— Hi, hi! — Džo nenovaldījās, bet Tobijs izņēma pīpi no mutes un sāka skaļi šņaukāties.
Pīters izskatījās mazliet satriekts, taču negribēja padoties.
— Kur tad nav kā vajag? — viņš piekasīgi jautāja, aizdomīgi palūkodamies gan uz Ku Maru, gan uz savu sacerējumu.
— Redz — te un te. — Ku Mars bez kautrēšanās piegrūda brūno pirkstu pie Pītera ķeburiem. — Un te arī… Ai, pavisam daudz.
— Labs ir… — Pīters teica. — Raksti tu! Paskatīsimies.
— Dod papīrs un sēdi tur zemē!
— Kāpēc tad tā?
— Kā lai es rakstīt? Tavs mugura rakstīt. Cits galdiņš nav. Sēdi, lūdzu!
— Hm … — Pīters teica, taču paklausīja.
Ku Mars pietupās, uzlika tīro papīra lapu Pīteram uz muguras un sāka rakstīt līdzenā, diezgan glītā rokrakstā, laiku pa laikam iemezdams acis manā zīmītē. Pierakstījis no augšas līdz apakšai vienu papīra lapu, viņš palūdza otru, pēc tam trešo.
Mēs pacietīgi gaidījām.
— Viss, — Ku Mars pavēstīja un pielika melnu punktu.
— Dod šurp, es pārbaudīšu, — teica Pīters, ar pūlēm atliekdams notirpušo muguru.
Ku Mars atdeva viņam aprakstītās lapiņas. Pīters tās uzmanīgi izlasīja un, šķiet, bija apmierināts.
— Skolots, — viņš ieminējās ar zināmu cieņu. — Glīti uzrakstīts un vispār — itin saprotami. Kas tev paguva iemācīt?
— Kas? — Ku Mars nicīgi uzmeta lūpu. — Muai daudzi prot rakstīt. Visi prot rakstīt… Viens vecs vecene Hmoka Tua Kukamara mazliet neprot rakstīt. Tagad mācīties.
— Interesanti… — Pīters novilka. — Protams, ja tu nemelo. Varbūt salinieki saprot arī angliski?
— Mazliet saprot.
— Un vadonis? — es nenovaldījos. — Varbūt viņš arī? …
— Nezinu… — Ku Mars atbildēja un paskatījās uz mani ar neslēptu izsmieklu.
— Tad kāda velna pēc mēs te grozām sev galvas ar tulkošanu? — Pīters nikni jautāja. — Kāpēc mēs visu to darījām, šef, ja kurš katrs, hm… ja Ku Mars var pārtulkot jūsu vēstuli šai noslēpumainajai vietējai varai? Kādēļ tu nepateici? — Pīters uzklupa Ku Maram.
— Kāpēc teikt? — Ku Mars brīnījās. — Tu lūdzi, es palīdzēju. Kāpēc — to es nezinu. Kāpēc tā rakstīt, nezinu … Kāpēc tā bļaut, arī nezinu. Kāpēc sala caurums gribi taisīt, arī nezinu. Es neko nezinu. Es tikai mazliet palīdzēju, ko lūdzi.
— Vai Muai vadonis visu sapratīs, ja atstāsim viņam tikai priekšnieka zīmīti un dāvanas? Vai tas, ko tu rakstīji, nav jāatstāj?
— Nezinu …
— Lai notiek, Pīter, — es iejaucos. — Nolieciet laukuma vidū abas zīmītes un dāvanas, un iesim. Tāpat jau esam te pusi dienas aizkavējušies. Paldies par palīdzību, Ku Mar. Atnāc ciemos!
— Atnākšu, — Ku Mars apsolīja un aizskrēja uz mājām,
Vēl netikuši līdz nometnei, jutām, ka nav labi. Gar visu krastu gluži kā dziļas vagas vietvietām stiepās svīt- ^ ras. Šur tur viļņi tās jau bija nolīdzinājuši, taču sausajās, baltajās smiltīs švīkas bija ļoti skaidri saredzamas. Ikviens no mums bija ar mieru zvērēt, ka no rīta, kad gājām uz ciematu, šādu joslu te nebija,
— Stieņi, — dūres savilcis, apgalvoja Pīters. — Es jums, puiši, saku, tie ir stieņi. Kamēr mēs pie vadoņa kotedžas aurojām, šie mērkaķu bērni mūs atkal ir apveduši ap stūri…
Tomēr tas, kas mūs sagaidīja nometnē, pārspēja vissliktākās aizdomas. Laukumiņš, uz kura no rīta atradās mūsu noliktava, bija tukšs. Stieņi, Urbuma nostiprināšanas caurules, urbšanas torņa sekcijas, instrumenti — viss bija pazudis. Nebija palikusi neviena skrūve, neviens uz- grieznis. Aiztikti nebija tikai virtuves piederumi, produkti un mūsu teltis. It kā lai pasvītrotu bezgalīgo ņirgāšanos, par kuras upuri mēs bijām kļuvuši, pie teltīm uz pusdienu galda slējās vesels «dāvanu» kalns: augļi, svaigas zivis, paplāte ar austerēm, appīti ķirbji ar pašdarinātu alu.
Puiši, neteikdami ne vārda, atkrita smiltīs nojumes ēnā. Klusums vilkās diezgan ilgi.
Pirmais to pārtrauca Tobijs.
— Vai neuzspēlēsim «telefonu»? — viņš klusu ierosināja, neizlaizdams no mutes apdzisušo pīpi. Un, negaidīdams atbildi, aplaimoja Džo ar skaļu pļauku.
— Ei, tu, rāmāk! — Džo saskaities aizvēlās sāņus.
— Vai sāksim karu, šef? — Pīters jautāja.
— Iesim atpakaļ uz ciematu un pieprasīsim paskaidrojumu. Tikai jāpārbauda, kur ir mūsu mantas: vai atkal piestātnē vai pavisam pazudušas …
— Ja būtu pazudušas, mēs tās sameklētu pat zem zemes. Tad atrastos arī vainīgie. Skaidrs, ka atkal ir piestātnē …
— Šodien es tikšu iekšā vadoņa mājā, lai tas maksātu ko maksādams, — es vairs nespēju valdīties. — Ja viņi šaus, mēs arī atklāsim uguni.
— Vai vispirms nevajadzētu likvidēt sargus? — Pīters jautāja. — Es to apņemos izdarīt no trīssimt metriem.
— Pirmais šāviens būs kara pieteikums. Lai atbildība par karadarbības uzsākšanu gulstas uz viņiem.
— Lieliski, šef! Ja palikšu dzīvs, apsolu katru dienu līdz aizbraukšanai uzlikt uz jūsu kapiņa svaigus ziedus.
— Bet es negribu … — iesāka Džo.
— Mierā! — Pīters viņu pārtrauca. — Šefs izsludinājis mobilizāciju. Ņemiet karabīnes — un soļos, marš!
— Bet es …
— Klusē! Te ir tava karabīne, pārbaudi! Un ko tu, Maikste, gaidi?
— Esmu par strīda miermīlīgu atrisinājumu, — pārliecināti noteica Tobijs, izkratīdams pīpi. — Es saglabāju neitralitāti.
— Nu kā tad, es arī! — iesaucās Džo, nolikdams kara- bīni sāņus.
— Zaķpastalas! — Pīters uzbrēca. — Vecenes, lupatas…
— Pievaldi mēli! Tu tāpat esi noslēdzis līgumu, ka strādāsi urbšanas darbos, nevis koloniālajā policijā.
— Tieši tā, — Džo apstiprināja.
— Tik un tā jūs esat zaķpastalas. Par jums ņirgājas, bet jūs vēl šļupstat par neitralitāti. Zaķpastalas!
— Ja tu vēl vienu reizi atkārtosi šo vārdu, Pīter, tu aizrīsies ar savu zobu paliekām, — Tobijs bargi brīdināja.
— Zēni, izbeidziet! — es viņus pārtraucu. — Iesim uz
piestātni, bet no turienes uz ciematu — kuram nebū3 bail.
Tobijs un Džo, ne vārda neteikdami, piecēlās. Klusēdami devāmies prom no nometnes. Pa ceļam, atskatījies uz saviem sekotājiem, pārliecinājos, ka vienīgi Pīters ir bruņots. Tobijs un Džo demonstratīvi bija atstājuši savas karabīnes nometnē.
«10. Janvārī… Mūsu vakardienas peripetijas beidzās diezgan negaidīti. Pārliecinājušies, ka viss pazudušais atkal atrodas piestātnē, gājām uz ciematu. Tur mūs gaidīja jauns pārsteigums. Laukuma vidū tajā vietā, kur bijām atstājuši dāvanas un memorandu, bija nolikts skaists, no palmu šķiedrām pīts paklājs. Uz tā bija sakrauta mums vesela kaudze dāvanu — kaltētas zivis, ķirbji ar dzērieniem, zvejas rīki, trauki no jūras bruņurupuču bruņām un milzīgi perlamutra gliemežvāki, kas saulē mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Vienā gliemežnīcā bija ielikta saritināta zīmīte.