«Kas to būtu domājis, ka zem kotedžas pabūvēts apakšzemes stāvs,» es prātoju. «Zāles garums ir vismaz divdesmit metru. Tā, protams, ir izkalta klintī. Vadoņa māja
taču stāv tieši uz koraļļu rifa raga. Kādēļ tas bija vajadzīgs? Tāpat ieroči,» es paraudzījos apkārt, «tas nu ir skaidrs, ka šī ir viena no Klusā okeāna salu vislielākajām kolekcijām. Pat Melburnas muzejā neesmu tādu redzējis … Tā ir nenovērtējama.»
Tobijs uz sava spilvena sakustējās. Paskatījos uz viņu. Tonijs tikko manāmi pagrozīja galvu.
— Viss būs kārtībā, — es nomierinoši pačukstēju.
— Tas nav svarīgi, — viņš klusu atbildēja. — Ja varētu uzpīpēt…
— Būs vien jāpaciešas. Tagad taču nevar…
Aizsegs sašūpojās un atvērās.
Uz paaugstinājuma, kuru klāja košs pītenis, kājas sakrustojis, sēdēja cilvēks. Viņa augumu, rokas un kājas slēpa balta apmetņa krokas, platā, brūnā seja ar biezajām lūpām un prāvo degunu šķita kā no akmens izkalta. Masīvi plaksti aizsedza acis. Melnajos, sprogainajos matos mirdzēja zelta stīpa. Šis cilvēks acīmredzot bija Muai vadonis pats personiski un… pilnīgi viens. Citu zālē nebija. Pat mūsu noslēpumainais pavadonis, kurš runāja angliski, bija nozudis.
Mēs ar Tobiju piecēlāmies; es neveikli paklanījos. Neviens muskulis nepakustējās uz paaugstinājuma svinīgi sēdošā cilvēka sejā. Ja no elpošanas viegli nelīgotos apmetņa krokas, šo figūru varētu noturēt par akmens tēlu.
Iesāņus pablenzu uz Tobiju. Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru un grozīja galvu, it kā viņam spiestu neesoša apkaklīte.
Man bija pilnīgi izkūpējusi no prāta apsveikuma runa. Turklāt man nebija ne jausmas, kādā valodā lai runāju.
Klusums manāmi ieilga, un mani jau pārņēma dusmas. Ko nozīmē šis teātris? Varbūt mūs atkal grib apcelt?
Muai valdnieks pirmais pārtrauca klusumu.
— Nu? — viņš jautāja.
Šo «nu» varēja pateikt jebkurā no tūkstoš pieci simti pasaules valodām, un es atkal biju nokļuvis grūtā situācijā — kādā lai atbildu?
— Nu? — Muai valdnieks atkārtoja. — Vai jūs esat nodomājuši klusēt līdz pat vakaram?
Viņš runāja diezgan pareizā franču valodā.
Steidzīgi viņam franciski atbildēju.
Uz ātru roku pārtulkot apsveikumu franču valodā nebija viegli. Turklāt biju aizmirsis, kā iesākt, un pārveidojis vadoņa titulu.
Pamājis ar roku, viņš mani pārtrauca:
— Sakiet, ko jūs vēlaties!
Sāku gari un plaši skaidrot mūsu ekspedīcijas mērķi, uzdevumus un kā tiek izdarīts urbums. Uzsvēru, ka tas nenodarīs nekādu ļaunumu ne salai, ne iedzīvotājiem. Centos runāt cik iespējams populāri, vienkāršojot terminoloģiju, cik vien pratu, lietoju vārdus, kuri viņam varētu būt saprotami, nevis tehniskos izteicienus.
Muai valdnieks diezgan uzmanīgi klausījās, tad jautāja:
— Kāpēc šis urbums vajadzīgs?
Viņš lietoja tieši vārdu «urbums», nevis «caurums salā», kā es biju runājis.
Jautājums iedzina mani strupceļā. Vai būtu jāizskaidro viņam koraļļu atola uzbūve? Jāstāsta par kimberlītiem, kurus mēs cerējām atrast dziļumā zem koraļļu rifa?… Izvairīgi atbildēju, ka gribam «palūkoties, kas ir salā iekšā», pārliecināties, vai tur nav kaut kas tāds, kas nākotnē varētu noderēt Muai iedzīvotājiem.
— Piemēram? — viņš mani asi pārtrauca.
Jutos kā eksāmenā. Pa vaigiem straumēm plūda sviedri, aiztekot aiz krekla apkakles.
— Dziļumā var būt daudz kas, — ne visai pārliecinoši nomurmināju.
Vadonis nedaudz pacēla smagos plakstus un sāka mani ar interesi nopētīt. Tad viņš teica:
— Tas ir pareizi… Dziļumā var būt daudz kas, piemēram, tādas lietas, par ko jūs neesat ne sapņojis… Pieņemsim, ka jūs nezināt, kādēļ šis urbums vajadzīgs; pieņemsim, ka jūsu priekšnieks, kura šeit nav, jums to nav paskaidrojis. Taču man — salas augstākajai varai — ir jāzina, ko jūs gribat darīt, kur jūs to gribat darīt un kāpēc? Vai varbūt jūs neesat ar mani vienisprātis?
Cik varēju spriest pēc viņa valodas un runas veida, vadonis bija guvis zināmu izglītību un atstāja diezgan civilizēta cilvēka iespaidu. Tādēļ es izšķīros… Pastāstīju viņam par atola uzbūvi, ka zem koraļļu skeleta jāatrodas klints cokolam. Domājams, ka tas ir sens vulkāns. Un mēs gribam aizurbties līdz vulkānam. .
Biju ar mieru saderēt, ka viņu noteikti interesēs senais vulkāns un viņš gribēs uzzināt, vai pēc urbuma vulkāns neizvirdīs lavu.
Bet vadonis tikai pateica:
— Tur, kur jūs gatavojaties urbt, cokolu nesasniegsiet.
— Kāpēc ne?
— Cokols tur ir loti dziļi.
Labi vēl, ka Tobijs nesaprot franciski. Acīmredzot man jau sen vajadzēja izteikt savu sašutumu… Tā vien šķiet, ka šis brūnais monuments sadomājis mani pamācīt.
Cik iespējams stingri un dzedri sacīju:
— Atļaujiet man pašam spriest, kura vieta ir noderīga urbumam.
Es uzsvēru vārdu «man».
Gluži negaidot, vadonis piekrita:
— Bez šaubām… jums var būt savi apsvērumi. Jums uz to ir tiesības.
Brīdi klusējis, viņš piebilda:
— Bet es nevaru atļaut jums urbt tur, kur esat nodomājis.
— Kādēļ ne?
Diplomāts nekad nebūtu tā jautājis. Taču es biju slikts diplomāts… Vadonis man tūlīt lika to saprast: viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, tikai paraustīja plecus.
— Man tomēr ir jāurbj, — es nomurmināju, lai pārtrauktu iestājušos klusumu.
Viņš vēlreiz paraustīja plecus.
— Lūdzu, urbiet, tikai citur, piemēram, tur, kur izkāpāt krastā.
Šķiet, ka es sāku saprast… Muai valdniekam tas bija ambīcijas jautājums. Ak tu brūnā mūmija! Bet es ari esmu spītīgs… Ne velti mana vecāmāte bija īriete!
— Jūs varat izvēlēties arī kādu citu vietu, — viņš teica, it kā nolasījis manas domas, — tikai ne salas rietumu pusi.
«Ahā, tu jau sāc atkāpties no savām iepriekšējām pozīcijām!» ļaunā priekā nodomāju. «Nē, es tik viegli nepadošos …»
— Mēs esam ierīkojuši nometni tieši rietumu pusē, — es skaļi prātoju. — Esam jau paguvuši pārnest uz turieni daju iekārtas …
Tajā brīdī es aprāvos. Viņš taču nevarēja nezināt, kas notiek ar mūsu iekārtu.
Tomēr šoreiz vadonis neizmantoja manu misēkli. Viņš tikai noteica:
— Pārdomājiet manu priekšlikumu. Ja tas jūs neapmierina, būs jāatsakās no urbšanas.
Tas skanēja kā ultimāts.
— Bet… — es iesāku.
— Nekādu «bet»! Pirmais jautājums noskaidrots. Pāriesim pie otrā.
Neslēpšu, ka es atkal apjuku. Izrādījās, ka Muai valdnieks ir daudz stingrāks, nekā to varēja iedomāties.
Nezināju, ko atbildēt, un klusēju.
— Nu?
Man šķita, ka šis «nu» neskan sevišķi laipni… Mēģināju sakopot pajukušās domas. «Pirmais tvaikonis būs pēc pusotra mēneša, mēs esam četri, bet viņi…»
— Nu?
«Zvēru pie Plutona, viņš saprot, ka spēks ir viņa pusē. Tātad… Tātad jābūt diplomātam, lai gan tas ir sasodīti grūti…»
— Otrs jautājums ir saistīts ar pirmo, — savaldīgi teicu. — Man nepieciešami palīgi, lai varētu samontēt urbšanas iekārtu. Pusotra desmita spēcīgu puišu. Es samaksāšu, protams, jums arī… Maksu …
— Par maksu runāsim vēlāk, — viņš mani nepacietīgi pārtrauca. — Ja jūs būsiet ar mieru izdarīt urbumu citā vietā, došu jums desmit cilvēkus.