Amerikas Savienoto Valstu pārstāvis, kurš piedalīsies jauktajā komisijā un kurš rītdien ieradīsies AlmaAtā, droši vien pa ceļam uz Adžbogdo cer ieraudzīt automaģistrāles ar ērtām viesnīcām, lidlaukus un betonētus raķešu novietņu laukumus. Viņam būs rūgti jāviļas.
Un tomēr — kas norisinās Adžbogdo kalnos?
Ja notikumi, kurus šķir desmit gadu atstarpe, tiešām savstarpēji saistīti un to izcelsme meklējama Adžbogdo novada dabiskajos apstākļos, tad vislielākās aizdomas modina samērā jaunais vulkāniskais plato kalnu dienvidu nogāzē. Pat vēl tagad tur redzamas vulkānu krāteru iedobas, tātad izvirdumi notikuši nesen, kvartāra vai vēlīnā terciāra periodā. Tiesa, toreiz viņi abi ar Tumovu neatrada nekādu pazīmju, ka arī mūsdienās tur norisinātos kāda vulkāniska darbība. Redzēja tikai karstus avotus. Pie viena šāda avota viņi iekārtoja savu nometni. No pārgājieniem visi vienmēr atgriezās nomocījušies un īgni. Igors drīz pārstāja ticēt noslēpumainajai Isarova safantazētajai anomālijai.
— Anomālija, kas konstatēta no augstu lidojošas lidmašīnas, nav adata, — viņš dusmīgi klāstīja. — Bet mēs šo anomāliju meklējam kā adatu. Šeit nekā nav, pieliksim pētījumiem punktu.
Protams, adatas pieminēšana bija viens no pārspīlējumiem, kuri Igoram allaž patika. Adžbogdo kalnu grēda stiepās daudzus desmitus kilometru tālu. Klinšainās virsotnes slējās gaisos vairāk nekā divarpus tūkstošus metru virs jūras līmeņa pāri tuksnešainajām apkārtējām plakankalnēm. Maršrutu tīkls nevarēja būt nekāds biezais. Dažās ielejās viņi vispār neiemeta aci, citās nespēja iekļūt. Un tomēr Igoram bija zināma daļa taisnības. Kalnu grēdu viņi izpētīja pietiekami rūpīgi, lai varētu apgalvot, ka lielas radioaktīvas anomālijas tur nav.
Bet bija arī Isarovs, kuram gribot negribot jātic. Viņa lidmašīna iekļuvusi intensīvu radioaktīvu izstarojumu zonā. Isarovs par to samaksāja ar savu veselību. Kas tad īsti tur bijis? Vai anomālija, kas izstarojusi radioaktivitāti noteiktā virzienā, saistīta ar kādu krāteri? Pagaidām šādi radioaktīvi krāteri nekur vēl nebija konstatēti. Bet arī šādai anomālijai vajadzētu izpausties lielākā platībā, un anomāliju no zemes nepamanīt būtu grūti.
Ozerovs sirds dziļumos vienmēr bija domājis, ka Adžbogdo noslēpums vēl nav atrisināts. Visā šinī notikumā bija kaut kas tāds, kas atkal un atkal lika viņam domās atgriezties Gobi tuksnesī, pārcilāt atmiņas, salīdzināt novērojumus un faktus, meklēt izšķirošo argumentu ticamas teorijas izveidošanai.
— Ticama teorija, — Ozerovs tikko jaušami pasmīnēja. Senāk viņš bija cieši pārliecināts, ka, sakrājot novērojumus, ticamu teoriju izveidot nebūs grūti.
Bet ar Adžbogdo anomāliju tas neizdevās. Nekādi ticami izskaidrojumi neradās. Neradās arī nekādas jēdzīgas idejas. Vai faktu pārāk maz? Varbūt. Bet varbūt kāds cits iemesls?… Ja mākslīgā pavadoņa bojā eja virs Adžbogdo kalniem nav tikai nejaušība, kas saistīta ar paša pavadoņa aparatūru, tad ir atkārtojies tas pats, kas noticis ar Isarova lidmašīnu. Tikai šoreiz izstarošanas plūsma bijusi daudz daudz intensīvāka. Jā, jā, intensīvāka .. . Kas tad tas īsti ir: vai jauns, zinātnē vēl nepazīstams vulkānisko izvirdumu tips, staru, enerģijas izvirdums? Un kāpēc lai tā nebūtu? Ir taču arī dubļu, pelnu, tvaiku, vulkānisku bumbu, lavas izvirdumi… Kapee no Zemes dzīlēm nevar brāzties laukā enerģija, piemēram, kādu staru plūsma? Tātad enerģijas izvirdums … Pēc tā apsīkšanas nekādu redzamu pēdu nepaliek; izvirdums varbūt notiek ļoti īsā laika sprīdī. Ja tas būtu taisnība, tad nu gan šis ir ārkārtīgi spēcīgs enerģētisks uzliesmojums! Pavadonis taču iznīcināts divtūkstoš kilometru virs Zemes virsmas … .
Ozerovs pēkšņi iesita sev ar plaukstu pa pieri.
Lieliska doma! Ja šajos prātojumos ir kripatiņa taisnības, tas būtu varens pamatojums hipotēzei, kurai viņš pievērsies vairākus gadus. Jau savā kandidāta disertācijā viņš izteica domu, ka Zemes dzīļu enerģija ir kodolenerģija, kodolu sintēzes enerģija, kura rodas, vieglāko elementu atomiem pārvēršoties par smagāko elementu atomiem. Šīs vielu kodolpārvērtības norisinās Zemes dzīlēs. Zemes virsmu sasniedz tikai pārvērtību atbalsis — vulkāniskā darbība, kalnu grēdu veidošanās un daudzas citas pagaidām vēl nesaprotamas parādības.
Ozerovs šo domu bija tālāk attīstījis vairākos savos jaunākajos darbos. Sākumā citi ģeologi to skarbi noraidīja, pēla un kritizēja, balstoties uz klasiskās ģeoloģijas principiem, vēlāk šad tad pieminēja ar ironisku smīniņu, un beidzot kāds no ģeoloģijas korifejiem, neko daudz neprātodams, atstāstīja Ozerova uzskatus mācību grāmatā «pārējo hipotēžu» nodaļā, kuru parasti mēdz salikt ar sīkiem burtiņiem.
Ozerovs ļoti labi saskatīja savas hipotēzes vājās puses: tā bija balstīta uz vispārējiem apsvērumiem, uz tīrās loģikas. Pierādīt savus pieņēmumus Ozerovs nespēja ne ar dabā izdarītiem pētījumiem, ne ar laboratorijas izmēģinājumiem. Viņa hipotēze lieliski izskaidroja daudz ko, izskaidroja labāk nekā hipotēzes, kas jau kļuvušas klasiskas. Lai gan klasiskās hipotēzes bija tikpat nepierādāmas kā viņa kodolhipotēze . . . Taču pie tām visi bija pieraduši, atkārtoja tās kā lūgsnas, par jēgu neko dziļāk nedomādami, bet no viņa prasīja pierādījumus, pierādījumus, ka dziļdziļi Zemē nolisinā smago elementu sintēzes kodolreakcijas. Šādu pieroG; jumu Ozerovam līdz šim nebija. Bet pierādījumus var būt varēs gūt Adžbogdo kalnos? Enerģētiska izlādēšanās, kas periodiski plūst no Zemes iekšienes: vai var būt vēl labāks pierādījums, ka dziļdziļi Zemē notiek kodolreakcijas!
Ozerovs sapurināja Tumovu aiz pleca.
— Vai jau nolaižamies? — ģeofiziķis pamodās.
— Vēl ne. Bet paklausies, kas man iešāvās prātā. — Ozerovs īsos vārdos pastāstīja par saviem apsvērumiem.
— Tīrā fantāzija! — Tumovs žāvādamies sacīja. — Izstarojumu enerģija nokļūst uz Zemes tikai no kosmiskās telpas. No ārienes … Kāpēc mani modināji? Tagad vairs neaizmigšu… — Viņš neapmierināti pagrozīja galvu un pēc brīža iekrācās atkal.
Ozerovs laiciņu skatījās caur logu, pēc tam iebāza kabatā apdzisušo pīpi, izņēma ādas vāciņos ieliktu piezīmju grāmatiņu un sāka rakstīt sīkiem, ķeburainiem burtiem, kas izskatījās pēc ķīļu rakstiem.
Misters Aloīzs Pigasters bija garš vīrs ar pliku pauri. Seja kalsnēja, sirmās uzacis nervozi raustījās, kad viņš runāja un smaidīja.
Viņš smaidīja allaž un vienmēr. Spoži mirdzēja mistera Pigastera zelta zobi, bet acis bija glūnīgas un pētīgi urbās sarunu biedrā.
Ozerovs un Tumovs iepazinās ar amerikāni AlmaAtas aerodromā pirms iekāpšanas lidmašīnā, ar kuru viņiem bija jānokļūst Mongolijas pilsētā Kobdo. AlmaAtas amata personas bija darījušas visu, lai ekspertu komisija drīzāk ierastos darbu rajonā.
Misters Pigasters pat nepaspēja apskatīt Alma-Atu. Tikko viņš izkāpa no vienas lidmašīnas, tūlīt bija jākāpj otrā, un pēc brīža viņi jau trauca virs Džungārijas Alatau sniegiem klātajām kalnu grēdām.
Padzirdējis, ka Tumovs labi runājot angliski, Pigasters kļuva priecīgs, uzsita Igoram uz pleca, nosēdās viņam blakus un pļāpāja, līdz viņi sasniedza Kobdo.