Tā bija uzskribelēta angļu valodā.
Tikai trīs teikumi bez paraksta.
«Vistaisnīgākais apsveic viesus un pateicas par dāvanām. Vistaisnīgākais visžēlīgi apsola audienci pēc trim naktīm dienas vidū. Vistaisnīgākais lūdz netaisīt caurumus, iekams nebūs runāts ar viņu…»»
Atceros, ka tūlīt nolasīju vēstuli arī puišiem.
— Re nu, cik labi! — Džo priecājās.
— Ja vien viņi nemēģina novilcināt laiku, — piebilda Pīters.
Tobijs, kā parasti, neko neteica, tikai zelēja savu pīpi.
Paņēmām dāvanas un atgriezāmies nometnē.
Vakariņojot Pīters uzdeva jautājumu, kurš mūs visus vienādi satrauca.
— Šef, vai rīt atkal sāksim visu no gala?
— Ko tu ieteiktu? — es jautāju.
Pīters uzmeta man pētošu skatienu.
— Šef, es iesaku mainīt urbuma vietu. Montēsim torni tuvāk piestātnei. Vai nav vienalga, kur iztaisīt caurumu šai nolāpītajai salai?
— Urbuma vieta bija saskaņota ar priekšniecību. Senās lavas, tātad arī kimberlīti, kas satur dimantus, tuvāk virspusei varbūt ir pie mūsu nometnes.
— Jūs teicāt «varbūt», šef?
— Protams! To neviens droši nezina,
=- Redziet nu! Tātad alga viena, kur urbjam.
— Bet ja piestātnes apkaimē vispār nebūs lavas? — es nepadevos. — Ja- nepietiks ar projektēto dziļumu un urbums izbeigsies koraļļu rifā virs veca vulkāna? Priekšniecība man noraus galvu …
— Pie nometnes tāpat var pietrūkt projektētā dziļuma. Mēs taču nezinām rifa biezumu.
— Bez šaubām! Par to lai kreņķējas priekšniecība.
— Tad jau iznāk, ka rīt atkal stiepsim stieņus uz nometni?
— Tā iznāk, Pīter… Mums galu galā par to maksā. Tagad gan vairs nebūsim tik vieglprātīgi… Dežurēsim dienu un nakti.
— Nav gan teikts, vai šajā nolādētajā salā tas kb līdzēs, — norūca Pīters.
* * *
Beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad varējām doties audiencē pie Vistaisnīgākā.
Lai īsinātu laiku, trīs dienas sviedriem vaigā stiepām atkal visu iekārtu no piestātnes uz nometni. Iestājoties tumsai, pēc kārtas apsargājām nometni. Nakts viesi vairs neparādījās. Vai nu mūsu brīdinājumam bija kāda nozīme, vai arī salinieki nogaidīja …
Man nebija šaubu, ka viss turpmākais būs atkarīgs no tikšanās ar vadoni.
Sākām gatavoties jau no paša rīta. Tika nolemts, ka dosimies audiencē abi ar Tobiju. Pīters un Džo paliks sargāt nometni un, ja būs nepieciešams, nāks mums palīgā.
Mēs ar Tobiju noskuvāmies, uzvilkām tīrus kreklus un jaunas sandales. Es iebāzu bikšu pakaļējā kabatā plakanu automātisko pistoli. Ieteicu Tobijam darīt tāpat. Tomēr viņš kategoriski atteicās un pavēstīja, ka iešot bez ieroča. Paņēmām līdzi dāvanas — tropu ķiveri, pildspalvu un konjaka pudeli. Tobijs to visu ietina lielā koša auduma gabalā un apsēja ar platu, sarkanu lenti.
— Neuztraucies, Maikste, — Pīters atvadoties teica. — Mēs ar Džo jums sarīkositn smukas bēres …
Tobijs neatbildēja, tikai padraudēja Pīteram ar dūri, un mēs devāmies ceļā.
Jāatzīstas, klusībā cerējām uz svinīgu pieņemšanu, ļaužu pilnu laukumu, dejām, kas būs sarīkotas mums par godu. Nekā tāda nebija. Laukums bija tukšs. Vienīgi
sargi vara ķiverēs un izšūtajos kamzoļos stāvēja savā postenī pie kotedžas durvīm. Mēs ar Tobiju diezgan nedroši viņiem tuvojāmies. Šoreiz viņi izslējās taisni un pielika brūnās dūres pie baltā spalvu pušķa, kas rotāja ķiveres. Pēc tam viens no sargiem ar žestu aicināja mūs iekšā.
Neslēpšu, ka iegāju šajā Muai vissvētākajā vietā ar nelielu sirds drebēšanu. Ne jau aiz bailēm, ai nē… Drīzāk aiz ziņkāres. Turklāt pa šīm trim nedēļām, kuras jau bijām pavadījuši salā, es neviļus biju sācis cienīt nepieejamo, noslēpumaino valdnieku, kura pavalstnieki, bez šaubām, izpildīdami viņa gribu, tik lieliski mūs izmuļķoja.
Uzkāpām ar Tobiju pāris pakāpienu vaļējā verandā un iegājām kotedžā. Jutāmies pārsteigti par pirmās istabas iekārtojumu. Tas bija gluži eiropeisks. Pie loga stāvēja zems galdiņš. Uz tā — karafe un dažas kristāla glāzes. Pie galda — zemi, pīti atzveltnes krēsli. Uz grīdas, kā arī pie sienām — koši paklāji. Un visur žilbinoša tīrība.
Nedaudz apjukuši, apstājāmies. Vai jāiet tālāk vai jāgaida tepat?
Tobijs izņēma no mutes apdzisušo pīpi un iebāza kabatā.
Izdzirdējām kaut ko nošalcam un atskatījāmies. Viegla šķērssiena, kuru bija noslēpis paklājs, aizslīdēja sānus. Parādījās plecīgs neliela auguma cilvēks baltā apmetnī, kas sniedzās līdz papēžiem, un apaļā, melnā cepurīte ar baltām spalvām. Šim cilvēkam bija nekustīga, tumši brūna seja bez uzacīm un apbrīnojami biezas lūpas. Acis, ko pa pusei aizsedza smagi, krunkaini plaksti, mūs vērīgi nopētīja. Varēju apzvērēt, ka šo cilvēku ciematā vēl nebiju sastapis.
Ne vārda neteikdams, paklanījos, un Tobijs sekoja manai priekšzīmei.
Cilvēks baltajā apmetnī mazliet pakustināja plakstus un turpināja mūsu apskati. Klusums manāmi ieilga, un es apjuku.
— Mēs gribētu redzēt vadoni, — es nomurmināju, lai tikai kaut ko teiktu.
— Vai jūs esat gatavi runāt ar Vistaisnīgāko no taisnīgajiem, visgudrāko no gudrajiem, kurš izkāpis no dižā, mūžīgā okeāna zilajiem viļņiem? — cilvēks baltajā apmetnī angliski jautāja.
Jāatzīstas, ka mani pārsteidza viņa pareizā izruna.
-— J-jā, — ne visai droši teicu.
— Nāciet man līdzil
Izgājām cauri vairākām nelielām istabām. Glitas, ērtas mēbeles. Gleznas, pulksteņi, barometrs… Vienīgi pītie paklāji uz grīdas un pie sienām atgādināja, ka mēs atrodamies uz salas Klusā okeāna centrālajā daļā. Pēdējās telpas kaktā bija vītņu kāpnes. Tās veda kaut kui lejup.
Vadoņa kotedža bija vienstāva ēka. Tātad šī ir eja uz pazemi… Vai tikai nav lamatas?
Cilvēks baltajā apmetnī jau kāpa lejup un tad paskatījās atpakaļ.
— Nebaidieties, — viņš teica, pamanījis, ka mēs vilcināmies. — Jums nekas nedraud. Vistaisnīgākais jūs gaida. Viņš ir tur, apakšā. Ja jūs šaubāties, varat atstāt savu biedru šeit.
— Nē, — es atbildēju. — Mēs ticam, tāpēc iesim abi.
Mūsu pavadonis aizgriezās un kāpa lejā. Mēs ar Tobiju
viņam sekojām.
Vēlāk, atceroties šo pirmo audienci pie Vistaisnīgākā, vienmēr jutos neērti, gandrīz vai kaunējos. Kādi mēs izskatījāmies … It īpaši ar to dāvanu sainīti…
Nogājuši lejā pa vītņu kāpnēm, nokļuvām plašā, diezgan drūmā telpā. Gaisma ieplūda kaut kur no augšas pa nelielu lodziņu pie pašiem griestiem. Ieskatījies pamanīju, ka savādās zāles sienas nokārtas ar visdažādākajiem ieročiem. Te bija loki un bultu maki ar bultām, piķi un metamie šķēpi, kaujas cirvji, īsi zobeni, žebērkļi un kaut kādas moku rīkiem līdzīgas savādas ietaises.
Man kļuva neomulīgi, un es neuzkrītoši pataustīju sev aiz muguras. Pistole bija kabatā. Jebkurā brīdī varēju to izvilkt.
Zāles viņā galā atradās kaut kas paaugstinājumam līdzīgs. Zem smagās, ar zeltu cauraustās mirdzošās drapē- rijas bija redzami tikai apakšējie pakāpieni.
Dažus soļus pirms aizsega pavadonis apstājās un piedāvāja mums apsēsties.
Neizpratnē paskatījos apkārt. Tomēr izrādījās, ka uz grīdas ir spilveni, piebāzti ar jūraszālēm. Mēs abi apsēdāmies, un Tobijs rūpīgi nolika sev uz ceļiem ar sarkano lenti pārsieto dāvanu sainīti.
Mūsu pavadonis nozuda aiz drapērijas. Acīmredzot aizgāja ziņot. Mēs saspringti gaidījām.