— Šef, viņam aiz karstuma jau rādās, — Pīters sadrū- mis paskaidroja un novērsās.
— Nav vis no karstuma, — Džo apvainojās. — Es runāju taisnību … Goda vārds, trešā …
— Džo, tas nevar būt, — es teicu. — Bija tikai viena kaste ar rezerves zobratiem. Jūs kaut ko esat sajaucis.
— Neesmu vis sajaucis, šef, — Džo nepiekāpās, izbrīnā mirkšķinādams acis. — Piedodiet, bet es patiešām neesmu sajaucis. Vai gribat, lai parādu?
— Nu tad parādi, parādi! — Pīters, nospļāvies caur zobiem, novilka.
Džo, neteikdams ne vārda, piecēlās un sāka aplūkot laukumu, kur bijām sakrāvuši visu atnesto. Tad viņš ņēmās gramstīties ap kastēm.
— Kā tad ir? — Pīters pēc brītiņa apjautājās.
Džo mulsi noklepojās un, zobus sakodis, devās uz piestātni.
— Tā vairs tālāk nevar turpināties, — Pīters pieceldamies atkārtoja. — Puišiem jau skrūvītes sāk birt. Kaut kas jāizdomā, šef.
Un Pīters lēnā gaitā devās pakaļ Džo pa balto, smilšaino krastmalu.
Vakarā sarīkojām apspriedi. Pīters runāja pirmais un ierosināja ar varu ielauzties vadoņa rezidencē un pieprasīt, lai ļauj tikties ar Vistaisnīgāko.
Pajautāju, kādas ir pārējo domas.
Tobijs, kā parasti, klusēja. Viņš neatbildēja uz manu jautājumu, tikai pārlika apdzisušo pīpi no labā lūpu kaktiņa uz kreiso un paraustīja plecus.
Džo atbildēja uz jautājumu ar jautājumu:
— Bet ja nu šaus?
— Vispirms taču gaisā… — Pīters viņu nomierināja.
— Ko no šiem var zināt, — Džo aizvien vēl šaubījās. — Rēķini, kā gribi, mēs esam četri, bet viņiem sanāks vismaz četrdesmit vīru… Turklāt mēs jau esam tādi kā viesi…
— Tas ir pats galvenais, — es teicu. — Mēs šeit esam ciemiņi… Kaut arī nelūgti, tomēr ciemiņi. Tāpēc uzve- dīsimies pieklājīgi. Nav nekāds joks uzsākt karu … Mēģināsim sasniegt mērķi miera ceļā. Rītdien aiziešu vēlreiz uz ciematu un pacentīšos satikt kādu no Vistaisnīgākajam tuvu stāvošām personām. Tādiem taču ir jābūt? Paņemšu līdzi dāvanas. Papūlēšos pierunāt…
— Ja uz pusdienām, šef, nebūsiet atpakaj, iesim jūs izpestīt, — Pīters pavēstīja.
Tā mēs arī norunājām.
«6. janvārī. Gājiens uz ciematu atkal bija bez panākumiem. Nesatiku nevienu, ar ko varētu parunāties. Ciems bija gluži kā izmiris. Vieglajās būdiņās valdīja klusums. Nebija redzamas ne sievietes, ne bērni. Vienīgi sargi ar zeltu izšūtajos kamzoļos mīņājās saulgozī pie ieejas rezidencē. Ar viņiem nebija jēgas runāt…»
Es labi atceros šo dienu. Klaiņāju pa pierimušo ciematu. Ielūkojos būdās. Visas bija tukšas. Vienīgi pašā malējā uz raiba pīteņa gulēja nikna izskata vecene īsos, svītrainos brunčos un … aizrautīgi lasīja grāmatu.
Sasveicinājos un pieklājīgi apjautājos, kur palikuši ciemata iedzīvotāji.
— Aizbraukt zivis zvejot, — vecā atcirta.
— Bet kur ir Vistaisnīgākais?
Nepagodinājusi mani ar skatienu, vecene paraustīja plecus. Brītiņu pagaidīju. Vecā atkal sāka lasīt. Gāju prom, neko neuzzinājis.
Atgriezies nometnē, ieraudzīju savus puišus bezgala satrauktus.
— Man tomēr bija taisnība, man bija taisnība! — Džo, sarkans kā vārīts vēzis, atkārtoja vienu un to pašu.
— Kā jums viņš patīk? — Pīters saskaities kliedza.
— Viņam esot taisnība! Šitie mērkaķi par mums ņirgājas, izāzē mūs kā pēdējos ēzeļus, bet viņš priecājas, ka viņam bijusi taisnība. Ja tu redzēji, tev tūlīt vajadzēja pateikt.
— Jūs jau negribējāt manī klausīties, — Džo taisnojās.
— Zēni, kas noticis? — es jautāju.
— Redziet, šef, — Džo iesāka, — vakar, kad mēs runājām par to te, — viņš norādīja uz kasti ar rezerves zobratiem, — man ienāca prātā, ka ar šo lādi kaut kas nav kārtībā, bet es nebiju par to pārliecināts un tāpēc neuzstāju, taču šodien, — Džo smagi nopūtās, — šodien es…
— Šodien viņš ceturto reizi atstiepa kasti ar zobratiem no piestātnes uz nometni, — teica Tobijs, neizņēmis pīpi no mutes.
— Kādēļ? — es jautāju.
— Tā atkal bija tur, piestātnē, — Džo paskaidroja.
— Vai jūs saprotat, šef, nevis te, kur es to vakar atstāju,
bet tur… Domāju, ka ceturtā. Atnesu, bet te nevienas citas nav …
— Vārdu sakot, — Pīters viņu pārtrauca, — mēs pa dienu stiepām visus tos krāmus šurp, bet naktī tie atgriezās atpakaļ piestātnē. Mēs pa nakti krācām vienā mierā, bet pa dienu brīnījāmies, kāpēc transportēšana velkas tik sasodīti lēni.
— Vai tas ir iespējams? — es iesāku, vēl aizvien neticēdams. — Vai patiešām viņi…
— Kas tad cits, — Pīters ļauni izmeta. — Mēs taču ar to nenodarbosimies. Labs ir, šonakt es viņus noķeršu … Es jums galvoju, šef, ka rīt nevienam no šejienes pērtiķiem nebūs vairs ne mazākās vēlēšanās taisīt tādus jokus …
Līdz vēlam vakaram stiepām iekārtu no piestātnes uz nometni. Pirms saules rieta ar mīniju iezīmējām mantas, kas jau bija aiznestas uz urbšanas vietai izvēlēto laukumu. Visu reģistrējis, parādīju Pīteram sarakstu.
— Jā, — mans palīgs teica. — Ja mēs uzreiz to būtu pamanījuši, nu jau varētu montēt torni… Savu mūžu neviens mani vēl nav tā izāzējis. Jūs arī, šef, droši vien ne? … Interesanti, kādēļ viņiem tas vajadzīgs?
«Kādēļ viņiem tas vajadzīgs!» Jau kopš pusdienas laika lauzīju galvu par šo mīklu. Kāpēc viņi negrib, ka mēs urbtu viņu salā? Šie Muai iedzīvotāji taču nepavisam neizskatās māņticīgi. Pīteram, bez šaubām, ir taisnība. Arī es nekad nekur neesmu bijis tā izmuļķots …
Nolēmām naktī visi pēc kārtas dežurēt, ik pēc divām stundām sardzē mainoties. Nakts pagāja mierīgi. Neviens no mums nebija manījis neko aizdomīgu. Tomēr, kad atausa gaisma, neatradām trīs smagas kastes un četrus urbšanas stieņus. Viss, protams, atkal atradās piestātnē, tajā pašā kaudzē, kas vēl bija jāpārnes.
— Atzīstieties, kurš no jums sardzes laikā krāca! — Pīters tincināja Džo un Tobiju.
Abi zvērēja, ka dežūras laikā neesot ne aci aizvēruši.
— Mēs taču arī nebūtu varējuši nogulēt, vai ne, šef?
Es viņam piekritu, ka ne. Tomēr mums no pašas deguna priekšas bija aizvilkta vesela dzelžu grēda. Un neviens stienis nebija iešķindējies, neviena kaste nebija iegrabējusies.
Dienā atkal aizgāju uz ciematu — un vēlreiz bez rezultāta. Nesatiku pat vakarējo veceni. Vienīgi sargkareivji stāvēja kur stāvējuši pie Vistaisnīgākā kotedžas. Mēģi
nāju pieiet tuvāk, taču, brīdinoša sauciena un pilnīgi nepārprotamu žestu aizturēts, biju spiests iet prom.
Vakariņojot apspriedām, kādā veidā mūsu iekārta nokļūst atpakaļ piestātnē.
— Varbūt viņi to pārved pirogās gar lagūnas krastu? — Džo minēja.
Pīters papurināja galvu.
— Nē, stiepj uz pleciem tāpat kā mēs.
— Bet pēdas … Kādēļ nepaliek pēdas?
— Mēs tikai neesam tām pievērsuši uzmanību. Paši jau arī staigājam basām kājām.
— Šonakt viņiem vairs neizdosies šis gājiens, — Džo pameta ar aci. — Mums ir signalizācija …