— Skaidrs, — Pīters pavēstīja. — Bet tagad pasakiet — kā lai satiekam jūsu valdnieku?
Vienā mirklī valodas norima. Puišeļi apmulsuši paskatījās cits uz citu, pēc tam uz mums, tad atkal cits uz citu. Klusumu pārtrauca Ku Mars.
— Bet kā tevi sauc? — viņš angliski jautāja.
— Pīters …
— Vai tu esi pats galvenais?
— Nē… — Pīters jutās izsists no sliedēm. — Redz, tur ir priekšnieks… Viņš ir pats galvenais, Pīters pamāja uz manu pusi.
— Kādēļ tev vajadzēt mūsu vadonis? — Ku Mars man lietišķi jautāja.
— Jāaprunājas par šādām tādām darīšanām, — cik vien iespējams nopietni viņam paskaidroju.
— O! — Ku Mars iesaucās. — O-o! — viņš atkārtoja, nicīgi uzmezdams biezo lūpu. — Nedrīkst.. s
— Ko nedrīkst?
— Nedrīkst redzēt Muai vadoni. Nemaz nedrīkst runāt Muai vadoni. Viņš nerunāt baltais cilvēks. Neviens baltais cilvēks . . . Nemaz, nemaz, nemaz .,.
— Kādēļ tā? — es nesapratu.
— Tāds Muai likums.
— Hm … — Pīters nokrekšķējās.
— Tāds likums, — Ku Mars nopietni atkārtoja.
— Paklau, puis! — Pīters klusi teica, briesmīgi izvalbījis acis. — Vai tu zini, kāpēc mēs esam atbraukuši?
Ku Mars žigli pakāpās atpakaļ un noliedzoši papurināja galvu.
— Vai redzi šīs dzelzs caurules? — Pīters rādīja uz urbšanas stieņiem, kas gulēja pie kastēm. — Mēs iztaisīsim jūsu salā caurumu. Izurbsim cauri visai salai, vai tu saproti? Tā te … — Pīters izvilka no audekla bikšu kabatas lielu banānu un lēnām iedūra tajā rādītāja pirkstu.
Puikas, elpu aizturējuši, vēroja šo operāciju. Kad netīrais nags izlīda banānam cauri, viņi reizē nopūtās, bet Ku Mars atzinīgi nošņaukājās.
Pīters izvilka pirkstu no banāna un, acis piemiedzis, paskatījās pa izdurto caurumu uz Ku Maru.
— Pa tādu spraugu, — Pīters sapņaini turpināja, — var redzēt zemeslodes otru pusi — Ameriku. Ja tu mums palīdzēsi, es tev atļaušu pa to paskatīties.
— Kā palīdzēt? — Ku Mars jautāja. — Es neprotu durt tāds caurums.
— Aizved mūs tūlīt pat pie valdnieka.
— Bet ja es nepalīdzēt? — Ku Mara balsī bija dzirdams neslēpts izsmiekls.
— Tad es izurbšu caurumu… Nolaidīšu pa to visu ūdeni, kas ir šajā okeānā, visas zivis un visus bruņurupučus. Jums vairs nebūs jūras.
Ku Mars kaut ko ātri pateica saviem draugiem. Puišeli aiz smiekliem sāka sprauslāt, pietupās un sita ar plaukstām sev pa brūnajiem ceļgaliem.
— Mans vecs vecmāte, — Ku Mars loti nopietni ierunājās, — kad biju pavisam, pavisam maziņš, stāstīja vecs, vecs pasaka. Viens liels pērtiķis sadusmojies un gribējis izdzert vesela jūra. Dzēris, dzēris, pārsprādzis tas te… — Ku Mars uzsita sev pa vēderu. — Iekritis jūrā, zivis viņu apēdis. Labs pasaka, vai ne?
Mēs dzēlīgi vīpsnājām, bet Pīters neapvainojās.
— Izrādās, ka tu neesi muļķis, — viņš noteica, uzsizdams Ku Maram pa plecu. — Kā tad būs? Iesim pie valdnieka?
— Nedrīkst, — Ku Mars kategoriski iebilda. — Es teicu taisnība. Nemaz nedrikst… Nemaz, nemaz, nemaz …
«4. janvāris. … Pagājušas divas nedēļas, kopš izkāpām uz salas, bet darbs nav pavirzījies uz priekšu ne par soli. Ku Mars nebija mūs mānījis: izrādījās, ka tikt audiencē pie šejienes varasvīriem ir grūtāk nekā dabūt Romas pāvesta svētību. Šis Vistaisnīgākais nebāž degunu laukā no savas kotedžas. Bet iekļūt kotedžā nav iespējams, ja negribam uzsākt kautiņu ar sargiem.
Pie ieejas verandā visu laiku dežurē divi salas «gvardes» puiši. Viņi stāv, plati iepletuši brūnās, basās kājas. No greznajiem, ar zeltu izšūtajiem kamzoļiem rēgojas īsas, baltas audekla bikšeles. Sprogainos matus sedz spoži nospodrinātas ugunsdzēsēju ķiveres ar spalvām, bet no dzeltenām makstīm pabāzuši melnos spalus automātiskie valteri. Sargkareivji ir uzpūtīgi un nerunā ne vārda. Mums negadījās redzēt, kā viņi nomainās. Es vispār neredzēju, ka Muai «gvarde» būtu lielāka par šo brašo pāri… Tagad jau es labi pazīstu daudzus vienīgā ciemata iemītniekus. Tie ir jautri, sabiedriski puiši, vienmēr gatavi palīdzēt, viņi nicina jebkuru apģērbu un valkā vienīgi baltas, īsas audekla bikšeles. Pīters apgalvo, ka pie Vistaisnīgākā no taisnīgajiem, visgudrākā no gudrajiem rezidences stāvot sardzē pēc kārtas visi Muai vīriešu kārtas iedzīvotāji, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Ja tā ir taisnība, tas nozīmē, ka, mainoties sardzei, viņi nodod cits citam ne vien platās jostas un valterus, ar zeltu izšūtos kamzoļus un vara ķiveres, bet arī savu vareno augstprātību, kuras katram pietika vienīgi goda sardzes laikam. Starp citu, šie Muai iedzīvotāji ir pamatīgi viltnieki … Pats savādākais, ka viņi kategoriski atsakās būt vidutāji starp mums un savu valdnieku. Nelīdz ne pierunāšana, ne dāvanas…»
Atceros, kā salinieki purināja sprogainās galvas un atkārtoja vienu un to pašu frāzi:
— Nedrīkst! Nemaz nedrīkst…
Tiklīdz kāds no mums tuvojās Vistaisnīgākā rezidencei, nerunīgie un uzpūtīgie sargi sāka atpogāt valteru makstis.
Tomēr citādi mums sākumā nebija ne mazākā iemesla sūdzēties par saliniekiem. Viņi aicināja ciemos, pacienāja ar dažādiem gardumiem un alu, dejoja mums pai godu. Taču katru reizi, tiklīdz sāku runāt par tikšanos ar valdnieku vai lūdzu, lai nāk palīgā pārnest urbšanas iekārtu, «dzelzs aizkars» aizvērās. Salinieki labprāt palīdzēja uzsliet teltis, atstiepa akmeņus, lai mēs varētu ierīkot pavardu, pārnesa uz nometni kastes ar produktiem Bet, lai arī kā centāmies viņus pierunāt, neviens nevēlējās pieskarties urbšanas caurulēm un iekārtai.
Lādēdamies stiepām paši uz saviem pleciem smagās kastes, urbšanas torņa stieņus un posmus. Tas bija velnišķīgi grūts darbs, ņemot vēl vērā mitro tveici, irdenās smiltis zem mūsu kājām un trīsceturtdaļjūdzes no izkraušanas vietas līdz laukumiņam pie nometnes, kur bijām paredzējuši montēt urbšanas iekārtu. Transportēšana vilkās briesmīgi lēni; nedēļas laikā nebijām pārnesuši ne desmito daļu no tā, kas bija krastā. Mani puiši noskuma.
— Nē, šef, tā vairs nevar turpināties, — kādu rītu pavēstīja Pīters, nomezdams karstajās smiltīs garu stieni, kuru kā nēšus bija atstiepis uz pleciem.
Pīteram pakaļ atvilkās Džo, salīcis zem smagas kastes ar instrumentiem. Nolaidis kasti smiltīs, Džo notupās uz pirkstgaliem un, ne vārda neteicis, aizsmēķēja.
Pīters saīdzis lūkojās tukšajā okeānā. Džo pielieca galvu un, lūpas kustinādams, sāka lasīt uzrakstu uz kastes. Pēc tam, uzmetis man jautājošu skatienu, viņš pavērsa acis uz Pīteru.
Mana palīga izklaidīgais skatiens klīda kaut kur smago, zilpelēko bangu dzirkstošajā klajā.
Džo klusu ieklepojās.
— Pīter, paklau, ei, Pīter, cik komplektu no šā te mēs paņēmām? — Viņš uzsita ar plaukstu pa kasti, kuru nupat bija atnesis.
Pīters pameta acis pār plecu.
— Stulbs jautājums … Cik? Skaidrs, cik, — vienu! …
— Nē, Pīter, atceries precīzi, cik, — Džo saudzīgi uzstāja. — Cik?
— Ko tu piesienies! — Pīters aizsvilās. — Tā ir rezerves zobratu kaste . .. Skaidrs, ka viena pati vien bija.
— Nav vis viena! — Džo iebilda. — Es jau stiepju šurp trešo kasti. Vai tu vari aptvert, stiepju un domāju: kāpēc mums vajag tik daudz rezerves zobratu?..,