem augumiem uz mēness apgaismotā laukuma. Pie kotedžas verandas rēgo
jās divi tumši silueti. Uz galvas spīdēja ķiveres. Pat šaļS pēdējā vakarā mums, kā vienmēr, ieeja kotedžā bija liegta. Interesanti, kur patlaban ir Karlsons… tas ir, Hombijs?… Gaisma logos nav redzama. Droši vien sā? kādā no savām laboratorijām, bet varbūt peld pa salas zemūdens labirintiem …
Nogāju pašā krastmalā un apsēdos uz grubuļaina koraļļu kaļķakmens raga. Akmens bija §ilts. Tas vēl bija saglabājis saules siltumu.
Klusu čalodami, viļņi skalojās pret mitrajām smiltīm, lai tūlīt steigtos atpakaļ okeānā kā sudrabainu straumju svēdras. Sākās bēgums… Laiku pa laikam iztālēm no rifu viņa gala atskanēja paklusa dunoņa. Tur mūžam nerima viļņoties krasta bangas. Bet ciematā visi dziedāja. Tagad korī bija iesaistījušies arī mani biedri. Skaidri sadzirdēju Pītera piesmakušo balsi un Džo augsto diskantu. Neieklausīdamies kopējā melodijā, viņi katrs vilka savu. Tātad palmu vīns jau sāka iedarboties… Tas droši vien bija atstājis iespaidu arī uz mani, jo jutos tik velnišķi skumji šajā pēdējā naktī.
Divi augumi — liels un mazs — iznāca no palmu ēnas mēness apspīdētajā baltajā pludmalē un virzījās uz manu pusi. Mazo es uzreiz pazinu — tas bija Ku Mars. Bet lielais? … Kā gan citādi, protams, Karlsons.
— Labvakar, profesor Hombij, — es teicu, kad viņi bija pienākuši tuvāk.
— Šis mazais nejaucēns tomēr izpļāpājies, — teica Karlsons, uzlicis roku uz Ku Mara sprogainās galvas. — Protiet novērtēt atklātību! … Tas noticis tikai tāpēc, ka viņam pret jums ir milzīgas simpātijas. Bet es arī neesmu jūs piemānījis. Karlsons ir manas mātes uzvārds. Studenta gados man bija šis uzvārds.
— Mēs acīmredzot tiekamies pēdējo reizi. Profesor, atļaujiet jums uzdot vēl vienu jautājumu … Ticiet man, ne jau aiz tukšas ziņkāres. Es gribētu tikt skaidrībā pats ar savām domām un šaubām.
— Jautājiet!
— Kāpēc jūs atteicāties no cīņas? Toreiz — pirms piecpadsmit gadiem?
— A, jūs par to… — Karlsons domīgi sacīja un novērsās. Viņš ilgi lūkojās okeānā uz sudrabā vizuļojošo mēness tiltu. — Uz jūsu jautājumu nav viegli atbildēt, — beidzot viņš teica. — Jūs droši vien domājat, ka biju
nobijies, nobijies no tiem, kuri bija nolēmuši iznīcināt mani un manus biedrus… Bet vai jūs zināt, ko nozīmē atbildība par atklājumu? Es runāju par pētnieka atbildību. Tie, kuri izlauž ceļu uz nezināmo, gandrīz vienmēr iet laikam pa priekšu… Bet tad kādā mirklī dzīve var izvirzīt zinātniekam jautājumu, kas pirmajā brīdī šķiet paradoksāls: vai nav laiks apstāties? Apstāties tāpēc, ka nākamais pētījumu solis vairs nenesīs labumu, bet neskaitāmas nelaimes pasaulei un cilvēcei. Atcerieties kaut vai kodolenerģiju. Fiziķi to bija paguvuši atklāt simt gadu agrāk, nekā vajadzēja. Rezultāts — visdižākais atklājums izvērtās par baismīgiem, nemitīgiem kodoltermiskā kara draudiem pasaulei… Jums jāsaprot, ka cilvēce vēl nebūt nav izaugusi līdz dažām «rotaļlietiņām», kuras zinātnieki steidzas uzdāvināt…
Jums ir tiesības jautāt, kāds tam visam sakars ar okeāna dzīļu ģeoloģijas izpēti, ar kuru nodarbojies kaut kāds profesors Hombijs, un ar kimberlītu atklāšanu Klusā okeāna dzelmē. Diemžēl ir kaut kas kopīgs. Okeāna dzelmē slēpjas vēl daudz brīnumainu pārsteigumu … Man palaimējās, pareizāk sakot, kā par nelaimi, es gandrīz atminēju vienu no vislielākajiem Klusā okeāna noslēpumiem. Es ar to domāju uguns ieloku — vulkānu rindu, kas apjož Kluso okeānu. Kaut kas biedējošs ir tajā devībā, ar kādu zemes dzīļu enerģija miljoniem gadu šeit tiek izmesta laukā. Turklāt kimberlītu atklāšana … Iedomājieties desmitiem tūkstošu kimberlītu krāteru, kas apglabāti zem okeāna ūdeņu slāņa. Es sāku neskaidri nojaust, ka šeit slēpjas planētas dzīlēs notiekošo procesu izpratnes atslēga… Tad pienāca brīdis, kad man vajadzēja sev jautāt: vai nav laiks apstāties? …