Pīters paklausīja. Viņa vārdu krājums bija izsmelts. Mēs klusēdami saskatījāmies.
Pēkšņi Džo iešāvās prātā lieliska ideja.
— Šef! — viņš iesaucās, acis plati iepletis. — Paklau — kā būtu, ja mēs uzspēlētu «telefonu»?
i— Ko tas nozīmē?
— Puisim ir karstumi, — Pīters piesmakušā balsī nomurmināja.
— Nē, nē, — Džo sāka protestēt. — Tā ir tāda spēle. Vai jūs nezināt? Patiesību sakot, tas būs nevis telefons, bet drīzāk gan — skaļrunis.
— Kāds skaļrunis?
— Paklausieties! Stāvēsim tepat, kur mēs stāvam, un pēc komandas visi reizē izkliegsim, ko mēs gribam. Vai jūs saprotat — visi reizē. Varbūt viņš tur sadzirdēs.
— Tāda doma var ienākt prātā vienīgi Džo, — ieminējās Pīters. — Taču mēs neko nezaudēsim. Tādā stāvoklī, kādā esam mēs, varam izmēģināt arī «telefonu».
Apspriedāmies, un es sacerēju īsu mutisku uzsaukumu «Muai valdībai». Pīters pārtulkoja «uzsaukumu» pidgin English un uzrakstīja to ar latīņu burtiem. Mēs visi čukstus patrenējāmies nesaprotamās skaņu kaskādes izrunā.
— Tagad atkārtojiet reizē ar mani, — Pīters teica. — Korī, turklāt cik iespējams skaļi…
Četras varenas rīkles ar spalgu brēcienu pāršķēla tveicīgo, rāmo klusumu. Pelēkie papagailīši, satupuši palmu galotnēs, ne pa jokam pārbijās. Trauksmaini bari uzspur- dza pār ciematu, apdullinādami visu apkārtni ar griezīgām klaigām. Ierējās suņi, ieblējās aitas un kazas. Tuvākajās būdās sakustējās košie pīteņi, aiz tiem parādījās izbrīna pilnas un uztrauktas salinieku fizionomijas. Apjuka pat augstprātīgie sargi vara ķiverēs. Viņi grozīja galvas, nedroši pamezdami acis cits uz citp, uz mums un uz durvīm, kuras apsargāja.
Mēs korī turpinājām melodeklamāciju. Tobijs ducināja basā, Džo kliedza augstā diskantā, mēs ar Pīteru viņiem piebalsojām, cik nu spējām. Skaidri kā skaldīt skaldījām vārdus, kurus Pīters klusu teica priekšā, un pēc katra vārda apdullinoši aurojām:
— V-vā-ā!
Mūsu «V-vā-ā! …» skanēja sevišķi braši. Pīters apgalvoja, ka tas neesot pārtulkojams, bet uzsverot, cik svarīgs un nozīmīgs ir viss pārējais. Nav šaubu, ka mūsu ansamblim būtu pārsteidzoši panākumi, ja mēs atrastos Čikāgā uz estrādes. Bet mēs bijām Muai…
Noaurojām pēdējo reizi «V-vā-ā» un palūkojāmies cits uz citu. Visapkārt bija iestājies klusums. Galvas grozīdami, Muai iedzīvotāji nozuda savās būdās. Sargi bija pietupušies un nogaidoši blenza uz mūsu pusi. Vienīgi pelēkie papagailēni nespēja nomierināties. Tie riņķoja virs kokiem un moži apsprieda nepieredzēto notikumu.
No kotedžas neviens tomēr neparādījās. Tad man pirmo reizi iešāvās prātā savāda doma, ka, iespējams, tā ir tukša, ka vadoņa tur nav. Šie eksotiskie puiši nevienu neapsargā. Muai noslēpums slēpjas pavisam citur …
Kāds mani piesardzīgi pavilka aiz krekla. Paskatījos atpakaļ. Man aiz muguras stāvēja Ku Mars.
Viņš atzinīgi māja ar sprogaino galvu.
— Ko labu teiksi? — es painteresējos.
— Vareni bļaut! — Ku Mars lietpratīgi mūs uzslavēja, s— O-o … Ļoti labi. Jā!
— Mums jāsatiek vadonis, — es teicu. Tas skanēja kā mēģinājums taisnoties.
— Kas tur ir? — Ku Mars jautāja, norādīdams uz sainīšiem, kurus turēja Džo un Tobijs.
— Dāvanas vadonim.
— A … — Ku Mars vienaldzīgi novilka un novērsās.
— Nu, šef, ko tagad darīsim? — Pīters jautāja piesmakušā balsī, caur pieri blenzdams uz mani.
— Es patiešām nezinu… Varbūt pamēģināsim ar varu tikt kotedžā? … Varbūt viņu pistoles nav pielādētas .., Varbūt…
— Ir pielādētas, labi pielādētas, ļoti labi pielādētas! — Ku Mars ātri iesaucās. — Pliukš, plaukš! Nošaus…
— Mums jāredz vadonis, — es atkārtoju.
— Ai, ai, ai! — Ku Mars sāka līdzjūtīgi māt. — Ai, ai, ai! Nevar … Būs slikti. Būs pavisam slikti… Paklausies, — pēkšņi Ku Mars sāka čukstēt. — Noliec dāvana, re, tur. Re, tur uz zemes. Un noliec zīmīte. Tāds liels zīmīte. Uzraksti tur, ko vajag. Labi uzraksti… Kā bļaut! Un uztaisi paraksts. Lai stāv tur… Bet rīt no rīta atnāc … Varbūt būs labi.
— Tā laikam arī nāksies darīt, — vāciski teicu Pīteram.
— Acīmredzot puika ir speciāli atsūtīts… Varbūt mums izdosies rīt tikt audiencē.
— Pamēģināsim, — Pīters ne visai pārliecinoši piekrita. — Sliktāk jau nebūs par Džo izgudroto «skaļruni».
— Vai arī par tavu solodziesmu, — Džo atcirta, tumši pietvīcis.
— Būs jau labi! — Pīters samierinoši atmeta ar roku.
— Kurš no mums te nu izskatās īpaši gudrs. Šef, rakstiet! Mēģināšu pārtulkot jūsu memorandu pidgin English.
Ātri uzrakstīju zīmīti. Cik iespējams lakoniski trīs punktos izteicu mūsu vēlēšanos un prasības: tikšanās ar vadoni, palīdzība urbšanas torņa celtniecībā, citādā ziņā — neiejaukšanās un savstarpējas suverenitātes cieņa.. Apsolīju par palīdzību samaksāt graudā vai ar dolāriem. Pavēstīju, ka jau šonakt nometne tiks apsargāta. Bez brīdinājuma šausim uz nelūgtiem viesiem.
Pīters, smagi nopūties, paņēma no manis zīmīti un sāka to pārtulkot pidgin English. Uzrakstījis dažus vārdus, viņš iekoda lūpā un saspringti kasīja galvu. Ku Mars viņu ziņkāri vēroja. Pīters uzrakstīja vēl vienu vārdu, pārsvītroja un paklusā balsī nolamājās. Lielas sviedru lāses ritēja pa viņa koncentrēto seju un nokrita uz papīra lapas.
— Ei nu, Pīter, neņem tik nopietnil — Džo nenocietās. — Nav jau sacerējums skolā …
— Aizveries! — Pīters deva padomu, pildspalvas galu zelēdams. — Pamēģini pats pārtulkot tik vienkārši, ja viņi, par piemēru, saka nevis «lietussargs», bet — «neliela mājiņa, ko nes padusē un paceļ pret lietu, ja negrib ar to satikties». Vai arī, piemēram, kad jāsaka «stulbenis», viņi saka «noplukušais pērtiķis, kam aste galvas vietā, bet galvas vietā ar saskābušām klijām piebāzts ķirbis». Tam visam vēl trīs reizes jāpievieno «v-vā-ā…».
— Pareizi, — apstiprināja Ku Mars, kurš uzmanīgi bija klausījies, ko runā Džo.
— Labāk palīdzi, ja tu zini, kā vajag! — Pīters nikni uzsauca, izņemdams no mutes pildspalvu.
— Dod šurp, — Ku Mars vienkārši noteica.
— Ko lai tev dod?
— Papīrs dod!
— Kādēļ?
— Palīdzēšu.
— Vai tu proti rakstīt? — Pīters bija pārsteigts.
— Mazliet… Mazliet labāk nekā tu.
— Ko? …
— Dod, es parādīšu.
— Un tu saproti, kas te — šajā zīmītē — ir uzrakstīts?
— Kur priekšnieks uzrakstījis angļu vārdus? Mazliet saprotu.
— Hm.., Nu, še ņem pildspalvu un papīru. Pamēģini pārtulkot.
— Kas man jāmēģina?
— Pamēģini uzrakstīt ar jūsu vārdiem to, ko priekšnieks uzrakstījis savā zīmītē.
— Dod tīrs papīrs, — Ku Mars apņēmīgi teica.
— Kādēļ? Turpini tālāk, ko es esmu uzrakstījis.
— Nevar, — Ku Mars pavēstīja, atdodams Pīteram lapiņu ar tulkojumu.
— Kādēļ nevar?
— Tur… — Ku Mars kautri pasmaidīja. — Tur ir mazliet nepareizi rakstīt… Kurš lasīt, ļoti apvainoties. Ja neapvainoties, stipri smieties. Tā: ho, ho, ho! … — Un Ku Mars, plati pasmaidījis, sakampa ar plaukstu sev vēderu.