Žora nespēja nodibināt sakarus ar autokolonu. Laikam vainīgi bija karakurti. Pats ļaunākais, ka neizdevās sazināties arī šorīt. Austiņās skanēja tādi sprakšķi, it kā tuvumā plosītos pats niknākais negaiss. Šķiet, uztvērējā kaut kas nebija kārtībā, bet kas — to Žora neizprata.
«Nu viņi teiks, ka es no radio neko nesaprotu,» Žora nobijās.
Žora pat nosvīda, pamanījis, ka Ozerovs mierīgi raugās uz viņu un pacietīgi gaida, kad varēs sarunāties ar otru grupu; Žora pat sameloja, ka autokolona neatbildot.
«Varbūt kādi vietēji traucējumi,» viņš drūmi domāja, iedams blakus Batsuram. «Bet no kurienes?»
Batsurs smaidīdams brīdi vēroja Žoras saīgušo seju. Pēc tam uzsita viņam uz pleca.
— Nu, spēkavīr, neskumsti! Un neskaisties. Dusmas dara cilvēku vecu, smiekli — jaunu. Smejies, un viss būs labi.
Ap pusdienas laiku mazā karavāna sasniedza kalnu pāreju. Tas notika gluži negaidot. Gājēji neatlaidīgi kāpa augšup no viena klintsbluķa uz otru. Tik tikko spēja izvilkt kājas, kuras grima sakarsušajās-iežu drumslās, kas švirkstēdamas slīdēja lejup pa stāvajām nogāzēm. Cilvēki vilka un bīdīja zirgus, kuri jau zaudēja pēdējos spēkus. Vienīgā rūpe «— kur likt kāju, sperot nākamo soli. Neviens neskatījās augšup.
Pēkšņi Džungārijas Gobi karstais vējš iebrāzās sasvīdušajās sejās, norāva un aiznesa lejup Ozerova lielo platmali. Klintis pašķīrās. Kāpums bija beidzies. Ceļinieki stāvēja šaurā, augstās kraujās iežņaugtā sedlienē. Brūnas klintis kā milzīgi pakāpieni sniedzās tālu lejup uz lēzenām ieplakām un lielā pierobežas tuksneša plakankalni. Tveikainajā dūmakā izzuda dzeltenie smiltāji, un virs tiem, noslēdzot dienvidu apvārsni, stīdzēja viļņaina, plata, balta svītra — it kā mākoņi, it kā tālu kalnu sniegi.
— Tjanšans, — Ozerovs sacīja, — Ķīnas Tjanšana vistālākās austrumu grēdas. Starp mums un tām kādi divi simti kilometru platie Džungārijas smiltāji un takiri[1] .
— Kur ir Ķīnas robeža? — Pigasters jautāja un iekāsējās.
— Tur lejā tuksnesī savus septiņdesmit kilometrus no šejienes.
— Un neviens to neapsargā, — Batsurs piebilda, — un neviens neinteresējas, kur tā īsti atrodas. Tur,— Batsurs pamāja ar roku uz dienvidiem, — dzīvo draugi. Bet viņi ir tālu. Viņu ciemati tuksneša otrā malā pie Debesskalnu pakājes. Mūsu tautas šķir nevis robeža, bet plašais tuksnesis.
— Bet kas ir tā melnā, daudzām plaisām sašķeltā plakankalne, kas atrodas Adžbogdo pakājē? — Pigasters nīgri pārtrauca runātāju, ar abām rokām pieturēdams platmali, ko vējš tīkot tīkoja noraut no galvas.
— Tas jau ir tas vulkāniskais plato, ko atklājām pirms deviņiem gadiem, — Ozerovs skaidroja. — No šejienes redzama plakankalnes austrumu mala. Augstais līdzenums ir ļoti liels. Tas sniedzas tālu uz ziemeļrietumiem. Šis ir vienīgais šobrīd zināmais jaunā vulkānisma centrs dienvidrietumu Mongolijā. Kaut kur virs šā plato avarējis jūsu mākslīgais Zemes pavadonis.
— Vai ar mašīnu aizbraukt tur nevar? — amerikānis interesējās.
— Vietumis var noiet kādu gabalu kājām. Plaisu lielākā daļa parastiem līdzekļiem nav izpētāma. Tur derētu helikopters, ja netrakotu briesmīgie vēji, kas nemitīgi drāžas šurp no Džungārijas.
Karavāna devās lejup uz vulkāniskā plato austrumu malu.
*
Šķērsojot Adžbogdo kalnu grēdu, ceļinieki neko jaunu neatklāja. Aparāti netika reģistrējuši anomāliju pazīmes. Ozerova vērīgais skatiens nepamanīja neko tādu, kas kaut cik atbalstītu viņa hipotēzi.
Palika vēl vulkāniskais plato. Karavāna jau vairākas stundas ar pūlēm virzījās gar tā austrumu malu. Plakankalne kraujā kritumā beidzās pie akmeņainā priekškalnes līdzenuma. Stāvās, dīvaini izrobotās klintis slējās virs ceļinieku galvām. Dzeguļiem līdzīgi izciļņi, kolonas, ko simtiem metru biezajā lavas un vulkānisko šūnakmeņu slānī bija izgrauzuši vēja virpuļi, izskatījās pēc varen lielām, sagruvušām pilīm, kuras cēluši milži un sagrāvuši milži. Dziļas aizas sniedzās tālu projām augstajā līdzenumā. Vējš tajās iejoņojis svelpa un dūca kā brīnumainu ērģeļu stabulēs.
Batsurs mēģināja ieiet dziļāk vienā no šīm plaisām, bet izrādījās, ka nekur tālu nevar tikt. Jau aiz pirmā līkuma šauro gultni aizšķērsoja pilnīgi stāva, vairākus desmitus metru augsta krauja.
— Šajās plaisās tā ir parasta parādība, — Ozerovs sacīja. — Bet radioaktivitāte?
— Normāla, — Batsurs paraustīja plecus.
— Viss tāpat kā pirms deviņiem gadiem …
No kuras puses jūs toreiz devāties uz plakankalnes vidieni? — Batsurs vaicāja.
— Vairāk no dienvidiem; tur ir kāda aiza, pa kuru var tikt uz augšu. Blakus bija karsta ūdens avots. Lai gan ari pa plakankalnes virsmu nekur tālu nevar aiziet. Dziļas plaisas no vienas vietas.
— Kā varējis rasties tik dīvains reljefs? — Batsurs brīnījās.
— Varbūt lavas plakankalne apakšzemes grūdienu ietekmē sašķēlusies daudzos jo daudzos gabalos, — Ozerovs prātoja.
— Nekur neesmu redzējis neko līdzīgu.
— Vaļsirdīgi sakot, neko līdzīgu neesmu redzējis arī es, — Ozerovs pamāja ar galvu.
— Liekas, it kā ai milzīgu veseri kāds būtu tīšuprāt sitis pa šo augstieni. Gribējis saplacināt, bet tikai sadauzījis gabalos … Pavasaros pa šīm plaisām aizplūst ūdeņi, — Batsurs turpināja. — Paskatieties, gultnē ir straumes nogludināti oļi.
— Zīmīgi, ka šie oļi radušies no citāda ieža nekā pats plato, — Ozerovs sacīja. — Droši vien lavas slānī ir konglomerātu kārtiņas. Sie konglomerāti sairst, un tā rodas oļu veidošanās materiāls. Katrā ziņā jāpaņem paraugi.
Jau satumsa, kad karavāna sasniedza plakankalnes dienvidaustrumu malu. Šeit stāvās kraujas strauji griezās uz ziemeļrietumiem un sniedzās uz tālo, mēļo kalnu grēdu pusi.
— Jānudien savādi, — Batsurs brīnījās. — Esam nogājuši gar visu austrumu malu un neesam manījuši ne mūsu mašīnas, ne to pēdas. Biju domājis, ka biedri mūs gaidīs šeit.
— Jā, dīvaini, — Ozerovs piekrita. — Dīvaini ir arī tas, ka klusē viņu radio.
— Arkādij Mihailovič, — ierunājās Žora un, vainīgs juzdamies, nodūra acis, — droši vien mūsu radio nav kārtībā. Paklausieties, kādi brīkšķi un brākšķi plūst no austiņām.
Ozerovs uzlika austiņas, brīdi paklausījās, pagrozīja noskaņošanas kloķīšus un, ne vārda neteicis, iedeva austiņas Batsuram.
Mongoļa šaurās acis iepletās, tiklīdz viņš uzmauca galvā austiņas.
— Žora, kad tas sākās? — Ozerovs prasīja, pamādams ar galvu uz radioaparātu.
— Vakar vakarā mazliet sprakšķēja, — jauneklis apmulsis skaidroja.
— Bet šorīt?
— Stiprāk, bet ne jau tik traki kā tagad.
— Varbūt magnētiskā vētra? — Batsurs jautāja, noņemdams austiņas.
Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.
— Žēl, ka mums nav magnetometra, — Batsurs piebilda.
— Pārbaudīsim, kā reaģē kompasi.. .
Visi trīs sameklēja savus kalnu kompasus un atbrīvoja šautras. Tās brītiņu svārstījās, pēc tam apstājās.