— Mēs piesējām pie kastēm kaprona makšķerauklas, — Pīters paskaidroja. — Caurules un stieņus apsējām ar auklām. Visur spraugās savilkām diegus un pakārām tukšas skārda bundžas. Ja kaut kas notiks, sacelsies tāda jezga…
— Varam pat nesargāt, — Džo sapņaini novilka. — Tik un tā dzirdēsim un pamodīsimies …
— Kas vēl nebūs! — Pīters brīdināja. — Tu droši vien pagājušo nakti arī…
Netālu no mums kaut kas nočabēja. Pirms maza brītiņa bija norietējusi saule, un bija gandrīz tumšs… Pietrū- kāmies no kastēm, ko izmantojām par krēsliem, un Pīters kā tīģeris metās tumsā. Džo nepaguva sekot viņa priekšzīmei, jo Pīters jau nāca atpakaļ. Ar uzvarošu saucienu viņš vilka sev līdzi sīku augumiņu, kas ķepurojās pretī.
Kad luktura gaismas stars krita uz gūstekņa seju, mēs visi, pagalam apjukuši, novaidējāmies vieri. Tas bija Ku Mars.
— Ak tu velnēni — Pīters izbrīnījies iesaucās. — Ko tu tur tumsā darīji?
Ku Mars nikni izrāva roku no Pītera platās plaukstas, sakārtoja kreklu un apsēdās uz kastes malas.
— Kāpēc ķer? — viņš jautāja, uz mums neskatīdamies. — Es nācu ciemos. Re, atnesu jums zivis…
Viņš nolika man pie kājām lielu virteni zivju, kuru slapjās zvīņas vizuļoja vien.
Mēs apjukuši klusējām. Pīters blenza caur pieri uz Ku Maru un nikni šņākāja.
— Nu tad laba diena, — Ku Mars turpināja, it kā nekas nebūtu noticis. — Sen neesmu jūs redzēt. Mēs visi
trīs dienas braukt jūrā, ķert zivis. Daudz zivis. Šovakar atbraukt…
— Sveicināts, Ku Mar, — es teicu. — Paldies par zivīm. Neļaunojies uz Pīteru. Viņš izbijās. Viņam šķita, ka atkal kāds grib paņemt kastes.
— Kam vajag tāds tavs kaste? — Ku Mars nicīgi uzmeta lūpu. — Muai nav zagļi. Muai visi cilvēki godīgi. Visgodīgākie visā okeānā. Kā te strādāji? Labi strādāji? …
Man šķita, ka pēdējā jautājumā dzirdu ironisku pieskaņu. Vērīgi paskatījos uz puišeli, taču Ku Mara acis bija pievērstas šokolādes kārbai. Pacienājām zēnu ar šokolādi un tēju. Ku Mars nesteidzās aiziet. Viņš izdzēra lielu krūzi tējas un palūdza ieliet vēl. Pastāstīja, kā salinieki okeānā zvejojuši zivis.
— Bija labi, aizgrābīgi. Visi muai iet okeāns. Neviens nepalikt mājās.
— Vai patiešām visi? — es šaubījos.
— Visi… Ciemā palikt divi vecs cilvēks … Vairāk neviens.
— Bet Vistaisnīgākais? …
Ku Mars papurināja sprogaino galvu.
— Es nezināt.
— Vai viņš bija zvejot vai nebija?
— Es nezināt.
Kad tēja bija izdzerta un apēsta gandrīz visa šokolāde, Ku Mars novēlēja mums labunakti un devās mājup. Sīkais puišelis vienā mirklī nozuda necaurredzamajā tumsā, taču mēs vēl ilgi dzirdējām viņa gaiļa balstiņu. Iedams prom, Ku Mars pilnā kaklā dziedāja. Viņš dziedāja par mazo salu, lielo jūru un veco muļķa pērtiķi, kurš nezinājis, ko grib …
— Cik kluss, — Džo teica. — Pat viļņi nav dzirdami…
— Tas ir uz vētru, — Pīters norūca. — Rāms, tveicīgs, zvaigznes arī nav redzamas. Tuvojas orkāns …
It kā apstiprinādama viņa vārdus, tālumā virs okeāna noplaiksnīja oranža rūsa …
Negaiss uznāca vēlu naktī. Atlidoja silta, valga vēja brāzma, iešķindējās tukšās konservu kārbas, kuras Džo bija sakāris starp noliktavas mantām. Tajā pašā mirklī pa telts jumtu sāka bungot lielas lietus lāses. Pēc tam debesis mums virs galvas pāršķīda. Žilbinoši balts zibens apgaismoja tukšo krastmalu, vēja brāzmās līdz zemei noliektās palmas, lietusgāzes slīpās šaltis … Un tad sākās ..,
Tropisko negaisu plosīšanās man nebija nekas jauns. Tomēr tādu vētru kā tonakt es neatceros. No debesīm, kur vienā laidā plaiksnīja balti un iezaļgani zibeņi, uz nometni gāzās dārdošs ūdenskritums. Lietus lija aumaļām, tā straumes bija kā pamatīgas tauvas un pieplacināja aiz- sargjumu pie telts griestiem. Telts bija pilna ar ūdens putekļiem. Sēdēju uz lāviņas, apsedzies ar. lietusmēteli, un jutu, ka zem kājām plūst siltas urgas. Lietus šalkoņa nomāca pērkona dārdus. Pīters sēdēja man pretī. Spilgtākos zibens zibšņos viņš pieslējās kājās un palūkojās laukā no telts. Viņš man kaut ko sauca, taču viņa balss pagaisa lietus un pērkona dārdu troksnī…
Negaiss trakoja apmēram divas stundas. Pēc tam tikpat ātri, kā sācies, norima.
Par miegu nebija ko domāt. Viss bija caurcaurēm iz- mircis. Salauzām vairākas kastes. Aplējām tās ar benzīnu. Pīters noknikšķināja šķiltavas — un tumšajās debesīs, kur mākoņu plaisās jau pamirgoja zvaigznes, uzšāvās liesmu mēles. Notupušies mitrajās smiltīs, klusēdami lūkojāmies ugunī. Džo žāvēja slapju kabatlakatu. Tobijs cītīgi mēģināja aizkūpināt pīpi.
— Tādā negaisa laikā jau var izvazāt visu nometni, — ieminējās Džo, pastiepdams kabatlakatu pie pašas uguns.
— Domājams, ka viņi gan labāk tupēs savās būdās, — Pīters norūca.
Tobijs neteica neko, tikai piesardzīgi pavilka Džo ka- batdrānu tālāk no liesmas.
— Viņi atnāks uz rīta pusi, — sacīja Pīters. — Tas ir tikpat vienkārši kā Tobijam brokastīs izvārīt mannas biezputru. Vai tā nav, Tobij?
— Nē, — Tobijs iebilda. — Šodien dežurē Džo.
— Viens pīpis, — teica Pīters un novērsās.
Sēdējām pie ugunskura, līdz sāka sārtoties rītausma. Valgais vējš bija izdzenājis mākoņus. Virs okeāna violetā klaja izripoja saule un iemirdzējās pie dūmakainās debess, no kuras bija pazudis pēdējais mākonis. Gaiss bija tik ļoti piesātināts ar mitrumu, ka Džo neizdevās izžāvēt savu kabatlakatu. Tagad viņš uzklāja to uz kastes un, lai vējš neaizpūstu, uzlika virsū liela gliemežvāka šķembu.
Ticis galā ar šo darbu, Džo paraudzījās apkārt.
— Šķiet, ka nekas nav aiztikts, — viņš pavēstīja un atviegloti nopūtās.
— Nekas, — apstiprināja Pīters, kurš tāpat bija uzmanīgi apskatījis mūsu noliktavu. — Viss, puiši, stāv kā
nolikts, ja neņem vērā vienīgi tavu kasti ar zobratiem, Džo, kādus desmit stieņus un vēl šādus tādus sīkumus apmēram trīssimt kilogramu smagumā.. *
Un Pīters pabeidza savu tirādi, vareni izlamādamies vispirms vācu valodā, bet tad, brīdi padomājis, pats pārtulkoja šos lamu vārdus angliski un pēc tam franciski. Mēs klausījāmies, neteikdami ne vārda. Zobratu kaste, kas vakarā bija stāvējusi pie pašas Džo telts, patiešām bija pazudusi, arī cauruļu grēda manāmi sarukusi.
— Ko tas nozīmē? — Džo beidzot ierunājās. Man šķita, ka viņš tūlīt sāks raudāt.
— Ķeries pie saviem pienākumiem, Džo, — ieteica Pīters. — Uzcep mums labu omleti un neaizmirsti krietni sapiparot. Ierosinu pēc brokastīm aplenkt ciematu un pielaist tam no visām četrām pusēm uguni…
Pabrokastojuši gājām visi uz ciematu. Sargi pie vadoņa kotedžas kvernēja savos posteņos.
Atkal — jau nez kuro reizi — no divdesmit solu attāluma mēģināju uzsākt sarunas. Atbilde bija klusums … Tad Pīters pagāja uz priekšu. No tādas pašas distances viņš kliegšus izkliedza visus viņam zināmos lamu vārdus, kas ietilpa pidgin English vārdnīcā. Nepārtulkojamo epitetu sarežģītajā gūzmā izteiciens «ar sprāgušu kalmāru acīm piebāztie strīpainie ķēmi» skanēja gluži kā kompliments.
Sargi vienaldzīgi pablenza uz mūsu pusi. Pītera vārdu plūdi, kā redzams, neatstāja uz viņiem nekādu iespaidu.
— Izbeidziet, Pīter, — es lūdzu. — Jūs taču redzat, ka tam nav jēgas …